No m?lest?bas l?dz naidam… un atpaka?

Kapitolina gribeja kliegt, iziet gaiteni, atvert durvis, sist Glebam, bet vina pati bija parsteigta, cik gludi un mierigi skan vinas balss. Ledus, tikai ledus ap vinu, vinas dvesele, vinas sirdi. Ciets iepakojuma ledus.

– Tapec, mamin, nevar but kazu. Tagad, ludzu, es gribu atpusties.

Nenovilkusi eleganto kleitu, vina apgulas gulta, pagrieza seju pret sienu, saritinajas un apklusa.

Anna Ivanovna sedeja uz kresla un nespeja noticet tam, ko tikko bija dzirdejusi no savas meitas. Vai Glebs to varetu izdarit? Vai vins neatzina, ka mil vinu meitu un ludza vinu piekrisanu appreceties pec skolas? Un Nina? Ka vina vareja to nodarit savam draugam? Kapitolija vinai tik loti uzticejas, un vina vinu nodeva? Mamma aizsedza muti ar roku, lai nekliedz. Vina kadu laiku pasedeja meitas istaba, tad izgaja koridora. Atkal pieklauveja pie durvim. Vina to atvera, Glebs staveja aiz slieksna. Vina izskats bija nedaudz nomakts, nobruzats, vins zemu nolieca galvu ta, ka vina seja pat nebija redzama.

– Ko tu gribi? – Anna Ivanovna bargi jautaja.

"Es gribu runat ar Kapitolinu," vina balss izklausijas blavi.

–Par ko tu gribi ar vinu runat?

– Es jutos loti vainigs pret vinu. "Es ludzu, laujiet man runat ar Kapenku, es gribu vinai lugt piedosanu," vina balsi bija dzirdamas snukstas.

– Kapec tev to vajag? “Mamma staveja un ar graujosu skatienu skatijas uz puisi, kuru vina lidz tai dienai cienija, mileja ka toposo znotu un ticeja, ka meita ar vinu bus laimiga.

– Es milu Kapenku, es nevaru dzivot bez vinas. Es vienkarsi zaudeju savaldibu… Es nezinu, ka izskaidrot, tas bija ta, it ka aptumsums butu par mani…

"Un tapec jus izdrazijat vinas labako draudzeni?" – Anna Ivanovna vinu partrauca ledaina toni. – Vai tu doma, ka mana meita tev pec si piedos? Labak aizej un nelauj man tevi vairs seit redzet.

Vina aizvera durvis vina prieksa un atgriezas no istabas pie meitas.

– Vins naca? – Neapgriezusies, jautaja Kapitolija.

– Ja. "Es gribeju ar jums runat, lugt piedosanu," mana mate atbildeja klusi, bet stingri.

"Es dzirdeju," atkal atskaneja bezjutiga balss. – Es negribu vinu redzet. Nelaidiet vinu ieksa, ja vins naks velreiz.

"Es ari bridinasu savu tevu, lai vins nelaiz vinu ieksa."

"Labi," it ka izelpotu.

– Varbut vajag kaut ko, uzvarit teju?

– Ne, tev neko nevajag. Es vienkarsi gribu but viena. Piedod, atstaj mani.

Mamma pamaja ar galvu, sapratusi, ka meita joprojam neredz, pagriezas un aizgaja.

Kad mans tevs atgriezas majas un Anna Ivanovna vinam visu izstastija, vins gribeja doties majas uz Glebu, bet mate vinu attureja.

– Nevajag, Maksim. Nejaucieties ar vinu. Tikai nelaujiet vinam nakt pie mums, ja vins atnaks.

5. nodala.

Kapitolija divas dienas necelas no gultas un guleja sava elegantaja kleita, negriezoties. Glebs atkal meginaja ar vinu runat. Vina dzirdeja vinu no ielas kliedzam, lai vina vinam piedod, ka vins vinu mil vairak neka pati dzive.

"Vairak par dzivi," vina rugti pasmaidija, "un vins devas izdrat manu draugu."

Kadu dienu vina tevs neiztureja, iznaca pie savas ieejas, iesita vinam pa seju un tad novilka leja no kapnem, izmeta uz ielas, uzmeta uz ietves, uz kuras Glebs paspeja. uzrakstiet, ka vins ludza piedosanu un mileja vinu.

Sis zinas milziga atruma izplatijas pa visu pilsetu. Tas tika parstastits, izdomats, sagrozits, izpuskots un izplatits arvien talak. Gleba vecaki ieradas vinu maja, lai panaktu mieru, bet Maksims Petrovics viniem pat neatvera durvis.

Tresaja diena vinu majas ieradas Maksima Petrovica masica Olimpiada Afanasjevna, kura dzivoja regionala pilseta. Vina reti ieradas dzimtaja pilseta, jo attiecibas ar radiniekiem bija diezgan saspringtas vinas nesamierinama rakstura del. Lidz ar vinas paradisanos dzive dzivokli kluva nedaudz dzivaka. Vina klausijas Annu un Maksimu un pec tam devas uz Kapitolinu.

– Tatad, skaistule, beidz te plest asaru juru. Atcerieties, ka neviens virietis nav musu asaru verts. Esiet pateicigs, ka vins paradija so savu pusi tagad, nevis tad, kad jus jau butu dzivojusi kopa un dzemdejusi bernus.

Vina piespieda Kapitolinu savilkties, ieiet dusa un normali est. Vina nepienema nekadus iebildumus un pieprasija, lai Kapitolija tiek atgriezta normala stavokli. Tante palika pa nakti vinu dzivokli, lai gan grasijas doties pie masas. Viniem bija diezgan sarezgitas attiecibas ar Maksimu, tacu sis notikums vinus satuvinaja. Dienu velak, kad saruna tika slegtas visas nepatikamas temas, Olimpiade ieteica:

– Mani dargie, es ierosinu aizvest musu Kapocku uz manu pilsetu. Tur vina ieies sava filologijas nodala un bus mana uzraudziba, prom no si morala briesmona. Un vina netiks spiesta sajas netirajas kopmitnes, kur vinai netiks dotas macibu gramatas, ko mierigi lasit. Seit nav jegas but skabam, vini tik un ta nedos vinai garam, vini apspriedis vinu visos sturos. Un iedomajieties, ka musu meitenei ar so padauzito draugu naksies tikties biezi. Es tam nepiekristu.

Pec desmit minusu diskusijam tika pienemts vienbalsigs lemums, ka olimpiade bija pareiza. Vecaki saka vakt Kapitolinu. Mamma slepus raudaja, tevs staigaja drumi. Tikai viena meitene bija ka ledus gabals. Seja nav nevienas emocijas, neviena skala varda.

Jau sezot autobusa, kas veda Kapitolinu un vinas tanti uz regionalo pilsetu, vina atlavas atpusties, visu pardomat, pienemt ar vinu notikuso, atvadities no roza brillem, meginat aizmirst par nodevibu.

“Neuzdrosinies tagad raudat,” tante vinai sacija, kad vini izgaja izstiept kajas starpstacija. – Nevienam nevajadzetu redzet tavas asaras. Mes naksim majas, un jus tur raudat. Bet ne vairak ka vienu dienu. Es saprotu, ka jums ir jaizsauc savas sapes. Es uzskatu, ka jusu skaistaka sajuta – jusu pirma milestiba – tika netira midita smalkos puteklos. Tas ir tikai pirmais trieciens tava dzive, bus ari citi. Tapec esi tam visam pari, esi stipraks, nevienam neradi, kas notiek tava dvesele un ka tev sap sirds un plist gabalos. Pirmkart, tas nevienu neinterese, otrkart, dazi vienkarsi gaidis, kad jus saluzisit, un, treskart, tas vienkarsi nav estetiski patikami. Nu, iedomajies, tu tur sedi ar sarkanu pietukusu degunu, tev ari acis ir sarkanas, ka vampiram, un tu ari skrien punki, uhh, bez estetikas. Ta vieta paradiet viniem visu savu skaisto seju, aukstu, piemeram, Sniega karaliene. Lai vini griez zobus naida un skaudiba.

Un Kapitolija uz visiem laikiem atcerejas vinas vardus. Cik manai tantei bija taisniba.

***

Olympiada Afanasyevna dzivoja viena divistabu dzivokli. Vinas virs nomira pirms divpadsmit gadiem. Vienigais dels Ignats, divus gadus vecaks par Kapitolinu, mati pameta ar skandalu, tiklidz bija beidzis skolu. Vins uzauga ka griboss puisis, “briva personiba”, kurs uzskatija, ka visi vinam ir parada, ka vini vinu nesaprot un nelava realizet sevi. Cik daudz Olimpiade meginaja spriest ar savu delu, bet bez viriesa rokas vins vienkarsi parvertas par pardrosu, kaprizu cilveku, ar grutibam pabeidza skolu un atteicas turpinat iestaties universitate.

Gada, kad mans dels pabeidza skolu, Olimpiadei veselibas apsverumu del bija japamet un jaiet pensija, sanemot invaliditati. Ignats to nenema vera, pieprasot, lai vins turpina vinu atbalstit, pirkt modernas lietas, jaunus sikrikus. Katru reizi vina lugumi beidzas ar skandaliem un draudiem pamest majas. Apmeram pec gada vins velu vakara parnaca majas un teica matei, ka rit ar draugiem dosies uz darbu. Kad Olimpija saka vinam jautat sikaku informaciju, vins vienkarsi kliedza uz savu mati un teica, ka vina dzivei nevajadzetu vinu uztraukties, tapec vins negrasijas vinai stastit, kurp dodas.