P??a ?na. Saimniece

Katastrofali pietruka vietas manevram, cietusajam nacas sedet tiesi uz vedera. Ar vienu roku turot pie nolauzta zara, lai nenokristu, vina pielika ausi pie puisa krutim.

"Vins nomira…" Silans skumji izdvesa un biezi mirkskinaja.

– Uzgaidi minuti! – es vinam uzsaucu.

Nemitigas udens salkonas un veja troksna del neko nebija iespejams dzirdet.

–Lina! – Silans peksni sirdi plososi iekliedzas. – Lina, pagaidi!

Knapi paguvu iztaisnoties un satvert ar otru roku, taja pasa mirkli mus vardarbigi satricinaja. Koks, uz kura mes glabamies, pacelas no preteja gala un ar speku ietriecas udeni.

– A! – mes reize kliedzam.

Uzlidojis apmeram trisdesmit centimetrus, es ar uzplaukumu piezemejos uz Piru vedera, un puisa mute nedaudz paveras. Vins atvera acis, ieraudzija mani un noklepojas. Taja pasa laika garam aizlidoja cits koka stumbrs – koloss, kas nav mazaks par musejo. Es sedeju ar muguru, tapec es nesapratu, kas isti notika, bet izskatijas, ka vina tikko bija ietriekusies mums. Man par atvieglojumu palikam taja pasa vieta, bet tikam supotas un metatas ta, ka nevareju turpinat darbibas, lai glabtu noslikuso.

"Nyera…" puisa vaja balss uzreiz neizlauzas caur manu nomakto apzinu.

– Svetki! Tu esi dzivs! – Es nevareju savaldit savu prieku un, pieliecoties, impulsivi. apskava vinu.

"Es tev teicu, vins ir dzivs!" – Silans autoritativi pazinoja aiz muguras. – Kas ar vinu notiks, tads kauslis? Vinam gandriz saplesa zarnas, kad tas vinu vilka.

Nevaredama to izturet, es iztaisnojos un iesmejos, jutot, ka par maniem vaigiem teceja sali pilieni, soreiz karsti.

2. nodala. Saskana ar nopelniem un atlidzibu

Pukis un ena centas jau no pasa rita un, izejot no pils, gerbos ka parasti tik karsta laika – brivaks balts krekls un planas, piegulosas bikses. Man bija aizdomas, ka seit nav pienemts tos vienkarsi valkat, bet es vienkarsi nevareju piespiest sevi parvilkt tiem svarkus. Man, sava laika cilvekam, tas jau bija labi. Bet tagad mans netirais izskats samulsinaja vietejo puisi. Ta ir davana, ka vins tikko atgriezas no citas pasaules.

Pirans grozijas zem manis.

"Nyera, laujiet man piecelties…", bals ka nave, vins peksni nosarka.

Tikai tagad es sapratu, ka joprojam sezu vinam uz saniem un man bija krekls, kas izmirkts lidz adai, kas sekoja visam mana kermena konturam. Ari plana apaksvela apaksa tos ipasi neslepa. Hmm…

"Ja, protams," es steigsus izkapu no Piranas un nedaudz atkapos. – Ka tu juties?

– Bija nepieciesams daudz sist, bet skiet, ka vins ir dzivs.

Pirs apsedas, gandriz nenoraujot acis no manis, un meginaja paskatities sev aiz muguras. Ka jau gaidits, vins rezultatu nesasniedza un pastiepa roku ar roku.

"Tur ir tikai liela skramba," es pamudinaju. – Bet tas ir labi.

"Labi," puisis atviegloti izdvesa. "Es domaju, ka vins noplesis manu adu, bet Pukis priekstecis apzelojas, tas mani sapinaja," vins smineja, pieminot kadu bistamu bridi, un, paskatijies uz mani uz saniem, atkal samulsa.

Zem si vina skatiena man peksni sagribejas ari piesegties. Ne, par biksem biju mierigs, bet krutis… Arr!

"Jums ir paveicies, ka jusu kaja aizkeras uz klugas, preteja gadijuma ta butu aiznesta, un atcerieties, ka vinus sauca," musu saruna butiski iejaucas Silans. – Es tevi tik tikko atbrivoju.

"Es tiku piekerts ar noluku, tapec es aireju seit."

Pirana teiktais mani parsteidza. Mus te apskaloja straume, bet ka vins vareja izveleties virzienu tada haosa?

– Ka tev tas izdevas? Un kapec jus airejat tiesi seit?

"Tiesi zem mums ir ala," Pirs noradija acis kaut kur uz udeni.

– Ala?! – Silans bija patiesi parsteigts.

Es ari neko tadu neatcerejos, bet cik reizu biju gajusi pa taku garam lidz jurai un atpakal.

– Ja. Mes ar Ganu tur kapam, kad bijam jaunaki. Si bija musu slepena vieta.

"Es nezinaju," Silans sarauca pieri, it ka sis fakts aizskartu vina zenisko lepnumu.

– Ka tev vajadzeja zinat? Tagad mazajiem ir aizliegts iet uz pili,” Pirans smineja, skatidamies uz zenu ar vecaka viriesa parakumu.

– Neviens ta nestaiga! – Silans bija sasutis un uzreiz izlaboja: "Tas ir, mes negajam." Agrak.

"Mes ar Genu bijam nedaudz vecaki par jums, kad saderejam, kurs varetu uzkapt visaugstak gar klugu, un ta mes atklajam alu." No apaksas tas nav redzams – nogaze aizaugusi.

– Kas tas par vinogulaju? – Izstajos, jau vairakas reizes dzirdedams so vardu.

"Tas ir vai nu krums, vai cirtiens ar elastigu, bet specigu kokainu katu." Piekeroties pie katiem, jus varat viegli uzkapt jebkura nogaze,” skaidroja Pirans.

"Lozovica bez problemam var izturet pat pieaugusu karaviru brunas," Silans steidzas iejaukties, atjaunojot visu zinosa autoritati. "Seit kalnos ir tikai viena tonna sis vitolu zales!" Metals parklaj visas nogazes ka tikls. Tas saknes iet dzili akmeni, un tas nevar izvilkt. Bet, ja stublaju sagriez un sadala skiedras, un kartigi izvara druntas sula, iegutas virves ir tadas, ka drakus var vilkt.

"Tiesi ta," Pirans piekritosi pamaja ar galvu, apstiprinot savu stastu.

– Jus sakat, ka to nevar izvilkt? – Es piekeros vissvarigakajam.

– Nu ja.

– Ko darit, ja musu koks ir pareizi piestiprinats sim vinogulajam? Varbut mums izdosies aizbegt, ka jus domajat? Udens paatrina, un jebkura bridi mus var iznest jura.

Mes sakam izdomat, ka to izdarit, un tikmer plusma paatrinajas, un musu koka stumbrs pagriezas paraleli akmenim. Garam ik pa bridim paskreja dazada izmera kibeles. Divi, diezgan lieli, saduras ar musu “udens kugi”, pabidot to gandriz metru uz prieksu, un katrs nakamais sitiens vareja mus noraut no “enkura”.

"Izskatas, ka viens no zariem ir iekeries dzinumos nogaze," ierosinaja Pirs. "Mums jaatrod patagas brivais gals un japiesaista sevi pie ta."

"Tas varetu darboties," Silana acis iemirdzejas prieka. “Jus varat savit vairakas saknes ar vinogulaju dzinumiem un lugt prieksteci pukim. Vai tev padodas nirsana, Nyera Lina? – vins negaiditi pabeidza.

– Es?..

Pirms es paspeju atbildet, Zusu mielasts ieslideja udeni, panemot lidzi vienu no garajam saknem.

– Piran! Vins gandriz noslika un vienkarsi naca pie prata! – es biju sasutusi, bezspecigi skatidamas uz vinu.