Nosaukts par e??eli

Pec inerces es noslauciju otas ar lupatu, mazgaju rokas terpentina, pec tam notiriju tas ziepes un udeni.

Krasa ir iekluvusi manos nagos. Jasakarto nagi, citadi staigaju ka cuka. Ir pavasaris, es gribu but skaista, pat sev. Ka ar puisiem? – Vini nav pelnijusi tadu skaistumu – hee. Tikai viens ir cienigs, Roberts ir mans princis.

Lai aizbegtu no ikdienas majas un ar to saistitam problemam, es biezi begu pastaigaties pa pamestu parku. Vienatne ar dabu es vieglak elpoju, skabeklis piepilda plausas un izelpojot izspiez negativo energiju rugtumu. Daba ir vieglak domat. Nervu sistemai vienkarsi nepieciesama atputa.

Eju pa sauru tacinu, kas pec pavasara pludiem nokaltusi ar nelidzenam zemes luzniem. Jauna zale staiga apkart ka zala samta sega. Sur tur gaisma izlauzas pirmie pamodusies ziedi. Vini velk pumpuru galvas pret sauli, censoties uznemt visu pavasara siltumu.

Berzi, liepas, papeles – visiem kokiem ir izaugusi jauna lapotne – maiga, gluda, suliga, ar spidigu, it ka lakotu virsmu. Saules stari ka lazeri griez cauri koku zariem, dazkart aizmigloja acis, kas nav pieradusas pie gaismas parpilnibas pec ziemas, piepildot tas ar sarkaniem zibsniem.

Bet tagad spozie stari sapinas manos matos un atspideja oranzos apkartejos zalumos.

Visskaistaka lieta pavasari ir ziedesana. Putnu kirsu krumi, klati ar pukainiem baltiem ziedkopam, piesaista ar rugteni svaigiem patikamiem aromatiem. Berzi rotajas ar auskariem. Un papeles izdalija nokritusu senalu medus smarzu no uztukusajiem pumpuriem un no tiem dzimusam jaunam lapam.

Pamodinajusas blaktis un zirnekli, dard kamenes, kas mekle vel dazus pirmos ziedu pumpurus.

Putni dzied dazadas balsis, vinu trilles neapstajas ne minuti. Gaiss ir brinuma un svaiguma pilns. Galu gala, kas tas ir, ja ne brinums? Pasaule atdzivojas, un es atdzivojos ar to.

Un te ir mans milakais vecais ozols, ar nelidzenu, brunu mizu, ar nelielu dobumu pasa augsa. Saja ieplaka biezi apmetas putni. Un soreiz seit apmetas nipru zilisu paris. Tik mili.

Bagaznieks ir tik biezs, ka nevar aptit to ar rokam. Vinam, iespejams, ir trissimt gadu, ne mazak. Ozols ir daudz redzejis, tapec zina visu.

– Sveiks, ozolin, ka man tevis pietruka! Vai tev manis pietruka? Man tev ir tik daudz ko pastastit.

Kops ta rudens neesam redzejusi viens otru. Kad sakas atkusnis, tad salnas, parkam nevareja pietuvoties: tu nosliksi dublos vai sniega.

Seit neviens nestaiga, apgriez kokus, plauj zali vasara vai netira sniegu ziema. Parks gandriz nezina, kas ir cilveki. Tikai reizem, vasara, piebrauc dazi senotaji un sunu pastaigataji. Tapec man patik sis mezs. Vins ir tads pats ka es, nesabiedrisks.

Apsedos uz celma pie ozola, nospiedusi galvu uz atvertajam plaukstam, un, pacelusi acis pret debesim, noputos…

Pa debesim peld balti pukaini makoni, kas kustiba parversas par sarezgitam dzivnieku figuram.

Tur makonis, kas izskatas pec zilona, lenam zaude formu un parversas par trusi.

Vejs izkliede balto makonu vati zilajas debesis, un tagad no trusa vairs nav ne minas.

Es paskatijos uz tumsi bruno ozola stumbru ar likumotam iedobem, uz kura spiegoja skudras, kas steidzas savas skudru darisanas.

Ari man ir daudz darama, bet visu dara pec inerces, manas domas pilniba iegrimusas sajutas, un domaju tikai par Robertu, par vinu vien.

– Ozol, kas man jadara? Es nevaru nedomat par Robertu. Zini, vins izglaba manu dzivibu.

Man vins noteikti ir jaatrod, citadi man nav miera.

Un pat ja es uzzinasu, ka vins nav brivs un ka vins mani nemaz neatceras, ta bus auksta dusa, kas noliks manas smadzenes vieta un atdzeses manas sakarsusas sirds degsmi.

– Ko tu teici? Aizmirsti vinu?

Ne, ozol, es to nevaru. Tad iemaci man aizmirst?

Nezinu ka? Tapec es nezinu.

Es isti nevelos atgriezties majas. Bet rit ir svariga diena, pirmo reizi sogad dosos uz pludmali pardot savas gleznas. Vajag ari nedaudz pagulet.

Rits pienaca atri, jo nevareju aizmigt. Atri izdzerusi tasi skistosas kafijas ar pienu, vina savaca mantas, iesainoja gleznas maisos un devas uz krastmalu.

Vel nebija tik talu, bet lietas joprojam jutas smagi. Centos iet atrak, lai nesaskrietu velreiz ar draugiem un kaiminiem. Kapec es baidos, ka es tos nozagu? Tas ari ir darbs, lai pasi pamegina un kaut ko uzzime.

Pludmale bija teltis, kuras tirgoja visadus niekus, piemeram, magnetus un suvenirus. Kreisaja puse staveja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labaja puse vecmamina tirgoja pitas salmu cepures, skali saucot pec pircejiem.

Laujiet man stavet vinai blakus, vina tik skali kliedz, varbut vini mani pamanis?

Es iekartojos, vicinajos ar esosajam septinam pabeigtajam gleznam, apsedos uz maza saliekama kreslina un saku gaidit, kad cilveki ieinteresesies un kaut ko nopirks.

Cepures tika pardotas ar blikski, manas gleznas gandriz nevienu nesaista.

Vieni prasija cenu, citi vienkarsi skatijas, it ka izstade, bet neviens nepirka.

Melnie zeni skraidija pa pludmali, ubagodami garamgajejiem naudu saldejumam. Es nezinu, ko vini velak nopirka par izlugto naudu, bet vinu nozveja nebija slikta.

Bija vairak zelsirdigu cilveku neka tie, kas ciganu bernus ka kaitinosas musas slaucija nost.

Pieaugusie cigani mocija neprecetas meitenes, lai liktu laimigam saderinatajam. Cik interesanti bija tas, ka vini uzmineja, ka meitene nav precejusies? – Acimredzot instinkts.

Jo vini nekad nav kludijusies ar savu izveli. Meitenes labprat zeltija ciganiem rokas, nonakot profesionalu hipnoze, un dazas pat ludza vinam pasam zilet.

– Meitin, lauj man pastastit tavu laimi? "Ak, es redzu, ka tu esi iemilejusies puisa," viena no ciganu meitenem pieskreja pie manis, caukstot savu krasaino svarku malu gar smiltim.

Paliecusi galvu pret mani, vina cuksteja man tiesi ausi:

– Nemili vinu, ak, tu cietisi kopa ar vinu.

Sis puisis sagadas daudz sapju, jums nebus laika noslaucit acis no asaram.

– Man nevajag minet! Es neticu zilesanai! Dodieties meklet klientus citur! – es iekliedzos.

– Apzeltit savu pildspalvu, iedod man vismaz simts rublu par patiesibu. Mana zilesana ir patiesa. Es tev visu pastastisu.

– Atkapies! Man tas ir apnicis! Un man nav naudas.

"Nu velti," ciganiete pakratija galvu.