Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi

«Es domaju, ka vins deva daudz, daudz naudas,» domigi sacija Vereti.

Tad uzticami cilveki no musu muizas Kamila un Fransua prieksgala veica so pardroso begsanu. Birokratiem viss tika noformets ka brunots uzbrukums.

Pec tam, kad mani aizveda, Fransua aizgaja, lai neraditu varas iestades aizdomas. Kamils un cilveki, kas bija mums uzticigi, devas uz nomalu apmetni, kur mes visi esam tagad. Vereti talak teica, ka pagaidam man informacijas pietiek. Parejas detalas uzzinasu velak, bet tagad jaatpusas un japieliek speks.

Vina noreguleja manus spilvenus un izgaja no istabas. Paldies, labie cilveki, nodomaju un aizveru acis.

Kad pamodos aiz loga jau bija tumss. Jau no talienes bija dzirdami kada smiekli. Suns ieravas.

Skali soli tuvojas durvim un tagad Kamilla stav uz istabas slieksna un plasi smaida. Dargais zen, man skita, ka saja isaja laika vins ir nobriedis un nobriedis.

– Mammu, es priecajos! Vai tev tagad ir labak? Varbut velies est vai atnest kadu klepus novarijumu?

Kamilla sedeja uz manas gultas malas, saspieda man plaukstas, Dievs, cik es priecajos vinu redzet!

– Paldies, draugs, nekas nav vajadzigs. Ja jums tas nav gruti, tad labak pastastiet man, kada veida vieta si ir un kas notika ar musu maju?

Kamils parcelas uz kreslu un saka stastu.

Aiz kalnu gredas ir diezgan liela ieleja. Si vieta, kas ir aizsargata no arpasaules, ir drosa nelielas apmetnes iedzivotajiem, kas seit jau sen ir apmetusies.

Zalas gleznainas plavas ar krasainiem ziediem, strauja upe ar dzidru udeni, kalni,

«Mammu, seit ir sausmigi skaisti,» Kamilla ar sajusmu sacija.

Vietejie iedzivotaji audze aitas, kas cilvekiem nodrosina galu un dziju apgerbu izgatavosanai. Si dzija ir loti noverteta un kalpo ka ienakumu avots cilvekiem.

Bet galvenais, kas nes pelnu saja apmetne dzivojosajiem cilvekiem, ir zinams minerals, kas tiek ieguts alas.

Sis minerals kalpo ka avots zalem, kas ir brinumainas. Pateicoties vinam, daudzi ir izarsteti no briesmigam un nopietnam slimibam.

Alas sniedzas talu kalnos, un tikai so vietu veclaiki zina celus un ejas so kalnu sarezgitajos labirintos.

Alas un kalnu labirintus jau sen sarga milzigas lidojosas cuskas – siem pukiem var pietuvoties tikai dazi izredzetie.

Tapec tagad esam drosiba – cilveki no pilsetas neriskes paradities so kalnu tuvuma.

Kas attiecas uz musu ipasumu, tas mums vairs nepieder, tas tika konfiscets.

Musu lojalie cilveki mums sekoja. Timotejs un Marija, Sadijs, Luiss – musu divais kucieris – Vereti un vel vairaki cilveki, vini visi bez vilcinasanas nolema dalities musu likteni.

Es noputos, kad viss atkal sagriezas kajam gaisa… Kamils pasmaidija:

«Man izdevas panemt lidzi sunus, un Luiss panema zirgus!» Lieliski, vai ne?

– Tiesa, jus visi esat tik lieliski biedri, ka es nezinu, vai kadreiz varesu jums pateikties… Ja, bet tomer, kapec mani apsudzeja burvesana? Kas par mani zinoja, kurs zinaja manu dzimumzimi?

Kamils paskatijas prom un izdvesa:

«August, mammu…»

12 nodala

– Bet no kurienes?.. Ka Augusts to vareja nodarit man, mums visiem? Man likas, ka es vinam patiku… Un puki, jus teicat, ka sajos kalnos dzivo puki… Mans Dievs, vai ta ir taisniba?

Es biju neizpratne par saviem vardiem. Ka jus varat izskaidrot kaut ko tadu, kas ir pretruna jebkurai logikai? Mes neesam pasaka, tiesam!

– Mammu, kas attiecas uz pukiem, ta ir absoluta patiesiba. Tu laikam ari par tiem esi aizmirsis… Par tiem pastastisu velak.

Kas attiecas uz Augustu, vins jau ilgu laiku izrada jums uzmanibas pazimes. Un sakuma tu biji vinam labveliga, jo atraitnei musu pasaule ir gruti dzivot, un tu jau sen zaudeji savu viru. Bet tad tu saki saprast, ka Augustu motiveja tikai paslabums – vins kaut ka parak neatlaidigi saka intereseties par musu bagatibu, kas, jasaka, ir diezgan liela,» Kamils noputas. – Nu, tu saki vinu lenam atstumt, atlikt tiksanas, centies nebut ar vinu viena.

Reiz zirga izjades laika jus un vins atradat sevi vienatne, prom no citiem, un jus viegli saplesat savu kleitu, aizkerot to uz nokritusa koka zara. Acimredzot tiesi tad Augusts to ieraudzija.

Un ko es gribu atzimet, ka musu kalpones un Vereti daudzas reizes redzeja jus izgerbtu un nevienam neienaca prata rakstit denonsacijas. Bet sis kungs nemaz nav nabags. Tagad vins ir kluvis vel bagataks, jo puse no musu naudas aizgaja vinam,“ Kamils skumji iesmejas. „Zini, Fransua man teica, ka dazi no musu kopigiem pazinam atteicas atdot Augustam maju. Piemeram, Dipona kungs un barons Bernards, vai jus vinu atceraties, vins cies no astmas?

Es pamaju ar galvu. Es redzeju sos cilvekus savas pirmajas vakarinas saja pasaule. Tapat ka jautrs puisis ar pliko galvaskausu, un mans kungs…

Es atri atveselojos, iespejams, arstnieciskas mineralvielas bija lidzigas musu antibiotikam – kermenis atri atveselojas.

Pamazam iepazinu musu mazas apdzivotas vietas iedzivotajus. Vini visi bija loti pretimnakosi un draudzigi.

Viriesi devas uz kalniem, dazi devas vairakas dienas labirintos, no kurienes atveda brinumainus mineralus.

Pec tam neliela cilveku grupa sim nolukam devas uz zemieni. pardot derigos izraktenus un iegadaties nepieciesamos instrumentus un izstradajumus. Ciema lielaka problema bija ta, ka kalnos nebija aramzemes.

Tapec miltus vai graudus, tapat ka labibu, bija javed no zemienem.

Uz katra briva zemes gabala bija mazi saknu darzini, bija daudz pa pakapieniem izkartotas dobes, kuras veidoja vietejie amatnieki.

Sievietes mileja audzet dazadus ziedus. Uz katra loga un katras terases ziedeja skaisti augi dazadas krasas.

Ar lielu prieku satiku savus vecos draugus – Sadiju, kurs neatstaja ne soli, rupejas par mani visos iespejamos veidos un stastija man visas jaunakas zinas un tenkas, manu cienijamo Timotiju – likas, ka vins kluva vel laimigaks., nometis savu lietisko uzvalku – un, protams, mana mila Marija. Mes vinu silti apskavam un pat mazliet raudajam, kad satikamies.

Marija, ka vienmer, bija ideju pilna, ap vinu viss riteja pilna spara, vina parzinaja musu lielo virtuvi, pieskatija darzu un palidzeja meitenem sagadat krajumus ziemai.