Zvaig??u ku?u desants: pilsonis

– Hils, prieks beidzot tevi redzet.

– Majors Havoks, kungs! Tresais vieniba ir ieradusies.

– Atputies. Pietiek, Adams, ne tagad. Nosutiet vienu brigadi pa kreisi, un mes ar tevi – uz centru. Skiet, ka labaja puse mums klajas diezgan labi.

– Vini ir jauniesauktie, sir, varbut mums vajadzetu…

– Man nav laika vinus pieskatit, dari to.

– Ja, kungs! Vai jus dzirdejat so paveli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriske.

– Saprotu, kungs. Vieniba, izkusteties!

4. nodala

Dodoties cauri tehniskajiem gaiteniem, mes sakam redzet arvien vairak ievainotu karaviru. Dazi no viniem sedeja uz gridas, rokas uz celiem. Vini supojas uz prieksu un atpakal, murminadami. Mes skrejam atra tempa, un es nespeju saprast so nabaga cilveku runu. Gar koridoru, lidzas mums, atradas mediciniskas vienibas karaviri un atbalsta rotas karaviri. Pedejie vaca no mirusajiem un ievainotajiem visu, ko vel vareja izmantot. Rezerves municijas krajumi, granatas, ieroci. Viens no viniem uz pleca nesa apmeram duci Morita automatu.

Koridors cilpu skersoja un sadalijas, bet ierindnieks Bapoto parliecinosi veda mus uz galamerki. Mes vieni seit butu pazudusi. Visi sie tehniskie tuneli bija vienadi. Mirgojosas gaismas vel vairak sarezgija orientesanos. Es meginaju izlasit uz sturiem izvietotas norades, tacu daudzas no tam bija rakstitas ar roku, tapec atteicos no si veltiga meginajuma un centos koncentreties uz skriesanu.

– Vieniba, stavet! Ieroci gatavi.

Bapoto apstajas pie vel vienam durvim. Tas atskiras ar zalam arahtas asinim. Izskatijas, ka aiz tam saksies musu pirma cina. Mana sirds dauzijas ka traka. "Morita" jutas ta, it ka butu par desmit kilogramiem smagaka. Pagriezot galvu pa labi, es ieskatijos Prohorovam acis. Vina zilites bija paplasinajusas ka narkomanam. Es nedomaju, ka man butu labak.

– Gatavojies! Mes dodamies divata. Pirmie divi skatas uz prieksu, parejie – uz augsu un uz saniem. Neaiztiepieties, saujiet taisni. Mazak domat, vairak darit. Iesim!

Bapoto strauji atver durvis, un divi puisi izskrien virspuse.

– Aaah!

Ta, ka vienam no viniem uzreiz cetras vietas iekoda milziga kukaina nagi. Milzigais zirneklis ar savu upuri aizskreja dazus metrus no ieejas. Zirneklis pacela virsu karavira kermeni un ar vienu vienkarsu kustibu saplesa to vairakos gabalos. Visi puisi, tapat ka es, staveja tik stivi, cik vien speja, un skatijas uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotajs – ienaidnieka galvena vieniba – slejas labu tris metru augstuma, turklat uz saliektam kajam. Tas parvietojas uz cetram kajam, vel divas bija izvirzitas sanos un. Ta milzigie vertikalie zokli atveras, un tas izlaida pretigu pikstienu, metoties pret mums.

– Sausmiga uguns. Ko tu, piedauzies, te stav! Uguns!

Bapotam to nebija jasaka divreiz. Disciplina ir tas, ko Federacijas armija prot iedvest. Komandas sinhronas kustibas pacela sautenes, nedodot bugam nekadu iespeju. Es, skiet, turpinaju spiest spruda spruda poguni ka visi parejie, pat tad, kad magazina bija pilnigi tuksa.

– Parlade, ejam! Pasteidzieties, vai jus domajat, ka vins seit bija vienigais?!

Bapoto, radidams mums piemeru, pats parladeja savu ieroci. Lielais puisis saka izvilkt nodalijumu ara, turedams aiz kakla.

– Atri, musu puisiem vajadziga palidziba, ejiet augsa!

Musu parrauga sitieni palidzeja, tiklidz bijam uzkapusi virspuse, nebija laika domat. Visur guleja cilveku un vabolu kermeni. Zem kajam cinksteja caulas. Mes izskrejam uz nelielu laukumu, no kura veda vairakas ejas. Kaut kur netalu saudija MK1. Kreisaja un labaja puse no koridora, pa kuru bijam nakusi, bija pacelumi lidz pat lozmeteju pistoles. Izskatijas, ka to aprekini vel bija dzivi. Tomer prieksa bija divi transejas. Viri tur varetu doties ne vairak ka pa trijiem. Transeju dzilums seit, pie ieejas tehniskaja koridora, bija aptuveni tris metri. Sienas un grida bija veidotas no betona blokiem, lai tie noladetie kukaini neizraktu bedres musu aizmugure. Talak transejas bija mazakas, varbut pusotra metra dziluma. Tas mus neglabtu no kukainiem, bet mes varetu paslepties no triecienvilniem, ja arankeni saktu apsaudit musu pozicijas ar plazmu. Bapoto netereja laiku velti un jau bija aizsutijis dazus virus parbaudit lozmeteju nodalijumus virs tam. Parejie izkartojas pusloka ar izvilktiem ierociem.

Nepagaja ilgs laiks, kamer ieradas bugas. To nebija daudz, apmeram pieci. Butnes parvietojas tik atri, ka nevareja atskirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairaki skraida pec kartas. Mes turpinajam saut un turejamies savas pozicijas. Mes bijam apmaciti to darit – vieglak ir sagaidit kukainus aizsardziba un tad virzities uz prieksu. Mes sakam darit visu strikti pec gramatas. Mes nosavam visus, kas atradas musu darbibas zona, spera tris solus uz prieksu. Tas ir, lidz apstajamies pardesmit metrus pirms ieejas transejas.

Kurjeri atgriezas un atnesa sliktas zinas. Kajnieku lozmetejiem beidzas municija, un lai apgades rota spetu viniem piegadat municiju, tas nozime, ka vienam no mums japaliek seit un jaapsarga ieeja.

– Suce! Labi, jus cetri, ne, apstajieties! Jus tris palieciet seit, divi no jums paliek transeja aiz mums, pedejais vero debesis. Nesapinieties kopa, citadi jus visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?

– Ja, kungs!

Es nezinu, kas ir sliktak. Paliksana seit tikai trijata vai dosanas ara ar visiem septiniem no mums, lai statos preti kukainiem. Bapoto sadalija mus divas vienibas. Otras vienibas komandieris ir Prohorovs. Vins un divi citi devas pa labi. Mes cetri sapulcejamies pa kreisi. Es piegaju pie musu pagaidu komandiera.

– Sergej, ko mes daram?

– Es nezinu, ko, pie velna, mes daram. Vetra. Labi, viri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jus, puisi, metru aiz muguras un verojiet debesis un sanus. Labi. Izejam.

Es negribeju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzijos uz prieksu.

Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Vini drosi vien bija iekritusi transeja. Sadu transeju bistamiba bija tada, ka tas bija lidzigas tai, no kuras mes nacam. No talienes mes to nevarejam saskatit, bet piecdesmit metru attaluma vareja but pagrieziens un ieplaka, kur atradas pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenals. Seit ir vajadzigs vesels cuts, tas ir, piecas reizes vairak karaviru. Ta, ka dazi iet gar transejam, lielaka dala blakus uz zemes. Bet mes darisim, ko spesim.

– Draudi no debesim!

Es nokritu uz muguras, vel pirms teikums bija beidzies. Serzants Praceks mums burtiski bija ievingrinajis refleksus sadiem signaliem. Dazas sekundes velak virs mums parlidoja milzigs zals radijums. Tikai paris metru mus skira no zirnekla. Ar nesaprotamu skanu vabole pazuda no redzesloka. Bet musu prieksa paradijas jauni. Gar transeju uz mums tuvojas tris zirneklveidigie karaviri. Divi no tiem skraidija pa zemi, bet pedejais, tas, kas atradas centra, bija ar visam kepam uzrapies uz transejas malam un bija nolaidis vederu un zokli uz leju. Vini nav tik stulbi. Vins ir izdomajis, ka mus izvilkt ara.

– Kads viltigs radijums!

Prohorovs man piekrita. Uzlekusi uz celgala, es atklaju uguni. Vabole, kas ar seju meginaja sasniegt transejas dibenu, nokrita, aizskersojot mums celu. Acimredzot lode trapija nervu sistema. Prohorovs un vina zeni nogalinaja vel divus. Mes visi skatijamies viens uz otru apstulbusam acim. Parak daudz notikumu viena stunda.

Mes turpinajam virzities gar transejam vel gandriz pusstundu. Ik pa bridim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama savienu saviena. Acimredzot mes bijam krietni prieksa Bapoto un parejiem. Mes vairs neredzejam nekadus kukainus, un liku bija arvien mazak un mazak. Tikai uz gridas bija savadi netirumi, kas sajaukusies ar zemi.