Vai tas p?ries?

– Uztaisi man kafiju. – vins izmet, nenoversot acis no monitora, tiklidz es apsezos preti.

Saznaudzusi dures, piecelos un dodos uz virtuvi. Es atgriezos ar melnu espresso tasi. Mana mate nopirka so mazo komplektu tirgu Maroka. Vina kaulejas apmeram divas stundas lauzta francu valoda un tad dzirkstosam acim paradija mums elegantas kruzes.

Uzmanigi nolieku kruziti uz galda un atkal apsezos preti. Noslauku slapjas plaukstas bikses.

– Kur ir mamma?

– Nezinu. Vera, neiejaucies. Man rit ir noklausisanas Zaiceva lieta. Mums ir jasagatavojas. – tevs iedzer malku kafijas un saraujas. – Es neieliku pietiekami daudz cukura.

«Ja jus sopecpusdien nebutu sedejis «Garsas laboratorija», iespejams, jums butu bijis laiks sagatavoties Zaiceva lietai. – Tikai paris sekundes sastingis ar kruziti roka, vins atgriez to vieta un ieskatas man acis.

Ar gribas piepuli es piespiezu sevi satikt vina skatienu. Skatoties uz vinu, es domaju, ka man ir teva acis. Mes esam lidzigaki, neka es veletos.

– Ko tu ar to doma? – aizver portativo datoru un saliek rokas sev prieksa.

– ES tevi redzeju. – Es nevelos iet aprindas.

– Un kas? – Vins atliecas kresla un turpina blenzt uz mani.

«Tu pat nenoliegsi?» – Es noliecos uz prieksu. – Megini kaut ko paskaidrot?

– Tas tevi neskar.

Tiesi tapat man ar vienu teikumu iesita pa seju. Dusmigas asaras saznaudz manu kaklu. Paris sekundes kluseju, lai nomierinatos.

– Labi, es neesmu seit, bet ka ar mammu? Vai vina zina par tavu prostitutu? – aizvainojuma atskan balss.

Tevs peksni pielec, nometot kreslu. Vins nekad nav pacelis roku pret mani, bet soreiz esmu parliecinats, ka vins man sitis. Es sakodu zobus, gaidot plauku.

Vins trieca ar duri pret galdu. Es parsteiguma paraustu.

– Neuzdrosinies vinu ta saukt. – atkal atsitas pret galdu.

Kruze atlec un ripo pret galda malu. Es metos uz prieksu, bet man nav laika vinu nokert. Tas nokrit uz parketa gridas, izlejot kafiju, un saplist vairakos lielos gabalos. Tas izraisa vilsanos un… sapes?

– Tatad, jus planojat turpinat melot un but liekuli?

– Neuzdrosinies mani macit! – Tagad vins sak kliegt. – Tu dzivo mana maja, par manu naudu iegusti labako izglitibu pilseta. Vai tu neuzdrosinies iejaukties mana suda, saprati?!

Prieksejas durvis aizcirtas. Papezu klikskis uz parketa. Atslegu dzinksts uzmests uz kumodes. Pec minutes edamistaba ienak mamma. Sasveicinoties vina nejausi noskupsta mani uz vaiga un klusedama ieiet virtuve.

Tevs pacel kreslu, atver klepjdatoru un atgriezas darba.

– Nem to prom. – pamaj uz gridu.

Sobrid es velos vinu sutit prom. Savacu lauskas, noslauku lipigo putru ar papira salvetem un izmetu kruziti.

Es negribu gimeni. Gimene nav baraka. Nevis hostelis, kur viens otram svesi cilveki ir spiesti pastavet zem viena jumta.

Majas ir tur, kur nav jaaizstav. Si ir vieta, kur jus milat bez nosacijumiem. Tikai tapec, ka tu esi tu.

Saruna neizdevas.

Mamma atgriezas ar vina glazi un aizdedzina cigareti, atverot logu. Pedeja laika vina ir daudz zaudejusi svaru.

– Sveta, ej uz terasi. Tas velkas uz manam kajam. – vins aizkaitinati saka un turpina dauzities pa taustiniem.

Pagriezusies, mamma uzmanigi uz vinu paskatas. Izmet cigareti, aizver logu un iziet no istabas. Prieksejas durvis aizcirtas.

Es paskatos uz savu tevu. Uz ko es cereju?

Es sekoju mammai, lai iznemtu meteli. Atkal vina bus kaila, smeke uz ielas un pec tam cietis no saaukstesanas. Nonemu meteli no pakarama un nejausi pieskaros somai pie kumodes. Saturs izbirst: telefons, lupu krasa, sarkana mape ar dokumentiem, plastmasas pudele ar tabletem. Vienlaikus savacot saturu atpakal soma, meklesanas josla ievadu tablesu nosaukumu un sanemu sarugtinosu atbildi – antidepresanti. Esam ieradusies.

Pirma lase nokrit no vaiga un nokrit uz dzempera. Es klusi raudu, saviebdama seju. Kadu bridi pasezu gaiteni uz gridas, tad noliku atpakal somu vieta un pakarinu meteli. Rits ir gudraks par vakaru. Ne velti gudri cilveki ta saka.

3 dala

Rits sakas ar galvassapem. Diemzel tas man nedeva gudribu. Ir vajadzigs laiks, lai sakartotu lietas un saprastu, ko darit talak.

Pie ieejas vecaja eka mani jau gaida Aleksandrova.

– Maslova, kapec tu noliec klausuli? Jus ignorejat zinas, cik tas ir pretigi? – Vina noskupsta mani uz vaiga un parmetosi skatas uz mani.

– Piedod, Vikus. – Es loti velos dalities ar vinu savas bailes un saubas, bet es nevaru.

Pirmkart, tas ir savtigi: izmest sapes milotajam cilvekam. Un, otrkart, ja es jums pateiksu, es nodosu savu tevu. Ja, vins nav svetais, bet es nevaru likt vinam izskatities slikti, tapec es padaru savu balsi vieglpratigu. «Es sanemu savus ekonomikas testa rezultatus pa e-pastu, kamer es terzeju ar jums.» Tevs to nejausi ieraudzija un metas prom. Tu zini vinu. Un vakara es pavisam aizmirsu tev piezvanit.

«Par ko tu runa?» Es domaju pie sevis un steidzos mainit temu:

– Bet es planoju lugt piedosanu ar lielu kapucino tasi pec otra para, labi? – Es ceru, ka mans smaids neizskatas pec smina.

Vikas seja atslabst.

– Ne, mila, ar kafiju tu netiksi. Pec nodarbibam mes ar jums dosimies uz jaunu baru Sovetskaja. Olya rezerveja mums galdinu. Tur vajadzetu pierakstities divus menesus ieprieks. Starp citu, es jums rakstiju, bet jus nelasijat manas zinas. Un nemet acis uz mani seit. – noregule somas siksnu un turpina. – Ksjukina puisis to atvera pirms menesa, bet mes ar jums nevaram tur noklut. Jums ir vai nu sports, vai pasniedzeji. Desmitos tu jau gul ka pensionars.

– Vic, bet es sodien pabeigsu velu. Man sodien ir daudz tvaika.

– Neapvaino mani. Kad pedejo reizi mes ar tevi kaut kur bijam kopa? – Vina jocigi iet man pa prieksu un uzliek rokas uz gurniem.

– Tas nak. – es padodos vinas draudiga skatiena prieksa. «Es dodu jums cienastu ka atvainosanos.» Nedusmojies, Vikus. – jokojot pagrudu vinai ar plecu.

– Viens pats. – Vika nomurmina.

– Kapec tu negaji kopa ar Olju, jo tur ir tik forsi?

– Vini bija atklasana. Ieeja ierobezotam cilveku skaitam. Speleja kads forss tehno didzejs. Isak sakot, Ole taja patiesam iekluva.

Sarunajam tiksanos pec nodarbibam. Vika dodas uz biblioteku, un es traucos preti savai publikai. Pa celam noperku no aparata pretigu kafiju un kaveju desmit minutes. Pavelku pret sevi masivo durvju rokturi.

– Maslova, tev vismaz vajadzetu ierasties laika. Varbut visa grupa varetu iesaistities un iedot jums pulksteni? – Alevtina Ivanovna piesit plaukstas locitavu, atdarinot rokas pulksteni.

Apmeram astondesmit acu pari skatas uz mani. Nepatikama sajuta. Es nonemu mugursomu no pleciem un atvainojos, lai gan es isti nevelos to darit. Alevtina Ivanovna ir psihologiska teroriste, man nez kapec nepatika jau no pirmajam dienam. Neesmu caklaka skolniece, bet mums ir ari sliktaki, bet vinas uzmaciga uzmaniba pilniba krita uz mani.