???rsielas

Pedejo jautajumu uzdevu insinuejosi, baididamas un cerot dzirdet atbildi. Bet Vana par to domaja un paraustija plecus:

– Ej uz sporta zali, ja velies. Vismaz kulinarijas kursiem, ja esi tos nokartojis. Viss, kas liek tev pasmaidit, Liza!

Vina reakcija mani iedvesmoja vel mazliet piespiest:

– Kapec man vajadziga kulinarija? Es joprojam nevaru iemacities gatavot labak neka musu Jevgenija Prokopjevna! Bet es labprat pieteiktos dizaina kursiem.

– Kapec jums ir nepieciesams dizains? – virs jautri paskatijas uz mani. "Jus nevarat darit labak neka spalvainais gailis, kas pagajusaja gada iekartoja musu pirmo stavu."

– Kas zina? – priecigi pasmaidiju, jo mani sagaidija nevis auksts protests, ka ieprieks, bet gan ista rotaliga diskusija. "Varbut vins kadreiz pabeidza tos pasus kursus, un tagad," es pamaju ar roku uz nevainojami stiligo fresku pie sienas, "vins pelna naudu!"

"Ja, es vinam toreiz iedevu apmeram tris kilogramus miklas," atcerejas Ivans. "Bet, meitin, kapec jums butu jadara netirs darbs, ja pasaule ir pilna ar gailiem ar spalvam?"

Un es turpinaju, saglabajot to pasu ironisko intonaciju:

– Vai varbut es klusu par pasaulslavenu dizaineri? Jus tiksiet ievelets par prezidentu, un jusu sievai tas ir jaattaisno – es izpumpesu savu dibenu, uzlabosu anglu valodu un iegusu ikviena pasaules reputaciju!

Vana skali iesmejas un tad pamaja:

– Registrejies, Liza, kur vien velies. Es, vecs virs, reizem aizmirst, cik jauns tu esi – vajag dzivot, dabut draudzenes, ar kuram var tenkot, intereses. Tu esi talantigs, bet es talantu aizsledzu un patureju tikai sev.

–Tu neesi vecs virs! "Un man nepatik, kad tu to saki," es nopietni atbildeju un nemaz nerunajos. Vecums manam viram piestaveja ka nevienam citam, un energijas zina vins liktu kauna jebkuru astonpadsmitgadigu puisi. Absoluti visi ap vinu izbaleja, nespedami parspet varas auru.

Un vins nevareja nejust, ka tas ir tiesi tas, ko es vienmer biju domajis. Bet vina skatiens kluva vel siltaks. Izvelejos vispiemerotako bridi sadai sarunai – Ivanam bija lielisks garastavoklis, ko es ari uztveru ka zimi uz parmainam musu dzive.

– Un ta ir taisniba. Dzivosim ilgak, Liz! Tagad mes dzivosim ta, ka jus pat iedomaties nevarejat. Tacu neaiziesim parak talu, neriskesim. Ja tev kaut matins nokritis no galvas, es sasmalcinasu so pilsetu pulveri un izsijasu caur sietu, bet tas neatgriezis matus savas vietas. Bet nav drosu vietu – vai man nevajadzetu zinat? – vins nozimigi pasmineja. – Tapec tikai ar drosibu, lai mana sirds sez istaja vieta.

– Protams! – Es pat neapsveru citas iespejas, bet es kluvu arvien priecigaks.

– No maniem puisiem es paskatisos, kuram ir biezaka ada, lai, ja kaut kas notiks, varesu palaist vala… Vai klausies, varbut noligsim tev miesassargu? Nu, ziniet, tas jakas un kaklasaites, ka filmas par baisam melnadainam sievietem. Nav kauns paradit sadus puisus savam draudzenem.

Es jau smejos lidz raudaju. Es mileju savu viru, bet tada noskanojuma es vinu vienkarsi dievinaju.

– Uzvilksim jaku, Vana. Es to nesasu ka rokassomu.

– Vini guva vartus, mana skaista meitene. – Ivans ieejot pamaja Kosai, kurs ar klusu majienu atgadinaja viram par tiksanos. – Es paskatisos. Es vairak uzticos saviem cilvekiem, bet neatkarigi no ta, cik jakas es valkaju, mans gangsteriskais izskats joprojam izcelas, un to nevar noslept.

Kosas lupas izstiepas skeptiska smaida pec sis frazes. Patiesiba Vana nedaudz parspile – piemeram, novelkot Kosi muzigi melno T-kreklu un adas jaku un ieterpjot vinu Armani uzvalka, vins varetu saukties par intelektuali. Bet daziem, piemeram, Slavkai, neviens uzvalks nederes – Slava ir tik loti supojusies, ka biede tikai ar savu izskatu. Masina parspragst pa vilem, kad vins sezas pie stures, daudz mazak ka kads Armani.

Vana steidzas uz tiksanos – bija ieradies viens no loti svarigajiem viesiem, bet es tomer paspeju vinu partvert un noskupstit uz vaiga, cukstus:

– Paldies.

Mani neintereseja dizains vai anglu valodas kursi, un man gandriz nav vajadzigas draudzenes tenkam, tacu pasas sis izmainas runaja par globalu satricinajumu. Uzreiz kluva vieglak elpot, it ka es visus gadus butu dzivojis zem nastas, un tas pazuda viena minute. Es lidoju pa maju un domaju, ko es darisu vispirms, un pec pusstundas es stingri nolemu, ka es darisu visu kartiba.

Garastavoklis bija lielisks, un, padzirdejis par Maksima ierasanos, es pats ieskreju zilaja viesistaba, lai bridinatu, ka vina tevs kadu laiku bus aiznemts. Mana vira jaunakais dels bija mana vecuma, bet attiecibas starp mums acimredzamu iemeslu del vienmer palika saspringtas. Pec izskata vins izturejas pec mates, ne mantoja ne pilites teva brutalitates, loti izskatigs, tacu kaut ka tukss, it ka zem reprezentablas caumalas nebutu paslepta dziviba. Vins pret mani lielakoties izturejas vienaldzigi – mes vienkarsi pieturejamies pie militaras neitralitates.

– Sveiks, Maksim! – Noversu puisa uzmanibu no skatisanas uz attelu virs kamina. – Ivans ir aiznemts, tiekoties ar svarigu cilveku.

"Vinam vienmer ir tiksanas ar svarigiem cilvekiem," puisis atbildeja un tikai tad pagriezas, grimase. – Ak, vai tu joprojam esi seit, Lizaveta? Vai vini tevi nenomainija pret kadu jaunaku?

Gandriz viens un tas pats sveiciens katru reizi. Vina attieksme ir diezgan saprotama – berniskigs aizvainojums pret mati, sevi un brali, kuru Ivans vienkarsi izstuma no savas dzives. Es redzeju savu bijuso sievu tikai vienu reizi, vina nekad nav seit ieradusies. Diezgan skaista, bet padzivojusi sieviete, kura pret mani nemaz neizradija nekadu negativismu. Vai nu parak mierigs, vai ari pietiekami gudrs, lai saprastu: Ivans apprecejas otro reizi pec vairaku gadu skirsanas, un vinai nav isti svarigi, kurs: manekena blonda modele vai Nobela premijas laureats.

– Ka tu redzi. Vai varu atnest tev ko iedzert?

– Es vakar to dzeru. – Maksims tik noguris iekrita kresla, it ka butu vecaks par tevu. – Es sasitu masinu. Tevs atkal kliedz.

– Vins kliedz un nopirks jaunu. Ka pagajuso reizi. “Es panemu preti esoso eleganto kreslu.

"Vai tu esi nolemusi mani audzinat, mammu?" – Vins pasmineja. – Paskatijos ari seit. Bet redzi, kada problema, Lizaveta, ari tavas dienas ne vienmer bus tik saldas. Vai jums neskiet, ka kops apprecejaties ar pasu Morozovu, parejas dienas valkasit perles? Nekas tamlidzigs. Jums bus ne vairak ka trisdesmit, un jus tiksiet norakstits. Krievija joprojam ir daudz apgleznotu lellu, kas naudas del ir gatavas uz visu.

Centos uz uzbrukumiem nereaget, bet divdesmito reizi jau bija vienkarsi:

– Varbut ta ari bus. Tad tu priecasies.

"Ta bus, ta bus," Maksims parliecinaja sev, nevis sev. "Bet vissliktakais ir tas, ka jus no vina neko nesanemsit." Vins izmetis vinu taja, kura vins ieradas maja. Ka vins mus izdzina. Tapec nemiet vera dela labu padomu – saciet krat manikiram jau tagad.

Es pagriezos pret kaminu, lai sleptu smaidu. Ja, Ivans attalinajas no savas ieprieksejas sievas, tacu vina dzivo laba dzivokli centra un diez vai bus ipasi vajadziga. Un vina deli parasti mierigi versas pie vina, kad nepieciesams: ja vins zaude naudu – tetis samaksas paradu, ja vins salauzis automasinu – tetis to nopirks, ja vinu piekers policijai par loga izsisanu dzeruma – tetis. sutis savus puisus un juristus, lai dabutu nelieti ara. Tetis, protams, blaus, reizem uzsitis pa galvu, bet problemu atrisinas. Vai man sudzeties Maksimam? Ivans viniem ir slikts tevs, ar to gruti strideties, vins labpratak ar viniem nekomunicets vispar un neizrada nekadas siltas jutas, bet ja runa ir tikai par naudu un sakariem, tad izmet tas no ieprieksejam. gimeni, lai tie vinam netrauce. Un tas, iespejams, visvairak kaitina Maksimu, nevis tas, ka musu maja ir greznaka neka vina mates dzivoklis.