Nosaukts par e??eli

Varbut lielaka dala cilveku ir tikai bioroboti? Tikai kermeni, kas velas est, gerbties un sedet silta maja, bet viniem nekas cits nav vajadzigs. Un man tas tiesam ir vajadzigs. Es gribu zimet, es nevaru bez ta dzivot. Man to vajag tapat ka gaisu. Bez radosuma nosmaku ka zivs krasta.

Man sap sirds par sadu netaisnibu. Es negribu dzivot ilgak. Dzivo ta."

Daudzi domas, ka izdara pasnavibu tikai nelaimigas milestibas del. Sis tautas uzskats nav uzticams. Patiesiba cilveki daudz biezak izdara pasnavibas sabiedribas neizpratnes del. Cilveka nespeja realizet savas ceribas, nespeja atrast sevi, nevelesanas samierinaties ar netaisnibu – tie ir galvenie iemesli tiem, kas velejas doties uz citu pasauli.

Ja, nedod Dievs, musu pilsetina kadam gadijas smagi saslimt, tad izveselosanas iespeju praktiski nebija. Milzigajas, garajas rindas pie arsta klinika, ceriba izarstet hroniskas kaites, sedeja tas pasas vecenes ka pie ieejam.

Terzesana un zinu apspriesana, kamer jus gaidat, ir vel viens vinu izklaides veids. Arsti jus apmekles desmit minutes, izrakstis kaudzi papirus parbaudem, bet nearstes. Precizak, tas, ko sauc par arstesanu, nepadara cilveku veselaku. Tas ir saprotams, visi labie arsti devas stradat uz maksas privatklinikam.

Ka mes jau uzzinajam no ieprieksejas nodalas, musu varonei bija paralizeta mate. Tik jauna vecuma iegrimt slima cilveka aprupes rutina nozimeja atteikties no sevis. Kad nodarboties ar radosumu, attistities, ka tiekties pec kaut ka cildena? Ja, pat nav iespejams izveidot personigo dzivi. Nav laika doties pastaigas, nav kur satikt puisus.

Visvairak bijusais klasesbiedrs Dimka satiekoties flirtes, vai kaiminiene Serjozka pec tam pateiks komplimentu, kad Andzelina ar smagam somam lenam traucas majas no veikala.

Dazi draugi pamazam saka doties prom. Protams, kam gan patiktu tada draudziba: Andzelina vienmer ir aiznemta, iegrimusi sava grutaja dzive.

Un dazi mani draugi jau ir apprecejusies un dzemdejusi bernus, viniem ari ir sava dzive un savas rupes.

Ir palicis tikai viens klepisa draugs – Natasa. Ari Natasas dzive negaja labi, un tam bija iemesli.

Kadu dienu vinai bija romans ar puisi no nakama kvartala. Natalija ir ieverojama meitene: tumsadaina, ar gariem melniem matiem, spidiga, it ka parklata ar vasku. Skaidri Azijas saknes gimene atklaja tumsi brunas, neparastas, slipas acis. Mazais augums vinu nelutinaja, bet gan padarija skaistaku.

Un ta vina satika Viktoru: parastu krievu druknu puisi. Tads luts. Nav skaidrs, ko Natasa vina redzeja, tacu vini iemileja viens otru, un sakas deka. Draugs bija traks no laimes un sapnoja par kazam, bet Viteks pat nedomaja par laulibam.

Pec tris menesu vetrainam attiecibam Natasa uzzina, ka ir stavokli. Kas te sakas!

Viteks saka: "Izdari abortu, es tevi neprecesu." Natasa saviem vecakiem visu izstastija, un vini bija stingri, ieverojot vinu austrumu klanu noteikumus. Mums bija smaga saruna ar musu meitu un toposo znotu. Vini gribeja vinu piespiest preceties, tacu Vitja ir ciets rieksts un nepadevas parliecinasanai un draudiem. Vins devas uz citu pilsetu un tur apprecejas ar kadu citu. Un Natasa palika asaras, savas bedas stavokli. Es visu laiku gaidiju, ticeju, ka vins atgriezisies un apprecesies, ka kopa audzinas bernu. Vinai vasara piedzima zens un ari vinu nosauca par Viktoru, par godu vina nelaimigajam tevam. Un vina panema Andzelinu par savu krustmati Viktoru Viktorovicu.

Ta nu draugi dalijas savas bedas un priekos, terzejot pa telefonu vai pastaigajoties ar ratiem pa rotalu laukumu, kas atrodas tiesi preti vinas majas logiem.

Rokas supoles skumji ciksteja, it ka nozelojami ludzot, lai tas ieello.

Nobruzata smilsu kaste, kas vairakus gadus nebija piepildita ar smiltim, bernus speleties nepievilinaja. Seit atputas tikai klainojosi sunu bari: nakti tie guleja, bet pa dienu zem senites slepas no svelmes saules.

Paris vecos solinos vienmer atrodas mates, kas pieskata savus bernus. Bernu kliedzieni un zvanosie smiekli jaucas ar masu kliedzieniem, kas vero savas atvases. Troksnis uz vietas saglabajas lidz vakaram.

Tacu ari nakti miera nebija tuvejo maju iedzivotajiem.

Apkartnes “elite” pluda uz atbrivotajiem soliniem ar pilnam somam ar alkohola pudelem un uzkodam lidzi. Svetki izvertas par troksnainam pulcesanam un lamasanos.

Un, tikai, tikai no rita, saulei lecot, iestajas apbuross klusums, kura graciozitati sabojaja pec vetrainas nakts atstato zemisko pedu attels atkritumu un tuksu pudelu veida.

– Sveiks, ka iet musu mazulim? – Andzelina jautaja draudzenei.

– Ja, es atkal nelavu tev nakti gulet, kliedzot ka upuris. Un kas vinam vajadzigs? Skiet, ka vins ir labi paedis un sauss, bet vins joprojam kliedz. Ka jums tur klajas? Kas jauns?

– Ko jaunu varu dabut? Jus zinat.

– Un sodien es sapnoju par Vitju. Tas ir ta, it ka vins butu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dela. Es pat negribeju pamosties.

– Ja, varbut pravietisks sapnis, kas zina.

Vai pieteicaties alimentiem?

– Ne, es negribu. Lai vina sirdsapzina vinu moka, ka vins pameta savu delu. Man palidz vecaki, pasi audzinasim.

– Nu velti. Vinam nav sirdsapzinas; ja ta butu, vins tev to nebutu darijis.

"Es joprojam vinu milu un zinu, ka ari vins mani mil." Es vienkarsi kludijos, viss var notikt, es joprojam esmu jauns un karsts. Kad vinam bus trisdesmit gadu, vins atceresies par savu delu, jus redzesiet.

– Nu labi. Vins atceresies, ja. Labak par to neuztraucieties. Tagad Vitjuska nedaudz izaugs, jus atradisit vinam citu teti.

"Vai svesinieks miles savu delu ta, it ka vins butu savejais?"

– Varbut ta bus.

Meitenes runaja un nepamanija, ka bija pagajusi stunda. Pienacis laiks katram skriet savas darisanas – tik nesvarigas, bet vajadzigas.

Viens dosies aprupet mazuli, otrs – pieaugusu miloto. Un sabiedriba nosodis abus. Viens no tiem bija par berna audzinasanu bez teva. Otrais par to, ka nestrada un nerupejas par mammu. Vina tevi dzemdeja, audzinaja, tapec esi laipns, tagad pieskati vinu lidz muza beigam, lai kas ari nenotiktu un lai cik gruti tev butu, nezelo un nesudzies.

Kamer pats nomirsi, rupejies un pabaro savu mati.

Vai ir pareizi upuret sevi vecaku laba? No vienas puses, vini mums deva dzivibu, un mes esam par viniem atbildigi. Turklat lielaka dala mil savus radiniekus un dazreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzivibas del.

Vai varbut nevajadzetu likt uz meitas milestibas altara visu: personigo brivibu, radosumu, milestibu, celojumus, pasrealizaciju?

Vai tad cilveks nav dzimis, lai vispirms nodzivotu savu dzivi, un vai vecakiem dzive nav svarigakais redzet savus bernus laimigus?

Vai tas ir normali? Katrs doma savadak. Katram ir sava patiesiba.

Protams, viss ir atkarigs no naudas, un, ja jums ta ir, varat samaksat par auklitem un aprupetajiem, vai ari varat nosutit uz labu, dargu invalidu internatskolu. Nauda ir briviba, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzive klust vieglaka, un ediens ir saldaks.

"Eh, vai man vajadzetu nopirkt loterijas bileti?" – Andzelinas prata iesavas doma, kad vina gaja garam kioskam ar rakstampiederumiem. “Neesiet stulbi! Kad kads ir laimejis sajas loterijas? Ta ir tikai krapsana, mulku maldinasana, ”vina pati atbildeja un gaja talak, sanis skatidamas uz pardeveju, it ka uz tautas ienaidnieku.