Spoku sargs

Vispirms devamies pie pirceja un pardevam visu, ko panemam no Rifta. Soreiz izdevas nopelnit pusotru tukstoti rublu, ko sadalijam sava starpa vienadi.

«Es ilgu laiku neesmu turejis tik daudz naudas savas rokas.» «Un ka vini smarzo,» Naitingeila iebaza degunu jaunajas banknotes.

Mes jau bijam iekapusi vilciena un gaidijam izbrauksanu.

– Ja, tagad mes dzivosim. Interesanti, ka Potaps mums pieskirs pirmo prioritati? Vai vins tiesam piezvanis un runas par atklasanas datumu? – Vjazovs jautaja.

– Protams, ne. Bet tagad vins nems caurlaidi nevis uz pirmo randinu, bet uz nakamo. Tapec Vladam joprojam bus biezi jaapmekle nodala un janoskaidro, kad atversies Rifti, – es atbildeju un iznemu no kabatas lapinu, uz kuras guvernante uzrakstija macibu gramatu sarakstu.

Marijai Iljinicnai bija gluds, skaists rokraksts ar grezniem burtiem. Es atklaju, ka domaju par vinu daudz biezak, neka vajadzeja. Pat Liza aizmirsa.

Es devos uz hosteli velu vakara, jo pec vilciena devos iepirkties. Nopirkusi visu nepieciesamo, nolemu vienu reizi palutinat sevi un pakeru vel vienu sarkano ikru burcinu un mazu salda krejuma kucinu. Kuku apedu uzreiz, pat negaidot, kad tejkanna uzvarisies. Nolemu kaviaru atstat ritdienai, tapec aizgaju gulet un atri aizmigu.

Soreiz es sapnoju par magiju. Tas ir ta, it ka dzirkstosas rokasspradzes lido no manas plaukstas locitavas un vazas milzu radijumu, kas paradas virs udens. Uguns aproces izdeg cauri briesmona biezajai adai un saspiez vinu arvien stiprak, paklaujot vinu manai gribai. Es zinu, ka esmu stipraks par vinu, daudz stipraks, tapec vai nu lauzisu vina gribu, vai nogalinasu. Tagad izvele bija vina vieniga.

Briesmonis meginaja aizpeldet, bet manis kontroletas rokasspradzes nelava tam noklut zem udens. Vins izmisigi sita asti, draudedams sasniegt kugi, uz kura es atrados kopa ar man uzticigajiem cilvekiem. Atbildot uz vinu, es nosutiju vinam zilu burvestibas zimogu, kas atstaja melnu apdeguma zimi uz vina astes. Vina mute bija saspiesta ar vienu no rokasspradzem, tapec bija dzirdama tikai trula zarnu rukona. Beigas vins padevas un noslideja.

Paverdzijis neglito radijumu, es garigi paveleju panakt taluma tumso ienaidnieka kugi un to noslicinat. Briesmonis paklausigi pagriezas un metas pec kuga.

Es pamodos un sapratu, ka mana sirds pukst ausis, un es elpoju ta, it ka butu noskrejusi maratonu. Izstiepusi roku, es redzeju, ka ta nedaudz tric. Likas, ka briesmona dzenasanas un paklausanas adrenalins un uztraukums no sapna pargajis realitate.

Nomainijusi gultas velu, slapja no sviedriem, iesledzu dusu un, jau zem specigajam karsta udens straumem, domaju, ka ar katru gadu mani sapni klust gaisaki un ticamaki. Es pat nevilus paskatijos uz savu plaukstas locitavu, uz kuras joprojam skita, ka uz tas ir burvju rokasspradzes.

Pec brokastim ar sviestmaizem ar sviestu un sarkanajiem ikriem devos macities. Grafiks biezi mainijas tapec, ka daudzi musu skolotaji bija iesaistiti ari plaisu likvidesana. Tiesa, parasti tie bija augstaka limena rifti, kuros driksteja ieklut tikai burvji no sarkana ranga lidz augstakajam melnajam.

Es iegaju akademija un piegaju pie stenda, uz kura karajas grafiks. Sodien notika divas praktiskas nodarbibas ar Efimu Prohorovicu un teorija par plaisu vesturi. Parasti man bija garlaicigi teoretiskas nodarbibas vai nodarbojoties ar savam lietam, bet sodien nolemu uzmanigi noklausities lekciju, lai uzzinatu vairak par Riftu, jo planoju turpinat medibas. Vakardienas incidents paradija, ka Rifti ir neprognozejami un vinus var sagaidit nepatikami parsteigumi.

«Kostja, sveiks,» no aizmugures atskaneja pazistama melodiska balss.

Es pagriezos un ieraudziju Lizu. Vina bija gerbusies piegulosa roza kleita, kurai apaksa, skiet, nebija apaksvelas.

– Sveika, Liza. Ka tev iet

– Ar mani viss kartiba. Gorins tagad ne tikai nav piemerots, bet, manuprat, pat izvairas. Un viss pateicoties tev,» vina pasmaidija un nobolija acis.

– Klausies, Liz. Varbut sodien varam kaut kur aizbraukt? – ES jautaju.

Pec vakardienas medibam vareju vinu ne tikai pacienat ar saldejumu, bet ari aizvest uz restoranu.

– ES piekritu. Kur mes iesim? – vina iedvesmojas.

– Vai velaties doties uz Lepotas restoranu?

– Uz «Lepotu»? Protams, ka gribu! – vina bija sajusma.

– Lieliski! Tad es tevi panemsu sesos,» es piemiedzu aci.

Saja laika atskaneja zvans, un es steidzos uz treninu laukumiem.

– Efim Prokhorovic, es veletos iemacities izveidot arbaletu. «Tas loti noderes medibas,» es teicu pec tam, kad mes sasveicinajamies.

– Arletu? Ne, vel ir loti agrs. Pasu arbaletu nav gruti izveidot, bet skruves ir problematiskas. Kad jus izveidojat zobenu vai vairogu, jus pastavigi piesatinat to ar savu energiju. Tapat ir ar arbaletu. Sarezgitaka lieta ar skruvem ir tada, ka tas nevar ieslegt, tapec tam jau ir jabut pietiekami jaudigam, lai sasniegtu merki un sasniegtu to. Jus vel neesat tam gatavs. Es jau sekoju jusu piemeram un ta vieta, lai saktu ar dunci un nekavejoties parietu uz vairogu, es iemaciju jums izveidot zobenu. Lidz si semestra beigam jaspej apbrunot sevi, preteja gadijuma eksamena neizdosies. Tapec pagaidam aizmirsti par arbaletu.

– Un, ja es iemacisos izveidot brunas pirms eksameniem un vel ir atlicis laiks, vai jus man iemacisit veidot arbaletu un tam skruves? – cerigi jautaju.

«Redzesim,» vins atbildeja pec dazam domam.

Pirmaja nodarbiba es atkal praktizeju vairoga izveidi, bet otraja Efims Prokhorovics man paradija, ka izveidot brunas, kas jus pilniba parklaj. Pec tam, kad vins izdarija burvestibu, vinam paradijas caurspidigs, tikko pamanams kristala terps, kivere, cimdi un pat zabaki.

Lidz otras nodarbibas beigam es vareju izveidot tikai vienu cimdu, kas apnema manu roku, bet es to nemaz nejutu.

«Iedomajieties, cik kilogramus svertu sadas brunas, ja tas butu izgatavotas nevis no metala, bet gan no Mari monitora kirzakas izturigas adas.» Bet jus varat pasargat sevi jebkura laika un vieta, bez jebkada aprikojuma un pat nejutot svaru. Tu pats saproti, ka kaujas laika katra lieka detala un ipasi liekais svars padara tevi neveiklaku un bremze kustibas atrumu.

– Piekritu. Sis brunas ir daudz labakas. Cik lielu un kadu uzbrukuma speku tas spej izturet?

– Tas ir atkarigs no jums un jusu iespejam. Jus pats zinat, jo augstaks ir jusu rangs, jo specigaks ir ierocis un stiprakas brunas. Tagad galvenais ir iemacities to izveidot.

Saja laika noskaneja zvans, un es steidzos uz edamistabu, lai nestavetu gara rinda. Nolicis uz paplates visu, ko biju iecerejis est, paskatijos apkart, vai nav brivas vietas un ieraudziju Gorinu. Vins uzmanigi izlikas mani nemanam, lai gan sedeja preti kasei. Nu man ir labak. Varbut vins beidzot ir nomierinajies.

Pec pusdienam es saku nodarbibu par plaisu vesturi. Mazais vecais virs, profesors, monotona balsi runaja par to, ka pirms trissimt gadiem paradijas pirmais Rifts, bet pec tam dazu nedelu laika paradijas vel vairaki desmiti. Toreizejais imperators Valentins Uzvarosais lika noslegt plaisas ar augstu sienu un novietot apsardzi, lai neviens tur neietu. Vins vel nezinaja, ka briesmas slepjas ieksa. Tikai tad, kad monstri saka regulari ielauzties musu zeme un izpostija veselus ciematus, imperators izveidoja pirmo gildi, savacot to no labakajiem burvjiem. Nedaudz velak tika atklati plosti un pec tam citas vertigas lietas, ko Rifts deva.

Kops ta laika Rifti ir paradijusies vel vairakas reizes, tacu ne tik liela skaita, un pedejo trisdesmit gadu laika nav bijis neviena jauna Rifta.

Ar interesi klausijos lekciju un pec nodarbibas versos pie skolotajas, lai pajautatu, kada literatura man par so temu jalasa. Vins bija loti priecigs, jo bija pieradis, ka studenti ipasi nevelas apgut vina disciplinu, tapec vins no adas portfela iznema divas gramatas un pasniedza tas man. Bet ar nosacijumu, ka noteikti atdosu. Es apsoliju un, satverusi gramatas zem rokas, devos uz kopmitnes pusi. Bija jau pieci vakara, un mes ar Lizu vienojamies satikties sesos.