Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
Bet divainakais notika nevis ar lidmasinu un ne ar Unreju: Toms vairs nesedeja kresla un necinijas ar gaisa spilvenu – vins guleja, leviteja. Vina sauro dzinsu kabata kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jacensas vismaz kaut kas izdarit), Ernijs iebaza lokanos pirkstus Toma kabata un izvilka kaut ko ovalu, dedzinosas aukstumu.
Toma «letargiskais miegs» nekavejoties apstajas, vins iekrita pirmaja pilota sedekli. Kresls maigi supojas uz prieksu un atpakal un ietina Toma kermeni elastigas drosibas jostas, kas atgadinaja zibenigi augosos tropiskos vinogulajus no pagajusa gadsimta beigu zinatniskas fantastikas piedzivojumu filmam.
Ernijs juta, ka vina kermeni apskauj ari vinogulaju jostas. Tikmer lidmasina uznema atrumu.
Noslepumainais akmens Ernija plauksta vairs neskita ledains, bet turpinaja mirdzet, tagad to ieskauj gaisi zils mirdzums.
Toms klusedams sedeja kresla un berzeja acis. Likas, ka vins vel nebija lidz galam nacis pie prata.
«Ta, ohm…» Ernijs kautrigi iesaka,
Ernijam par parsteigumu Toms ciesi satvera pusapalo sturi un pagrieza to pa labi, noliecoties par roku balstu. Lidmasina uzreiz paklausigi nogulas uz laba sana, strauji plosidamies cauri kaut kadai spidigai zarnai.
«Vai mes veicam lecienu pa hipertelpu?» – Ernijs, patiesiba atdzisis no bailem, meginaja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejausi grieza sturi, ar otru roku vins atspiedas uz roku balsta, lidz pusei gulot kresla.
– Vai tu ta tiesam doma? – Turpinot tikpat graciozi vadit lidmasinu, Toms mieriga toni jautaja.
«Es domaju, ka es vispar nesaprotu, kas notiek un kura mes esam iekluvusi,» Ernijs godigi atzina. – Starp citu, kur jus macijaties… lidmasinu navigaciju, drikst jautat?
– Ak… tas ir… ja, es speleju ar pulti.
– Ta tas ir. ES redzu. Nu ka ar… hipertelpu galu gala?
– Man ir viens minejums.
Noslepumaina bieza viela pluda ap kajites logiem, mirdzot visas varaviksnes krasas, it ka taja butu dasni sajaukti dzirksti.
«Varbut tam ir kads sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstaja lidmasinu ka mantojumu – Druidi?!
– Nu, kurs teica, ka ta ir lidmasina?
– Pagaju garam. Ej, vairs nekadu miklu, man jau galva griezas.
– Ta ir patiesiba?! Tad viena maza cilpa tev nekaites.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par velu: Ernija kajas un galva apmainijas vietam cetras reizes pec kartas, vinam zvanija ausis, vedera kaut kas griezas, mugura un krutis kustejas dazados virzienos, mati kustejas, grasijas nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms peksni iekliedzas, it ka Ernijs nezeligi grozitu lidmasinu, kulenojot noslepumaini spidiga telpa.
Ernija kajas un galva beidzot atgriezas savas dabiskajas vietas.
Lidmasinas deguns ienira spidiga, virpulojosa piltuve. Taja pasa laika Toms atspiedas uz stures, noliekot lidmasinu uz tas labas puses. Vina garie mati skara Ernija plaukstu.
Varaviksnes panoramu nomainija divaina ainava, kas atgadinaja tikai tuksnesi nakti. Navigi bali akmenaina augsne, kas bija izraibinata ar bedrem, mistiski mirgoja.
Lidmasina maigi nolaidas, augstu lecot. Aprakstijis loku virs virsmas, vins izdarija vel vairakus lecienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazinaja atrumu, it ka butu paklupis. Sasija kaut kam ietriecas.
2.NODALA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes
– Un kur mes esam? – Ernijs berzeja deninus un grozija galvu, lai izstieptu kaklu.
«Apvienotie Arabu Emirati,» Toms teica, ne bez sarkasma.
– Ta ir patiesiba? – Ernijs tagad micija sastindzis rokas, krakskeja pirkstus.
Toms jegpilni kluseja, berzedams ar pirkstiem par akmeni, ko Ernijs bija iznemis no kabatas, kad bija noguris.
– Ko jus teicat par mantojumu? – Ernijs meginaja ienakt no otras puses.
Tikmer vinogulaju jostas atslabinaja satverienu, pec tam spontani pazuda otra pilota sedekla dzilumos. Ari Toms tika
«atbrivots no savam saitem».«Skiet, ka si mehaniska vieda sistema aicina mus pastaigaties.» ko tu saki? – Toms atkal ignoreja Ernija jautajumu un mainija temu.
– Nemot vera, ka man nav ne jausmas, kur mes atrodamies…
Toms atvera durvis un bez vilcinasanas noleca. Divaina augsne ka batuts vinu atgruda. Vins uzlidoja nedaudz augstak par salonu, atkal atgruda, soreiz Ernijs pamanija tikai galvas augsdalu, un pazuda kaut kur zemak – pavisam. Erniju nedaudz parsteidza fakts, ka vins nedzirdeja nevienu skanu.
Tomer Toms atkal paradijas, lekadams un radidams Ernijam. Ernijs izliecas no kabines un paskatijas uz leju. Toms joprojam atleca no zemes ka mazs lecejs. Intensivi zestikulejot, vins aicinaja lekt ari Erniju.
Pamanijis, ka Tomam viss ir kartiba, Ernijs beidzot uzdrosinajas lekt nezinamaja.
Ka vins gaidija, elastiga augsne vinu atgruda; beidzot vins vareja nolaisties tikai pec vairakiem lidojumiem augsup un lejup. Toms veroja vinu ka kakis skatas bumbu, pacelot un nolaizot galvu.
Kad Ernijs beidzot piezemejas, Toms pienaca vinam tuvu un atlaida roku. Divainais akmens vina plauksta kveloja kosi zila krasa, un ap to izveidojas mirgojoss lauks ka kupols, kas aizveras par Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mes varam ne tikai elpot, bet ari dzirdet viens otru.
– Kapec tikai tagad?
«Ieprieks jus izelpojat savu gaisa dalu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mes stavam tuvu viens otram, musu «gaisa kameras» saplust viena kopiga. Vispar, lai kas ari notiktu, apsoli no manis talu neiet.
«Es meginasu,» Ernijs atbildeja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druidi to sauca par Meness akmeni, bet es tam nepieskiru lielu nozimi. Ka izradijas, velti.
– Tatad mes sakam…
Toms nelava Ernijam pabeigt jautajumu un, satveris vinu aiz pleciem, pagrieza vinu par simt astondesmit gradiem.
Ernijs klusa izbrina pavera muti: milziga, spoza Zeme, ko ieskauj zils oreols, karajas melnajas debesis.
«Mums paveicas, mes nonacam uz pilnas zemes,» Toms komenteja diezgan mierigi.