P?rmai?u v?ji
Шрифт:
Un vins ir diezgan specigs, lai gan pec izskata to nevar pateikt. Nu ta tas notiek!
– Nu, ejam prom? – jautaju Ostapam.
– Varbut. Tikai japabeidz viena lieta.
Es nezinaju, kads uzdevums vinam bija japaveic, tapec es vienkarsi sekoju vina darbibam. Ostaps piegaja pie Umnika, kurs, skiet, joprojam bija bezsamana, un pielika vinam pie pieres automata uzpurni. Es grasijos to pabeigt. Pareizi, kopuma. Sis idiots sodien ir paveicis daudzas lietas, un ir biedejosi iedomaties, cik daudz vins varetu darit, ja paliktu dzivs.
Ostaps jau grasijas nospiest sprudu, kad peksni notika kaut kas tads, ko ne es, ne ipasi mans partneris negaidijam. Gudrais puisis peksni pamodas, ar plaukstu satvera Ostapa lozmeteja prieksgalu un ar speku izrava to no rokam, pec ka iesita vinam ar dibenu cirksni. Ostaps gaudoja no sapem un nokrita uz celiem, turedamies pie ievainotas vietas, it ka tas varetu palidzet tikt gala ar neizturamajam sapem.
Tikmer gudrais puisis piecelas kajas, nometa lozmeteju mala un izvilka no jostas pistoli. Ostaps, joprojam sapes raustidamies, meginaja trapit
Tas viss notika dazos mirklos, es pat nevareju aptvert visu, kas notika, man nebija laika neko darit… Tagad Gudrais puisis paversa ieroci uz mani. Vinam bija nikns izskats, piemeram, savvalas dzivnieks, kurs vairakas dienas nebija spejis izsekot sev velamo laupijumu.
– Nomet lozmeteju! Dzivs! – Gudrais Puisis lenam sacija, izvelkot katru vardu.
Es pat nestridejos. Tomer vins izsaus, pirms es pat paspesu pacelt ieroci vina virziena. Lozmetejs nokrita uz gridas, skali noskandinot. Skatijos uz «sarkano» ar mierigam acim, lai gan visa kermeni jutu kaut kadu diskomfortu, it ka taja skraiditu tukstosiem prusaku. To sauca par bailem. Man bija bail. Es nepavisam ne ta iedomajos uzbrukumu Dostojevskai. Es nedomaju, ka no septiniem cilvekiem atgriezisies tikai cetri. Atceroties, ka Pjotra Daniliha komanda, iespejams, joprojam gaida, kad mes ar Ostapu atgriezisimies, es no visa speka kliedzu:
– BRIEZ!
Lidz ar pedejo skanu, ko izdvestu, atskaneja saviens. Specigs grudiens. Es atliecos, bet nenokritu. Es uzreiz sajutu nepatikamu dedzinosu sajutu krutis, bet tas nepavisam nebija tads, ka es iedomajos sapes no lodes bruces. Lode pat trapija tiesi virs sirds, bet nez kapec vel biju dzivs. Kapec sapes ir tik vajas? Kapec es nenokritu, kad man vajadzeja? Un kapec mana bruce neasino?
Es uzliku roku uz krutim, un viss uzreiz kluva skaidrs. Moneta, ko atradu tuneli starp Ladozsku un Novocerkasku, panema pilnu triecienu.
Gudrais puisis visu so laiku mani parsteigts veroja. Acimredzot vins joprojam nevareja saprast, kapec es stavu vina prieksa sveiks un vesels, lai gan, iespejams, man jau vajadzeja gulet mirusam sava asins pelke. Es ari butu parsteigts.
Es iznemu savu glabeju no krusu kabatas. Gudrais puisis, ieraudzijis monetu, savija lupas kaut kada sausmiga grimase un nosava velreiz. Tacu soreiz bija tikai klikskis. Kas tas ir: aizdedzes izlaidums vai municija nav? Es par to nedomaju, bet vienkarsi atri pacelu no gridas savu lozmeteju un izsavu ar seriju pret Smart Guy, kurs mani sodien bija diezgan apgrutinajis. Vins sastinga, verigi paskatijas uz mani ar naidu, it ka gribetu atcereties visus manas sejas vaibstus, un nokrita. Nokrita, lai neceltos.
Es pedejo reizi paskatijos uz Jaguaru. Neticami, bet patiesi. Vins vel bija dzivs.
– Bedziet, Oleg! – vins aizsmacis teica. «Ja… vel… „Sarkanie“ atskrien… man bus… klepus, klepus… parsteigums viniem,» vins nedaudz pacela roku, kura tureja granatu, un dusmigi pasmaidija..
«Ardievu,» bija viss, ko es teicu un saku skriet lejup pa eskalatoru, lai satiktu Pjotru Danilihu un vina komandu. Un kaut kur talu aiz manis bija dzirdami vel soli.
4. nodala. Pienakums
Es pec iespejas atrak noskreju leja pa eskalatoru un iegriezos tuneli, kur vini mani gaidija jau ilgu laiku. Vins ieleca ratinos un kliedza:
«Ejam!»«Un kur?…» Pjotrs Danils iesaka, bet vilcinajas – visu saprata.
«Ostaps ir miris,» es drumi atbildeju, lai kliedetu visas saubas, un atspiedos uz sviras.
Aiz muguras atskaneja spradziena skana. Tagad Jaguars noteikti ir miris un, visticamak, panema sev lidzi vairaku «sarkano» dzivibas.
Visu celu no Dostojevskas lidz Ladozskai neviens no mums neizdvesa ne skanu. Visi bija nomakti par Jaguara un Ostapa zaudejumu. Un tikai pec pedeja naves es sapratu, kads vins isti ir, lai gan sakuma es kludijos par vinu. Kad es pirmo reizi satiku Ostapu, es pat nevareju iedomaties, ka vins izradisies tik… tik cels, laipns, drosmigs, stiprs. Pareizi saka: cilveku nosaka vina riciba, un pirmais iespaids par vinu loti biezi izradas nepareizs.
«Ladozskaja» mus sagaidija ka varonus, bet, redzot, ka atgriezusies tikai pieci, daziem ari iestajas depresija. Upuru pieminu godinajam ar klusuma minuti, pec kuras Pjotrs Danils mus atlaida.
Ja, sodien noteikti bija smaga diena. Dievs, cik es kludijos, naivi ticot, ka si Dostojevska iebruksana bus tikai jautra, nekaitiga atrakcija. Kads es biju mulkis! Kapec, lielako dzives dalu dzivojot metro, es joprojam neesmu sapratis, ka dzive seit ir pilnigi nedrosa? Kapec jus neesat pieradis pie ta, ka «sarkanie» nav labi puisi, bet gan musu launakie ienaidnieki, kas ir apsesti ar domu notvert visu metro? Un kapec man skiet, ka es ka kaut kads supervaronis varu visu? Kapec?..
Bet es pilnveidosos, jo es vairs nevelos but tads, kads biju sodien. Vecais Olegs bus pabeigts. Es mainisos, es apsolu.
Merkis ir uzstadits, tagad uz to jatiecas.
* * *
Uzreiz pec atgriesanas no Dostojevskas es paskatijos uz savu mati. Vina guleja sava telti un nemirkskinot skatijas griestos. Kad piegaju pie vinas, mamma pieversa skatienu man un ilgi skatijas, it ka nesaprastu, kas stav vinas prieksa.
– Kas tur ir? – vina beidzot aizsmakusa balsi jautaja.
– Mammu, tas esmu es.
– Olegs?
– Ja.
– Nac pie manis.
Es notupos blakus mammai un satveru vinas roku saveja. Ar savu otro, brivo roku vina parskreja man pari sejai, uzmanigi taustidama manu degunu, matus un ausis. Nevar but. Galu gala ta dara aklie cilveki!
«Ja, tas esi tu,» mamma apstiprinaja.
Sasodits, vai tas tiesam ir tik slikti? Vai mana mate klust akla? Slimiba ir skarusi ne tikai vinas kermeni, bet tagad ari vinas acis vairs neredz. Un… ne, es nespeju noticet! Mamma mani, savu vienigo delu, nepazina pec manas balss. Tas nozime, ka vina ari saka zaudet atminu. Tikai ne so…
– Kur tu biji, dels? Tu ilgi neesi mani apciemojusi.
Es paskatijos uz vinu, uz vinas acim, un ar katru sekundi arvien vairak mani naca atzina, ka mana mate ir kluvusi akla uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Es baidos, ka, ja mes atrastos parastaja, parastaja cilveka pasaule, pat tur mes nevaretu vinai atjaunot redzi. Ko lai saka par metro?.. Man atbilde bija jau ieprieks sagatavota, atgriezoties izdomaju savu legendu.