Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi
Шрифт:
Vereti jautaja, vai mes rikosim vakarinas par godu jauna meistara ierasanas bridim?
Kamils uzmeta seju, un es teicu, ka ne atrak ka rit, ne, labak visu noorganizet divas dienas.
Man ir tiesibas but kopa ar savu delu bez svesam acim. Vins apmierinats pamaja ar galvu un Vereti aizgaja, sakot, ka visu nokartos.
Pec pusdienam Kamils aizskreja uz stalliem, «nu, mums japaskatas uz suniem.»
Pasmaidiju, lavu puikam izklaideties.
Vela vakara mes kopa vakarinojam. Kamils stastija par «iestadi», kura vins macijas, par saviem draugiem un skolotajiem. Es klausijos un jutos tik mieriga un komfortabla, pirmo reizi sajas dienas.
Tad mes iekartojamies mazaja viesistaba. Uz galda bija vina karafe, bet uz skivja – augli.
Kamils skatijas uz mani caur vina glazi, vina acis smejas:
– Mammu, vai varu lugt tev kadu pakalpojumu?
– Jus varat, bet vispirms vienosimies uzrunat mani ka
Vins pasmaidija un pamaja:
– Tagad ir mana karta. Vienkarsi apsoli man, ka nesmiesies un saki, ka man ir plebeji ieradumi.
Vins nobolija acis un iesmejas.
– Nu, runajiet!
Es ari nevilus iesmejos.
– Vai es varu nedzert vinu, bet atnest alu? Es zinu, ka alus nav paredzets aristokratiem un tam visam, bet man tas patik. Un, starp citu, es redzeju, ka ari jus dazreiz ielejat sev glazi.
Es parsteigta atveru muti un iesmejos:
– Atnes savu alu un panem man glazi. Tu jau esi pilngadigs un pats vari izlemt, ko dzersi un ko edisi pusdienas.
Un vina cukstus piebilda:
– Vai ir kads gaiss?
Vins pamaja ar galvu un ieskreja majas dziluma.
Un es domaju. Galu gala man ari patik dazreiz izdzert glazi aukstu, vieglu putu. Un ari Agnese klusiba mileja so dzerienu. Nu, Agnese, tu man noteikti patic!
Kamils atnesa kannu gaisa alus un divas kruzes. Alus izradijas garsigs.
Sedejam un plapajam par kaut kadiem niekiem, puisis klatiene pastastija par savam paukosanas nodarbibam un pat paradija paris panemienus un izklupienus, zobena vieta izmantojot nuju, ar kuru kalpones no rita skir aizkarus.
Kad vins apsedas kresla, es paskatijos vinam acis un teicu:
– Kamil, man tev jaatzistas…
Vins mazliet nobijies paskatijas uz mani:
– Mammu… Tu esi slima?
– Ne, neuztraucies, ludzu. Fiziski esmu diezgan vesels. Bet jus dzirdejat par manu neseno kritienu… Un tagad man ir atminas traucejumi… Es vispar neatceros dazus mirklus. Es pat neatpazistu dazus cilvekus…
Nevilus es raudaju. Vins joprojam bailigi skatijas uz mani:
– Mammu, es… Vai tu mani atpazisti?
Man bija tik zel so zenu, jo izradas, ka vinam nav neviena, iznemot mani… Es paskatijos vinam acis, saspiedu plaukstu – vina pirksti bija ka ledus:
– Es tevi atceros un vienmer atceresos. Un es vienmer tevi atpazistu, es vienmer tevi redzu, pat tumsa…
Es pasmaidiju:
«Bet es daudz ko neatceros vispar vai atceros lekmes un sakumu… Es nevienam par to neteicu, baididamies, ka vini pasmiesies vai cukstes man aiz muguras… Vai ari panems situacijas prieksrocibas. Bet vai tu man palidzesi? Vai tu vari man pateikt? Vai pastastisi man kaut ko, ko es neatceros?
Vins norija siekalas un dedzigi pamaja:
– Protams, mammu, neuztraucies, tu visu atceresies! Es busu tuvu. Un… Vai atceries augustu?
Es atspiedos kresla un pilnigi sirsnigi atbildeju:
– Ne, es nemaz neatceros… Kas ar vinu notiek?
Man skita, ka Kamils atviegloti noputas:
– Redzi, mammu…
Vinam nebija laika neko pateikt. Specigi klauveja pie ardurvim, aiz loga paradijas gaismas un skala balss kliedza:
– Vina Svetibas un svetas draudzes varda, atveriet!
7 nodala
Kamils pieleca kajas, pat pustumsa bija skaidrs, cik bals vins bija kluvis:
– Mammu, tu kaut ko saproti?!
Es pakratiju galvu, mans kakls bija sauss, es nevareju runat…
Maja dega sveces, cilveki metas ara no istabam, visi bija pusgerbusies, tikai Vereti iznaca gandriz sagerbusies, pietruka tikai vacins un atslegas uz jostas. Es ieveroju, ka vinai bija skaisti sokolades krasas mati, kas sasieti zema kucina. Vina noraizejusies paskatijas uz mums:
«Mums tas bus jaatver, preteja gadijuma vini vienlaikus iznems durvis un logus…»
Vereti stingra soli piegaja pie durvim, atvilka aizbidnus – un vestibila ielauzas brunoti cilveki, vairaki rokas bija aizdedzinajusi lapas. Visi viriesi bija gerbusies melna no galvas lidz kajam, pat vinu sejas bija pasleptas zem melnam maskam.
Gajiena beigas bija loti maza auguma virietis, gandriz rukis, gara melna halata, uz krutim mirdzeja liels amulets, tiri skuto seju neaizsedza maska, bet galva bija paslepta zem kapuces..
Rukis paskatijas mums visiem apkart ar savam saurajam acs acim un nedaudz cikstosa balsi teica:
«Agnes Caroline Letimore Mertier, Vina Svetibas un Svetas Asamblejas varda jus tiekat apsudzets burviba un nekavejoties tiks nogadats Vina Svetibas rezidence, kur lieta tiks izmekleta.
Tikai pec sis runas vins pagriezas un paskatijas tiesi uz mani.
Es biju apmulsusi… Sausmas parnema visu manu kermeni, mana sirds izleca no krutim, es aizsedzu seju ar rokam, lai neredzetu visu so murgu.
Laikam jau loti nopietna lieta – mani uzrunaja bez ierastas
«madam», izrunaja manu pilno vardu Agnese… Vai viss ir tik slikti?Ap mani raudaja meitenes, viena no vinam – man liekas, ka ta bija Sadija – skali snuksteja, Vereti, bala ka nave, sakoda lupas, Kamilla apskava mani aiz pleciem un meginaja mani pasargat no briesmiga nakts viesa skatiena.…
Rukis ar kapuci pamaja savai svitai, divi cilveki pieleca pie manis, satvera mani aiz rokam, divi citi slepkavas atrava Kamilu no manis, kads no aizmugures atri uzmeta man par galvu kaut ko lidzigu melnam maisam, vini mani pacela un vilka. es ara no majas. Tas viss aiznema ne vairak ka dazas minutes. Man aiz muguras vini raudaja un lamajas, Kamils kliedza draudus un lastus.