Kalnu prin?a l?gava

Un atkal zalais paklajs, bet ne gars. Atradamies neliela laukuma, kas noklats ar flizem un ko ieskauj ekas. Bet tas viss pazuda aiz troksna un cilveku puliem. Tas bija ka gadatirgus, visi bija gliti gerbusies, kads speleja ar siksnam sarezgiti piestiprinatas pipes, kads pluca lautas stigas. Uzsniga viegls sniegs, kas ka baltas zvaigznes nosedas uz cilveku drebem.

Cilveki skiras, lai dotu mums celu, daudzi zemu paklanijas un cuksteja: "Princis… Kalnu kungs… Musu Aless… Glabiet mus, Alesu un Amaliju…"

Mes gajam uz prieksu, un tur, uz pjedestala laukuma centra, staveja akmens arka, kas tris reizes parsniedza cilveka augumu. Puse no ta bija izgrebta no viena balta marmora gabala, bet otra… Ko? Nopietni? Malahits? Man ir fantazija… Iespejams, mana zemapzina atcerejas mana teta stastus par geologiju. Abas kolonnas bija dzili kokgriezumi, radot divainu rakstu un apjomu. Uz balta marmora vareja redzet no malahita veidotas lapas, uz zala malahita vietam bija redzamas baltas marmora zvaigznes. Tas man kaut ka atgadinaja sniegparslas uz Princa zala uzvalka.

Pie arkas piegaja sieviete tumsi zala halata. Aiz vinas ka kirzakas aste pluda gars vilciens. Auduma malas nekavejoties panema divas jaunas meitenes, un, tiklidz sieviete nostajas arkas prieksa, vini nekavejoties izkartoja vilcienu ideala pusloka un sastinga aiz vinas. Princis ciesi tureja manu roku, un ta bija tikpat uzticama ka stavesana aiz akmens sienas. Tikai vina roka bija silta, uzvalka audums bija samtains uz tausti, un no drebem un matiem bija jutama ciedra, sandalkoka un sunu smarza.

Sieviete pacela roku, un apkart esosais pulis acumirkli apklusa. Iestajas tads klusums, ka likas, ka vel mazliet un dzirdesu sniegparslas kritam uz akmens arkas. Klusums sastinga, apnema telpu ka klintis un uzreiz pazuda zem muzikas maiga vilna. Aizmugurejie arfisti pluca stigas, radot kaut ko nesalidzinami skaistu, simtreiz skaistaku par Mendelsonu un noteikti labaku par jebkuru musdienu tautas muziki.

– Kungs un kalnu aizsargs, princi Ales Oldrih, sodien jus macaties ar veiksmi un labklajibu kopa ar jaunavu Amaliju.

Ar katru vardu, ko sieviete teica, arka atdzivojas, zvaigznes malahita un lapas marmora saka mirdzet it ka dzivas.

"Un lai jusu savieniba saglaba mieru kalnos un lai akmeni uztur jusu savienibu nesalauzamu." Piesauciet viens otru ar maigumu un milestibu, un Jaunais gads uzziedes ar Ziemas kazam.

Princis pagriezas pret mani un satvera manu roku saveja. Pieskaras manai plaukstas locitavai, liekot man justies sajusmai. Musu skatieni saskaras, vina acis vairak atgadinaja nevis malahitu, bet gan mainigu, dzilu zili zalu eglu mezu. Mezs, kura ir tik viegli apmaldities. Varbut ari vina priezu smarzas mani tik loti ietekmeja. Gribeju dzirdet savu vardu, bet…

"Amalija…" vins maigi teica, un es gandriz atteicos, ka mans vards ir nepareizs! Tacu si princa asistente teica, ka ta esot tradicija, un es nolemu nesabojat briniskigo sapni un meginaju princa varda ielikt tikpat maiguma.

– Ales…

Sarkanas dzirksteles pluda no musu rokam uz leju, gar flizem lidz arkai, pacelas gar akmens velvi un pari malahitam un marmoram uzziedeja akmens zieds. No ta zeme nokrita divas mazas, mazas roza ziedlapinas. Meitenes, kas veda vilcienu, pieskreja, panema tas un nodeva princim un man. Tie bija divi pilieni roza turmalina. Tiklidz mes tos panemam rokas, tie vispirms pazuda, bet pec tam paradijas ar maigu gaismu uz musu kreisas plaukstas, it ka tie vienmer butu bijusi tur – tiesi uz adas, bez rokasspradzem vai ka cita.

Tas bija magiski.

Pec tam gajam pa ielam, piegajam pie veikaliem, un meitenes tiem sekoja ar groziniem, kur amatnieki vareja likt davanas. Bija viss, sakot no ceptiem aboliem un beidzot ar reljefu adas jostu pariem. Vakara mums apkart iedegas gaismas, un mes atgriezamies pie kvelojosa akmens zieda… Es pagriezos un velreiz paskatijos, pirms iekapu kariete.

Princis skumji pasmaidija, un es aizsnaudu vinam tiesi uz pleca. Ak, ka man negribejas aizmigt – zinaju, ka pamodisos, ka tas viss pazudis, un es nonaksu ireta dzivokli netalu no universitates… Un lidz pedejam es pretojos snaustam. . Princis iznesa mani no karietes rokas, viegli, it ka es neko nesvertu, iznesa cauri man zinamajai zalei, gaja pa gaiteni un uzmanigi nolaida milziga gulta blakus degosajam kaminam. Es sedeju pusmiega un leni mirkskinaju.

Vins uzmanigi nonema manu kaklarotu, auskarus, diademu… pat zabakus. Vins atraisija korseti un uzstajigi teica:

– Guli, Amalija.

– Es ne…

Bet es nevareju pretoties sai balsij. Un es aizmigu ar domu, ka, ja es sapnoju par kazam, es nevaretu izdomat labaku sapni par so. Pietrukst tikai pirmas nakts… Lai gan… bus rits. Un vini svin tris dienas, vel ir prieksa.

2. Koka grida

Es pamodos neticami atputusies, un mana pirma doma bija: “Sasodits, kur ir modinatajs? Es kavesu nodarbibu!" Tad mani apmulsa krakskosa skana, un tad, neskatoties uz vieglumu mana galva, es jutu, ka mans kermenis ir sastindzis.

Bija nepieciesams atvert acis, lai saprastu: sapnis nebija beidzies.

Virs galvas ir augsti griesti, marmora kamina spraksk malka, man mugura ir smaga balta kleita, kurai aizmugure ir atritinata tikai snoresana. Seit ir kleitas un paliek ierobezotibas sajuta.

Es mazliet neveikli apsedos uz mikstas gultas. Gultas parklajs ir izgatavots no viegla samtaina auduma, stepets ar sudraba un zelta diegiem. Galvas klajs un stabi ir izgatavoti no viegla, gandriz pienaina koka. Tadas pasas mebeles istaba ir vieglas, elegantas, gaisas. Neliels galdins pie kamina, blakus paris atzveltnes kresliem, kas apvilkti ar tadu pasu stepetu audumu ka gultas parklajs. Kumode ar milzigu pilna garuma spoguli, ekrans… Ja, tie ir kaut kadi viduslaiki! Vai nakamreiz varu sapnot par kaut ko steampunk gara?

Es uzmanigi nolaidu kajas no gultas – un ta bija augsta, gandriz lidz augsstilba vidum. Uz gridas nebija zabaku, un caur zeku audumu es jutu gridas aukstumu. Labi, labi. Man ir jautajums. Es vakar par to nedomaju, bet tomer: kurs man zem kleitas uzlika zekes un apakssvarkus? Princis, cik atceros, snores attaisija tikai nakti. Un es no rita pamodos pie sava vecteva, jau gerbies saja krasnuma!

Pret manu gribu mani vaigi kluva sarkani. Ignorejot auksto gridu, es metos pie loga. Aiz tas atrodas milziga siltumnica ar ziediem un kokiem. Caur apstadijumiem un talajiem stikliem bija redzama ar sniegu kaisita kalnu ainava. Augstas priedes un ciedri, akmenainas dzegas un virsotnes.

Durvis ciksteja no aizmugures, un taja ienaca viena no vakardienas meitenem. Vina bija gerbusies tumsi zala kleita ar baltu prieksautu, matus sabazusi zem cepures.

– Labrit, princese Amalija.

"Labi… Klausieties," parasta "kas es esmu, kur un kas notiek" vieta es jautaju to pasu slikto, kas man tikko ienaca prata, "kas mani gerba vakar pirms ceremonijas?" Stefans vai vectevs Matejs?

– Ko tu runa, princese! – meitene pietvika. Vina izskatijas apmeram trispadsmit gadus veca, un vina bija sausmas par maniem vardiem – ne, ko tu runa! Vectevs Matei ir meistars, Stefans suj terpus, bet princese vienmer gerbj Teodoru Teitanu! Vina vienkarsi vienmer aiziet, vinai ir jabut jusu prieksa laukuma. Sis ir rituals.