?auno garu akad?mija, jeb Ne??l?gu mekl?jumu s?rija
Шрифт:
Uz siem vardiem manas acis iepletas. Nora pamodinaja komandieri! Nav zinams, vai vinam izdevas nokert kadu no maniem vakardienas parkapejiem, tacu pati sudziba kalpoja par iemeslu. Vai ari jau ir bijis daudz lidzigu iemeslu? Ta butu labak, es absoluti negribeju but skandala centra. Un sirds saznaudzas, kad rektors uz papeziem pagriezas pret zilo sektoru un skali iesaucas:
– Iniran, Raganibas fakultate, tresais kurss, ludzu piecelties!
Es vareju tikai aizvert acis un nekavejoties tas atvert, lai tagad raudzitos uz augosa princa tumso virsotni. Vina seju nebija iespejams saskatit – Inirans atradas vairakas rindas tuvak centram. Bet pat apcerot vina figuru, mana sirds sapeja sapigi. Sasodita burvestiba!
Un rektors tagad runaja loti bargi:
– Iniran, jusu izcilie akademiskie panakumi nedod jums tiesibas parkapt disciplinu! Vai tava istaba nakti nebija istas gultas? Jus tacu nedomajat, ka varat rikot orgiju, vai ne? Vai ari esat aizmirsusi, ka orgijas ir atlautas tikai incubi un succubi korpusa? Retoriski jautajumi! Ieviesu jaunus noteikumus – pastiprinasim kontroli, un par katru parkapumu bus sods! Saksim ar jums, lai visi klatesosie saprastu, ka mes nemainisim tik svarigas lietas.
Tatad Noras riciba joprojam izraisija sadas sekas. Un es pat nevareju izlemt, ko es velos vairak: lai nelietis sanemtu to, ko vins ir pelnijis, vai lai labakais cilveks pasaule paliktu viens.
Bet Inirans negaiditi atri pacela roku un pamaja ar to sev sejas prieksa. Tad vina balss atskaneja:
– Nebija nekadas orgijas, Cole kungs.
«Kas jums deva atlauju nonemt klusuma burvestibu?!»
– Ak, tas nebija iespejams? – es noteikti dzirdeju smaidu princa balsi. – Piedod, es nesapratu. Bet ta ka es vienalga varu runat, teiksu ta: orgiju nebija. Komandants kaut ko sajauca. Visu nakti guleju ciesi.
Komandants uzleca no otra zales gala ar loti sasutusu skatienu. Vins drosi vien grasijas iebilst, bet neko nevareja pateikt. Rektors neuzskatija par svarigu klausities akademijas darbinieku, vinam jau ticot, bet atkal versas pie Inirana. Vina toni bija izteikts sarkasms:
«Iniran, tu saproti, ka es varu tevi nopratinat, izmantojot magiju?» Un tad tu pastastisi par tur notikuso un par visiem, kas bija tava istaba. Lai jus nebutu vienigais, kas repu uztver ar sodu.
Un princis vinam atbildeja tiesi ar to pasu:
– Mister Chollet, jus saprotat, ka mana gariga aizsardziba ir necaurredzama? Es loti veletos jums palidzet saja izmeklesana, bet tas iesledzas nevilus. Zel, ka nevaru atklat savu lidzdalibnieku vardus, kuri ari visu nakti saldi guleja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinatajam kluva skaidrs, ka vins ir vainigs.
Vina draugi pieliecas un, skiet, klusi smejas. Es dega divejadas jutas: bezgaliga milestiba pret so nekaunigo cilveku un apzina, ka sads nekaunigs cilveks it ka provoceja rektoru uz izlemigu ricibu. Un Coleta kungs nezaudeja seju:
«Es saprotu,» vins plati pasmaidija.
Un Inirans neatbildeja. Vins tikai nedaudz nolaida galvu. Iespejams, sakuma vins grasijas pateikt kaut ko sarkastisku, tacu atturejas, lai neklutu vel sliktak. Vai ari atzina rektora tiesibas pienemt sadus lemumus. Klusums skaneja, bet studentu skatieni kluva satraukti. Ja vini nebaidas sutit kenina delu virtuve, tad parejiem vispar netiks lauts iet. Tikai inkubatori turpinaja smaidit – demoni izdomas, kas varetu sabojat vinu garastavokli!
Un rektors beidzot piebilda:
«Un, ja es dzirdesu kaut vienu sudzibu pret jums, sods dubultosies.» Un ta katru reizi – ar katru jaunu sudzibu – rektors skatijas uz visu auditoriju ar tadu pasu bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru launpratigu noteikumu parkapeju. Ne tikai Iniran ir mana melnaja saraksta, es neesmu aizmirsis jusu pagatnes sasniegumus. Stingraki noteikumi naks par labu jums – jusu audzinasanai, ka kartigam studentam – klusai dzivei.
Anaels pacela rokas un gandriz klusi aplaudeja. Vinam pievienojas ari parejie elfi – visi ka viens, taisnam muguram graciozi aplaudeja rektoram. Bet vinu prieks bija viegli izskaidrojams. Gruti bija iedomaties, ka kads no viniem izdara netirus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kads aizmirsa iebiedesanu iesvetisanas laika. Un pat rektors nespeja atturet smaidu no vinu uzjautrinosas atzinibas, bet beidza ar parliecibu:
– Un vel: incubi un succubi publiskas vietas tagad ir aizliegts gatavoties majas darbiem! Sim nolukam jusu gulamistabas ir aprikotas ar musu seksologu jaunakajam tehnologijam!
Incubi un succubi pat pec si nebeidza smaidit – nekas viniem netrauce! Bet Janoss peksni izstaipijas, nedabiski iztaisnojot muguru, pacela rokas un ari saka klapet tikai ar pirkstiem, precizi atdarinot elfus. Vina fakultate, saraujoties no klusiem smiekliem, atbalstija. Vairaki cilveki ar raganam lidzigam pierem nokrita uz rokam un saka tricet. Viena Inirana smiekli skaneja atklati un skali. Bet rektors nebija dusmigs uz demoniem:
«Izliecieties, ka jums ir vienalga, mani dargie.» Un man ir vesels saraksts, ko darit parkapejiem – neviens neapvainosies. Ipasi darbinieki.
Izejot no zales, kad klusuma burvestiba jau bija partraukta un troksnis atkal bija apdullinoss, es speju domat tikai par vienu: nez vai tiesam rektors nezinaja, ka tovakar cietusais esmu es? Vai nevelejaties koncentreties uz so? Tad paldies vinam. Vai ari vins joprojam nezinaja? Bet kapec tad peksni sis konkretais gadijums kluva par pedejo pilienu vina pacietiba?
Vini mani panaca koridora un pieskaras ar pirkstiem uz elkona. Es pagriezos un parsteiguma strauji atlecos. Un dvesele, tikai no nevainiga pieskariena, saka dziedat dziesmu, kas smeldza acis. Inirans staveja man prieksa un smaidija – un vins prot smaidit pat bez burvestibas ta, ka tas apgriez jusu iekspusi.
Es loti gribeju uzlikt rokas uz vina krutim. ES nezinu kapec. Vienkarsi noliec to, aizver acis un sajuti, ka pukst vina sirds. Pretojoties sai velmei, es nolaidu acis pret gridu, lai kaut ka padomatu:
«Iniran, nonemiet burvestibu,» es gandriz nozelojami jautaju, bet, izmantojot visu savu gribasspeku, es runaju parliecinosak:
«Tu par mani labi pasmejies.» Ko vel tev un taviem draugiem vajag?– Vai tu smejies? – vins samtaini izdvesa. «Mes vel pat neesam sakusi smieties.»
Es sakodu zobus, it ka es sobrid tiesam varetu uz vinu dusmoties. Bet tas man deva apnemibu:
– Ar viniem! Vai ari es iesu pie rektora un pasudzesos par tevi, ka vins teica!
Pec pauzes vins atbildeja: