Nodev?js

Tie, kas sez pie galda, sasista glazes un dzer ar prieku.

«Glebs Mihailovics,» Nikolajs atbild, «mans draugs, tu tiesam lici man nosarkt ka jaunam pirmkursniekam!» Es no savas puses velos atzimet, ka mes ar jums esam putnini, ne skabi, ne saldaki. Un viss, ko tu teici par mani, pilniba attiecas uz tevi pasu. Paldies par taviem laipnajiem vardiem!

– Ne, ne Nikolajs Jevgenevics! Mana liellaiva seko jusu vadosajam kreiseram, pat nenoliedziet to! – joko Glebs.

– Puisi, nestridieties! Jus abi esat izcili admirali. Bet mes tomer neparstasim jus milet, pat ja jus pazeminatu par jurniekiem! – Dzulija spelejas kopa ar viniem.

– Biedri admirali, es ne tikai neredzu svitras uz jusu biksem, bet es pat neredzu jahtu piestatne. Paskaties, preteja gadijuma tavs jurnieks var pamest savu juras speku komandieri un doties pie cita, veiksmigaka korsara,» sarkastiski piebilst alkohola apreibinata Gleba sieva.

– Ko tu runa, zakit! Jebkura diena Krievijas nelegalais imigrants pulkvezleitnants Dmitrijs Tramplinovs ar izsaukuma signalu «Donalds» saks bombardet mani un Nikolaju ar ipasi vertigu informaciju. Un, protams, musu valsts vadiba nepamanis so varondarbu, un mes gozesimies godiba lidz savu dienu beigam! – Glebs sev raksturigaja maniere pasmin.

Kompanija kopa smejas un pec krievu dzires tradicijam turpina izklaideties, dzert un uzkost visu, ko Dievs viniem taja vakara sutijis.

Bet pat visspecigakais izsalkums standarta lauku salidojumos agri vai velu dod vietu sata sajutai! Tiesi saja bridi pienak istas krievu patiesibas bridis, kas saucas «Un runajiet no sirds uz sirdi!» Pateicoties sai paradibai, krievu cilvekam nav jadodas pie gimenes psihoterapeitiem, jo visas problemas ir atrisinats ar pieejama patiesibas seruma palidzibu.

Gleba vasarnicas viesistaba, divans, uz kura sez ipasnieks un vina sieva, Julija sez atzveltnes kresla, viniem prieksa ir neliels galds ar uzkodam un dzerieniem. Fona ir kamins ar viesmiligu uguni, kas spraksk. Nikolajs sez uz kebla mala ar gitaru, vins dzied dziesmu:

…Kaut kur stenedami ripo Volga, Dnepra vai pats Jenisejs,

aiz Hadsona vins elpo ozonu, maksajot draugu varda.

Bet jaunais draugs neuzdrosinas pagriezt vinam muguru, jo vins neuzdrosinajas,

Vins zina, ka sis mazais nodevejs ir tuvuma, ka vinam ir izdevies visur noklut.

Vins bija starp mums, Vins dzivoja starp mums, Vins dzera un eda starp mums,

un vins kopa ar mums dziedaja musu krievu dziesmas.

Un atkal jus nekad lidz galam nesapratisiet likteni, kad to par kilnieku tures nelietis.

Ak, kadas ainas mes spelejam, musu galvenas lomas nevar saskaitit!

Es gribu, lai cenas par cienu, draudzibu un godu nekristu.

Un es ari gribu, tapat ka visi parejie, izturet lidz sprieduma dienai,

un vismaz vienu reizi ieskaties acis puisim, kurs mani nodeva.

Un atkal jus nekad lidz galam nesapratisiet likteni, kad to par kilnieku tures nelietis.

Nikolajs pabeidz dziesmu, noliek gitaru, vinam ir attalinats skatiens, ir skaidrs, ka vina domas ir kaut kur loti talu, un tas ir loti skumjas domas. Sievietes aplaude. Nikolajs klusedams ielej sev glazi degvina un izdzer to viens pats.

Klusa nakts netalu no Maskavas, tiesi saja laika jus varat sajust visu lauku brivdienu sarmu. Ausis skan klusums, spozi spid meness un tevi parnem neaprakstama harmonijas un vienotibas sajuta ar dabu.

Dzulija un Ella atrodas mazaja veranda. Ella ir skaista, satriecosa sieviete, kura zina savu vertibu un uzskata, ka tads cilveks ka vina neapsaubami ir pelnijis daudz vairak, neka vina ir. Ella aizdedzina cigareti un vini sak nesteidzigu sarunu par dzivi.

– Klau, kas notiek ar tavejo!? Ieprieks vins, skiet, nemaz nedzera, bet tagad vins klauve viens pec otra. Kas notika!? – Ella jauta.

– Es pats to nevaru saprast. Majas viss ka parasti. Berni izklidusi savas ligzdas, nav kam graut nervus. Ka parasti, es censos, lai vins justos labi. Skiet, ka problemu nav. Varbut si ir ta pati pusmuza krize!?

– Varbut darba, kas notika?

– Skiet, ka viss ir ka parasti. Lai gan pirms tam vins man nebija daudz stastijis.

«Es redzu, tas nozime, ka vins mekle sievieti no saniem!» Pagaidiet, jus driz dzirdesit pazinojumu: «dargais, es sapratu, ka jus un es esam dazadi cilveki!» – Ella grimase.

«Es to butu jutusi uzreiz,» Dzulija vinu partrauc.

– Saki man, Yulka, vai tu nenozelo, ka apprecejies ar vinu!? Es domaju, ja man viss butu atpakal, es neprecetu Glebu. Kurs gan zinaja, ka viss izvertisies sadi!? Tagad jauniesiem ir tadas izredzes! Un musu laikos, vai nu ka diplomats, vai ka militarpersona, sliktakaja gadijuma jus varetu uznemt kadu inzenieri. Es kludijos: vajadzeja appreceties ar banditu! Paskaties, katrs no musdienu oligarhiem ir kadreizejais bandits.

– Tev ir greks sudzeties! Glebs ir ieverojams, gudrs, izskatigs un tevi mil. Tu dzivo labi, tev ir viss. Jums pat nav jastrada.

– Kas tas par visu!? Man vairakas reizes javelk viena un ta pati! Brauciet uz tiem pasiem kurortiem, uz sim resoru sanatorijam, kur skataties uz tam pasam sejam!

– Neuztraucieties, iespejams, Glebs driz atkal tiks nosutits uz kadu vestniecibu. «Tu atkal varesi justies ka dama no augstakas sabiedribas,» vinu mierina Julija.

– Visas izrades ir letas! Diplomati! Ir tikai viens vards, kuru perk tikai piesucekni. Esmu vinus pietiekami daudz redzejis, kaktos skaitot santimus, un visu komandejumu vini valka vienu un to pasu uzvalku! Un vini visu muzu valka vienus un tos pasus apavus! Eh, kaut es varetu atgut savus divdesmit, nu, vismaz trisdesmit! Es dotu to blastu!

– Ejam likt musu virus gulet, tu esi karsts, ir par velu!

Sievietes piecelas un atgriezas maja.

***

Dzulija sez uz divana pie kamina, Nikolajs gul, galva ir sievas klepi. Dzulija noglastija vina matus. Telpa neviena cita nav.

– Vai atceries, ka tu mani bildinaji!? Gruti bija to nosaukt par priekslikumu, drizak par ultimatu! Mes nakti staigajam pa Maskavu, uzgajam uz sava tilta, pa vidu tu uzkapi uz parapeta un saki draudet, ka, ja es nepiekritisu klut par tavu sievu, tu tulit metisies leja. Man joprojam patik doties uz so vietu.

Nikolajs skumji pasmaidija.

«Un taja vakara tu man iedevi so kulona pusi,» rada to Nikolajam. – Un otro es patureju sev. Es joprojam valkaju to visu laiku.

Nikolajs turpina klusiba melot, ja sieva tagad redzetu vina acis, vina bez vardiem saprastu, ka vinas virs sobrid atrodas kaut kur loti, loti talu.

«Un taja vakara es biju laimigaka pasaule.» Jo labakais puisis pasaule man atzinas milestiba! – noglastija matus. «Viss bus labi, jo musu puses nekad netiks skirtas.» ES tevi loti milu!