P??a ?na. Saimniece

"Ak, neuztraucies, ieguva Lina," Silans vinam pamaja. "Pirs ir labakais peldetajs ciemata un parzina juras zinatni labak neka lielaka dala." Vins sapnoja klut par jurnieku, bet tikai… Ka jus domajat, kapec vins un Gans devas noslicinat Draku? – Nepabeidzis, Silans mainija temu.

Es tikai noraidosi pakratiju galvu, bet dzili sevi atviegloti izelpoju. Ja es vareju nirt, tas bija tikai piespiedu karta. Gandriz ka sodien – ar cirvi. Un bridis macities neskita istais.

Pagaja diezgan ilgs laiks, lidz Pirana galva paradijas virs udens, un mes ar Silanu jau sakam uztraukties. Satveris zarus, puisis nesteidzas izkapt. Atvilcis elpu, vins teica:

"Es atradu vinogulaja galu, bet butu jauki, ja butu vel paris, lai butu drosiba."

–Vai jus joprojam varat nirt? – Silans pastiepa vinam roku un, panemis pirmas skropstas galu, saka to tit starp zariem.

– Varu, bet straume paatrina. Es neesmu parliecinats, ka kaut kas izdosies. Ak, ja vien butu mazliet vairak laika, citadi turamies tikai pie viena zara un vienas saknes.

Ievilcis dzilu elpu plausas, Pirans atkal ienira un gandriz uzreiz iznira no stumbra pretejas puses ar citu vinogulaju.

– Man paveicas – ar to pirmo izravos, bet vairs nekapsu. Tas loti aizpus.

Vins uzkapa koka un kopigiem spekiem nostiprinajamies vieta. Udens burbuloja un putoja. Koka stumbrs zem mums satricinaja un atsitas pret nogazi. Atlika tikai lugt, lai vinogulajs izturetu un zeme netiktu izskalota. Mes negribetu, lai tonnas akmenu kristu tiesi uz mums.

Aizmirsusi par apmulsumu, mes saspiedamies kopa un drebejam zem veja brazmam. Saule, tik nesen tik spoza, jau sen bija pazudusi aiz makoniem un nedeva gandriz nekadu siltumu. Aizplusana pastiprinajas, un musu acu prieksa udens limenis kluva zemaks.

Kaut kas turpinaja atsist musu glabsanas koku, un nakamas sadursmes laika mes tikam uzmesti uz akmens. Zars, kas mus tureja vieta, vai nu noluza, vai ari atdalijas. Saskana ar musu kora saucienu koks pacelas un metas lidzi straumei, bet gandriz uzreiz strauji nobremzeja, kad vinogulaji savilkas.

Viens vinogulajs neiztureja grudienu un parspraga, un Silans neiztureja un iekrita udeni:

"Ahh!"

– Silan! – mes ar Piru unisona kliedzam.

Pasa pedeja bridi zenam izdevas satvert arejos zarus, tacu vinam nepietika speka, lai pasam tiktu ara.

"Tas… tu vari!"

Udens nepartraukti gazas par vinu, liekot vinam snakt un splaut.

– Pagaidi, es naku!

Pirans uzkapa lidz pasam koka galam un apgulas uz vedera, meginot to izvilkt, tacu vina mitras rokas paslideja, un musu stumbrs tagad supojas uz prieksu un atpakal, un vins nevareja labi satvert.

Nezinadama, ko darit, es skatijos no tiem uz supojoso vilnosanos un atlikuso vinogulaju, tas stiepas un retinaja manu acu prieksa. Pirmas augsejas skiedras, lidzigas mizai, parplisa… Bija skaidrs, ka ilgi neizturesim. Skiet, ka vini parak agri ticeja pestisanai.

Un tad es to nevareju izturet un pacelu galvu un atradu divus gaismas punktus aiz makoniem.

– Puka priekstecis vai ka jus saucat! – es kliedzu pari elementiem. – Bez puka nav enas, un bez enas nav puka? Viens no jusu aizstavetajiem atkal zaudes savu enu, un Reach zaudes draklordu. Ja tas kaut ko nozime, palidziet mums!

Taja bridi nospraga pedejais vinogulajs, un mes visi bijam nopludinati no bluka ka spalvas. Es ar galvu iegrimu ledainaja udeni, tik tikko paspejot dabut gaisu plausas.

"Piedod man, Zlata!"

Kaut kas apvijas ap manu vidukli un nepieludzami pavilka mani uz augsu. Tas izskatijas pec kaut ka cuskai vai tausteklim, un es kliedzu parsteiguma un bailes. Kliegt zem udens nav laba ideja. Uzreiz atnemts gaiss un rijot salo udeni, es plivoju ka traka, bet nakamaja mirkli atrados virs virsmas un vienkarsi apstulbu.

Tas, kas mani tureja virs udens, nebija nekas cits ka vinogulajs – tiesi tads pats ka tie, ar kuriem meginajam nostiprinat balki.

– Ahaha! Ahaha! Tas ir brinums! Brinums! – Silans histeriski kliedza un iekliedzas vai nu no sajusmas, vai no sausmam.

Vinu un Piranu tapat tureja vinogulaji.

Ja kadam Reaches iedzivotajam tada lieta skita ka brinums, tad es vienkarsi paliku bez vardiem un vienkarsi stulbi smaidiju, un man par vaigiem lija karstas asaras. Lielas, tas saluza un iekrita udeni, radot nelielas slakatas, it ka tas nemaz nebutu asaras, bet gan mazi oli. Pacelot galvu pret debesim, es sirsnigi pateicos gaismeklim no sirds:

– Paldies!

Caur makoniem pazibeja spozs stars, it ka Puka ena man mirkskinatu ar aci!

Noslaucijusi acis, vina nelaime versas pie draugiem. Abi puisi skatijas uz mani ar nesleptu apbrinu un pielugsmi! Kluva neveikli, un es saku skatities apkart, izvertejot situaciju. No augsas viss bija pilniba redzams, un attels skita apokaliptisks.

Udens ar rukonu metas prom, pluda plositos vilnos, un sur tur paradijas virpuli. Tajos virpuloja nelielas skembas un nolauztu koku stumbri, saduroties ar rukonu un krakskosu skanu, un nogaja vertikali leja. Un mes skatijamies so satraukumu no augsas, un man bija bail pat domat, kas notiktu, ja magija peksni pazustu un vinogulaji mus atlaidis…

Ta karajoties bija auksti un pat sapigi, bet es nesudzejos. Esmu gatavs paciest neertibas, lai tikai tiktu izglabts. Es seit jau biju daudz ko redzejis, bet katra magijas izpausme man joprojam bija lidziga sokam. Bet es kluvu arvien parliecinataka sava parlieciba, ka varesu atrast veidu, ka atgriezties pie meitas. Noteikti kaut kas ir. Varbut burvestiba vai magisks prieksmets…

– Nyera Lina, paveli izlikt mus krasta! – Silans jautaja, izlauzoties cauri domu plivuram.

– Kas? – es velreiz jautaju, lidz galam nesaprotot, ko vins ar to doma.

"Udens ir attirijis teritoriju, mes varam paslepties ala no veja," Pirans piebilda, noradot kaut kur lejup uz klinti.

Un tiesi.! Udens limenis pazeminajas, un zem mums tika atklata neliela dzega, kuras izmeri bija aptuveni divi reiz pusotrs metri. Man tas neskita uzticams, jo to vareja nomazgat, bet puisi runaja par alu. Ideja nebija ta sliktaka, ta ir labaka neka tuset virs udens, nezinot, kura bridi vinogulaji atlaidisies. Bet kapec vins nolema, ka kaut kas ir atkarigs no manis?