Sekss bez noteikumiem
Шрифт:
Vina tonis mani mulsinaja – ja jokojat, pasmaidiet vai paminiet ar aci, lai cilveks saprastu. Bet vins piegaja pie manis un satvera mani aiz elkona, stumjot uz izeju.
– Laujiet man vismaz rokas nomazgat! Ne, tu nopietni?
– Pilnigi noteikti!
«Vini vienkarsi nelaidis mus cauri!»
– Ara ir diena! Dienas laika viniem tik un ta nav daudz apmekletaju, tapec veiksim eksperimentu: kas viniem svarigaks – musu apgerbs vai pelna.
– Ko viniem vajadzetu izveleties? – Es izravos no vina tveriena un piegaju pie izlietnes noskalot rokas. Prieksnieks neatpalika.
– Es izveletos pelnu.
– Ja? – viltigi pasmineju. – Bet man par tevi ir mazliet cita informacija. Jus ne vienmer izvelaties pelnu.
Vins izlieka tumsu uzaci.
– Vai jus par mani vaicajat? Glaimojoss. Ne, starp apgerbu un pelnu es izvelesos pelnu. Bet starp labu garastavokli un pelnu… nu, jus saprotat. Ko tiesi vini tev meloja par mani?
«Neka ipasa,» es atcirtu, neveledamies atklat Serjozku, kurs stradaja vina laba. – Tatad, mes tiesam ejam uz restoranu, lai izliktos par bomziem, vai ari jus jokojat?
– Ejam.
– Atvainojiet, bet tas ir kaut ka traki.
– Ne, Karina, si ir apmacibas programma tiem, kas ir piekerusies sabiedriskajai domai. Tas bus loti noderigi nakotne.
– Ka tu doma, vai man to vajag?
Vina smaids bija atbilde. Vins mani tikai izraisija sajusmu – likas, ka, ja es atteiktos, es teiktu, ka man ir bail. Kapec lai es butu glevulis? Ja, vina drebes vismaz der, bet es izskatos… nezeligi. Nu ko? Patiesam labak ir iemacities ignoret nezinamu bagatnieku izsmieklu. Lai gan es uztveru neparprotamu manipulaciju, es nepalaidu sevi no aka. Ta bija mana izvele sobrid neatlaist sevi no aka.
– Ko tad tu gaidi? – noslaucija rokas ar dvieli. – Iznemiet masinu no garazas.
Kamer mes braucam, vins pasmaidija par dazam savam domam, bet mani neuzrunaja. Kad nonacam pie galvenas ielas, mana sirds saka sisties straujak – tomer es nedaudz parverteju savu drosmi. Bet vina nelava sai panikai izpausties vinas balsi:
– Aleksandr Dmitrijevic, vai es pareizi saprotu, ka mes ejam uz cienijamako restoranu?
«Soreiz ne,» vins skatijas tikai uz celu, bet taja pasa laika izskatijas loti relaksets. Viena plauksta atrodas uz stures, otra elkonis balstas uz sanu paneli.
Es nervozi iesmejos. Un, godigi sakot, es tikai cereju, ka vini mus nelaidis ieksa. Piecas minutes kauna, un es atgriezisos, lai pabeigtu tirisanu un mazgasanu. Tomer ar nelielu asinu daudzumu izglabties nebija iespejams. Neviens nedomaja iestatit sejas kontroli tik agri. Aleksandrs Dmitrijevics man piedavaja elkoni, kuru es satveru un mierigi ievilka ieksa. Viesmile saka raustities, bet vins jau pasa sakuma partrauca vinas iebildumus:
– Labdien. Paradiet man, ludzu, pie briva galda.
Tas izklausijas pec nirgasanas – visa zale bija aiznemti tikai tris galdini, telpa bija gandriz tuksa. Bet viesmile bija parsteigta un neskaidri pamaja ar roku. Aleksandrs Dmitrijevics galantiski izvilka man prieksa kreslu; es butu aizravies, lai pabeigtu attelu, bet man nebija speka to izdarit. Edienkarte uz musu galda paradijas minutes laika un pat ar loti pieklajigu:
– Ja pie mums esat pirmo reizi, tad pieversiet uzmanibu sefpavara edienam. Dietas izvelne atrodas beigas.
Aleksandrs Dmitrijevics jautaja pec pasutijuma:
– Ka tu juties, Karina?
Biju jau pamanijusi vienas kundzes sasutumu skatienu, kura verigi skatijas uz mums no otra gaitena gala, un zinosu smaidu no vinas pavadona. Iespejams, vecaka gadagajuma virietis nospriedis, ka jauniesi izklaidejas, un vinam interesantaks esot pasa skivja saturs. Viesmili un barmenis skatijas uz mums sanus, nevis tiesi, un sava starpa neko aktivi neapsprieda. Vini to apspriedis, kad mes aiziesim.
«Nekada gadijuma,» es godigi atbildeju, izanalizejusi savas emocijas. – Fakts ir tads, ka mes spelejam uz parsteiguma efektu. Pec tam, kad bijam iegajusi, neviens negribeja taisit traci un sabojat apetiti citiem apmekletajiem. Un ir vel viens svarigs aspekts – tas neattiecas tikai uz apgerbu. Uzreiz var redzet, ka sadas vietas neapmaldaties un esat regulars apmekletajs. Pat ja neviens neatceras tavu seju, tu vienkarsi izstaro auru:
«Vienkarsi pamegini man seit plapat».Vins smejas:
«Tad musu nodarbibas merkis ir audzet sadu auru.»
– Par ko?
Man prieksa paradijas salatu skivis, ka ari prieksnieka prieksa, pec ka neredzama viesmile atkal pazuda kosmosa. Es atkartoju jautajumu, jo vina uzmanibu noversa ediens:
– Kapec, Aleksandr Dmitrijevic?
– Man ir dazi plani attieciba uz jums, uzskatiet to par sagatavosanas posmu un vienlaikus ari par parbaudijumu. Ka astronauts pirms sava pirma lidojuma.
Bet tas jau kaitina:
– Kadi vel plani?
«Es vel neesmu izlemis,» vins pasmaidija ar atklatu ironiju. – Bet pagaidam tu izradi ceribu, ka klusi par forsu astronautu.
– Kapec es? Vai ari jus parbaudat visus darbiniekus, vai tie ir izturigi pret stresu? Es nevaru iedomaties, ka jus tapat izceltu Timuru!
– Tapec, ka jus pats pieversat manu uzmanibu ar vienu stridigu epizodi. Vai jau aizmirsat?
Es nesapratu skaidrojumu. Tacu mani samulsinaja atgadinajums, tapec ari pieversos salatiem. Vins apzinati izliekas, ka esmu nonacis tada situacija ar noluku – piemeram, vicinot rokas vinam deguna prieksa un kliedzot: «Paskaties uz mani, San Dmitric! Es ari stradaju saja maja, nevis tuksa vieta!» Un vins saprot ne sliktak par mani, ka viss bija nepareizi, jo kada jega sasutumam un skaidribai?
Sefpavara marmoreta liellopa gala izradijas kaut kas neiedomajams. Tik garsigu edienu sava muza nebiju garsojusi. Vina pie sevis atzimeja, ka tas vien ir sada izbraukuma un ar to saistito satricinajumu verts. Bet klusums pie galda bija kaut ka nomacoss, tapec es to partraucu ar to, kas ienaca prata:
– Izradas, ka jus ar brali esat loti lidzigi, Aleksandr Dmitrijevic. Kad es vinu pirmo reizi satiku, es biju parsteigts, ka jus pat varat but radniecigi, bet tagad es redzu pilnigu gimenes lidzibu: jums abiem patik kaitinat citus.
«Nepareizi,» vins veikli un ierasti sita ar nazi un daksinu. – Tad iegustiet otru nodarbibu. Ir atskiriba starp sadusmot visus, ka to dara Loska, un nepienemt citu cilveku vertibu spriedumus. Saproti? Pirmaja gadijuma cilveks ari ievero noteikumus, ko vins nosaka pats. Otraja ir pilniga ricibas briviba.
«Ak,» es uzmineju. – Vai tas ir ka sovu zvaigznes, kas izvelas sokejosu stilu? Vini uzstadija sev likumu kaitinat visus. Tiesi tada pati konvencija ka jebkura cita.
– Tiesi ta. Es tev teicu, ka no tevis klus briniskigs astronauts.