P?rmai?u v?ji

Musu darbs bija paveikts.

Pazinojusi par to demoletaju brigadei, mes stavejam sardze un gaidijam, kad vini piecelsies. Jebkura sekunde vareja paradities vairak «sarkano», kuri drosi vien vareja dzirdet savienus.

Peksni, pilnigi negaiditi, pirmajam cilvekam, kuru sodien nogalinaju, atdzivojas racija. No runataja skaidri atskaneja balss:

– Kondor, ka klajas? Es dzirdeju savienu skanas. Kas notiek?

Sasodits, ar to vel nepietika. Tagad vini sapratis, ka kaut kas ir netirs, ja sis Kondors neatbildes.

– Kondor, atbildi! Kondors! Kondors! – racija turpinaja spraksket.

Man vajadzeja tikai sekundi, lai padomatu. Novilku pie lika jostas piestiprinato raciju, nospiedu atbildes pogu un, censoties atdarinat Kondora balsi, saciju:

– Viss ir kartiba.

– Labi? Bet es dzirdeju savienus…

Tatad, ko man vinam atbildet? Tas, vini saka, bija milzigs pulis pazemes ruku ar lozmetejiem, kas negaiditi izlauzas ara no pasiem zemes dzilem. Vai ari man viss jasaka godigi? Ka atnaca «apelsins» un nogalinaja apsargus, un es nemaz nebiju Kondors, bet gan Olegs Burlajevs. Neviens variants nebija piemerots. Tapec es atbildeju sekojosi, loti cerot, ka, kamer es runaju, Pjotra Daniliha augsupejosa komanda neizdvesis nekadas liekas skanas.

– Savieni? Kadi kadri? Savienu nebija.

– Bet…

«Varbut ta bija iejauksanas vai… varbut jums bija savieni?»

Otrs gals apklusa. Un uz ilgu laiku. It ka es savam neredzamajam sarunu biedram uzdevu kadu sarezgitu jautajumu, kas vinu iegremdeja. Beidzot vins neapmierinati nomurminaja pa radio:

– Labi, izsledz gaismas!

Es vairs nedzirdeju no vina, un tas mani iepriecinaja.

Ka izradijas, ari otrajam upurim kabata bija racija – neiedomajama grezniba pat «sarkanajiem». Vini dzivo labi, neliesi! Abiem upuriem es konfisceju radioaparatus, pamatojoties uz to, ka tie varetu mums labi kalpot nakotne. Problema bija tikai viena: tas bija daudzkanalu racijas, tas ir, tas nevareja mijiedarboties sava starpa. Tos vajadzeja nodot musu mehanikim parstradei un tikai tad tos vareja drosi lietot.

Pitera Daniliha komanda beidzot bija augsgala. Man radas iespaids, ka vini ir augsamcelusies veselu muzibu. Un, lai gan visi cetri nebija jauni, galu gala videjais demolesanas grupas vecums bija piecdesmit gadi, es tomer nedomaju, ka viss ir tik slikti. Eskalators nemaz nav gars. Un Pjotrs Danilihs, tapat ka visi parejie, izskatijas ta, it ka vins tikko butu uzkapis Everesta.

«Nu… luk, mes esam… un… vieta…,» es nevareju bez smiekliem paskatities uz musu spragstvielu tehniki, un man bija japieliek neticami pulini, lai neizplustu smieklos. Ja, es visu saprotu, bet tas bija patiesam smiekligi.

Nedaudz atvilcis elpu, Pjotrs Danils mus visus kopa ar sevi ieveda eja, kas savienoja Dostojevsku ar Vladimirsku. Pirms mes paspejam spert pat desmit solus, vins pacela roku uz augsu, paveledams mums apstaties, un loti klusi, tikko dzirdami teica:

– Oleg, Ostap, redzi?

Pjotra Daniliha pirksts noradija uz sienu, kura bija iespiedumi, plaisas, sodreji, asinis un sodreji. Un sis brilles izskatijas loti neglits. No visa bija skaidrs, ka si siena ir piedzivojusi vairak neka viena spragstvielas speku.

– Tavi triki? – jautaju, lai gan uz manu jautajumu neparprotami atbilde nebija vajadziga.

– Citadi! – Pjotrs Danils teica ar patiesu lepnumu. «Saja vieta nomira vairak neka viens sarkanais.» Un ne sodien vai rit, ceru, ka vel dazi nomirs.

Vina vardos skaneja neslepts naids. Un varbut pat vairak par naidu. Pjotra Daniliha antipatijas pret «sarkanajiem» man personigi bija skaidras – pirms cetriem gadiem vini nogalinaja vina brali. Un, lai gan, iespejams, tie, kas to izdarija, vairs nav dzivi, vins joprojam turpinaja viniem atriebties. Un vins to daris lidz savai navei.

Pjotrs Danilihs nonema no pleciem mugursomu, nolika to uz gridas sev blakus, un vins notupas un saka petit sienu vieta, kur to vel nebija skaris spradziens. No maza futrala, kas karajas pie jostas, vins iznema siku nazi, klusi uzsitot ar to uz marmora flizem. Visi klusedami veroja Pjotra Daniliha darbibas, neuzdrosinadamies noverst vina uzmanibu no darba. Beidzot vins iesaucas: «Eureka» un triumfejosi pagriezas pret mums.

«Pagajusaja reize,» Pjotrs Danilihs saka skaidrot, «kad es seit ieklaju trotila, nakamreiz man bija laiks siena izurbt caurumu.» Ko es izdariju ar panakumiem. Vins to nomaskeja un, acimredzot, tas netika atklats – vins pagrieza naza asmeni un pacela ar to flizi. Lai ari ne bez grutibam, vina tomer izleca no vietas, kur bija sekundi agrak, un atvera musu acim nelielu, bet tomer diezgan ietilpigu caurumu.

«Oleg, tagad paskaties un atceries,» gandriz nedzirdama cuksta runaja Pjotrs Danils. Protams, nevienam nav vajadzigi «sarkanie», lai saprastu, ka esam vinu teritorija. – Kas zina, varbut tagad redzetais noderes ari turpmak.

Ja Pjotrs Danils nebutu paskaidrojis, ko vins darija talak, es atceretos tikai trotila ieklasanas procesu, bet: ko? Kur? Kapec? Diez vai saprastu.

Tatad TNT brikete tika ievietots drosinatajs ar tapu, pie kura bija piestiprinats vads. Viens tas gals bija piestiprinats pie cekas, bet ar otru Pjotrs Danils pieseja to pie zoga, blokejot labas un kreisas puses satiksmi gar pareju. Pati TNT brikete tika ievietota speciali tai sagatavota bedre un piestiprinata ar lenti, lai padaritu to nekustigu. Caurums, protams, atkal tika maskets.

– Nu, luk, kam janotiek, ja kads idiots te iet garam. Vads izstiepsies, tapu atlaidis ar atsperu uzbrucejs, kas atsitas pret grunti. Drosinataja kapsula aktivizes drosinataja uzgali, caurdurot drosinataja kapsulu, kas, savukart, aktivizes detonatora vacinu, uzspridzinot galveno TNT ladinu. Nu, BOOM-BANG, kam seko saluts un, bez saubam, upuri.

– Un nemiet vera, ka vadu ir gandriz neiespejami noteikt. Tas nav daudz biezaks par cilveka matu, bet daudzkart stipraks,» piebilda Sukhari.

Tatad, labi, pienemsim, ka es atcerejos par vadu, jums seit nav vajadzigas lielas inteligences. Bet visi sie bundzinieki, drosinataji un kapsulas ir vienkarsi biedejosi. Ja man lugtu atkartot visu TNT ieklasanas procesu ar visiem terminiem un jedzieniem, es pieklajigi nosutitu so cilveku uz visiem cetriem virzieniem. Paldies Dievam, Pjotrs Danils to neizdarija.

– Nu, mes varam izklut no sejienes. Protams, es labprat redzetu, ka sie sarkanie radijumi tiek uzspridzinati uz musu tripwire, bet dziviba ir vertigaka. Tatad, kapiet zirgos, puisi, – Pjotrs Danilihs klusi sacija un pagriezas pret eskalatoriem.

Taja bridi no Vladimirskas atskaneja zabaku skanas. «Sarkanie» aizbega uz sejieni, un nebija saubu – musu dveselei ne mazak. Un situacija, kas tagad radas, man nepavisam nepatika.

Cetri «sarkanie» atri uzskreja pa kapnem un, ne varda nesakot, atklaja uz mums uguni. Protams, tikai stulbas amerikanu asa sizeta filmas varoni vispirms kliedz: «Stop!» un tad gaida, kad tiks nosauts.

Lodes svilpoja tiesi virs manas auss. Lamajoties peksni nokritu uz vedera un nosavos. Lodes, kas nejausi izsava no mana lozmeteja, divaina karta atrada savu merki. Vini noplava divus, tresais satvera vina ievainoto gurnu, ceturtajam paveicas visvairak – vins turpinaja stavet uz vietas, turpinot mums bagatigi liet svinu. Iss sapju vaids man aiz muguras vestija, ka viens no musu viriem ir ievainots, bet es nevareju saprast, kurs tiesi, jo visa mana uzmaniba bija pieversta izdzivojusajam «sarkanajam». Vins nelava man pareizi merket – vins izsava, netaupot patronas, acimredzot nesaprotot, ko dara. Vins bija sausmigs savejs, es nekad agrak nebiju satikusi tadu cali, lai gan, jaatzist, vins prata rikoties ar ieroci. Aptuveni divas sekundes vins nomainija lietotu zurnalu pret jaunu.