Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma

– Par ko tu runa, tas ir tikai… tas ir personiski.

Aizbildnis ieinteresejas un paskatijas uz mani. Kadreiz vinam bija pelekas acis, bet drudzis padarija tas gaisi zilas. Vina ari atstaja purpursarkanu venu tiklu ap kreiso. Ja paskatas verigi, tas izskatijas rapojoss, bet ta patikamais izskats kompenseja visu. Vinam bija saura seja, taisns deguns un augsta piere, un vins izskatijas jaunaks par saviem cetrdesmit gadiem.

– Vai tiesam? – Vins pasmaidija, iekartojoties pie galda galvgali.

Aizbildnis pat neizskatijas dusmigs, tacu vinu nevajadzeja apmanit. Vins graciozi uzklaja klepi salveti un viltigi paskatijas uz mani – ieinteresets, labs.

«Isari,» vins sauca, nepaskatidamies. – Vai drikstu zinat, kadas personigas lietas ir manai ligavai?

Es nedaudz paveru muti, bet sastingu: pie aizbildna piegaja kalpone un vilcinajas. Isa, balta prieksautina un cepurite, vina spocigi uz mani paskatijas.

Adelfi.

Es vienmer baidijos, ka vins to uzzinas. Kapec jus saucat kalponi?.. Ne, vai vinai ar to ir kads sakars?

«Isari,» aizbildnis maigi atkartoja, turpinot skatities uz mani.

Nolaidusi acis, istabene vilcinadama noreguleja salveti vinam klepi. Kam tas domats?

– Kas tad notiek tava pilseta? – jautaja aizbildnis.

Kalpone gribeja taisnoties, bet vins satvera vinas roku.

«Man jaiet uz vienu vietu…» Nevareju saprast, ko teikt: istabene nosarka un noversas, un aizbildni… aiz galda nevareja redzet, likas, ka vins ir. liekot vinai pakustinat roku. Starp kajam. Taja pasa laika vins mierigi paskatijas uz mani. Ta vins sedeja un skatijas, veroja reakciju un mocija nabagu.

«Isari, piens ir atdzisis, saki man to uzsildit,» es teicu, un kalpone atrava roku. Spriezot pec balss, vina taja vakara bija ar aizbildni.

Vins vaji pasmaidija un kliedza vinai pakal:

– Un piezvani pavaram.

Es nespeju noticet, vinam patika ar mums speleties, mus apkaunot un skatities, kas notiks talak! Sis bija jaunums. Esmu pieradusi pie atvertam durvim un tapec vaidu, pie nekitriem majieniem niecigas sarunas un citos sikumos, bet sis… Man vajag sevi glabt, vinam noteikti man ir ipasa loma. Un vins gribeja preceties, lai apmierinatu savas pamatvajadzibas: bezspecigs barenis, kas vinam piekedets – ideals.

«Es gribu apmeklet vecmati,» es izteicu.

– Vecmate? – Vins sirsnigi pasmaidija. – Kapec tev to vajag?

– Dazreiz tev vajag vinu apciemot. Pirms kazam tas ir dabiski.

Vins iesmejas un atgazas kresla. Plans bija ideals – parak intims apmeklejums, lai sutitu ar mani draugus. Sievietes veseliba tika uzskatita par tik personisku lietu, ka damas vecmates sauca tikai dzemdibas. Nepatiksanas gadijuma vini slepus piezagas viniem klat, piesedzoties ar plivuru.

Isari atgriezas ar pienu, kam sekoja vinas virs, pavars. Aizbildnis runaja par mulkibam, un tad peksni:

– Isari, vai tu gribetu pienu? Baltie pilieni tik skaisti izskatas uz tavam lupam.

Man nebija vardu. Kas vins par cilveku? Vai jus uzskatijat sevi par raditaju, tumsas majas karali? Skita, ka vins gust prieku no spelem, kas lidzigas tam, ko man sniedza Adelfs.

Isari aizvera acis un tik tikko aiztureja asaras. Vinas virs pavera muti, bet visi kluseja. Paust neapmierinatibu nozimeja palikt uz ielas pilseta, kur vinus vairs nepienems darba. Aizbildnis to vareja noorganizet, vins vareja darit jebko. Es vairs nebiju parliecinata, ka vecaki bija brivpratigi lugusi vinu par mani parupeties.

Gaismas vestnesi, cik vins sakuma likas draudzigs. Mazliet divaini, bet sirsnigi. Viss auga ka sniega bumba, un tagad tas ir vainagojies ar so. Kas talak, vai vins ielauzisies mana gulamistaba un izvaros mani Sarvaja prieksa?

«Es aiziesu pie vecmates,» es teicu un izgaju no edamistabas.

Man nerup atlauja, vina viedoklis un viss parejais. Ieprieks bija izdevigi izlikties par vajpratigu mulki – vini nesaubas par sadiem cilvekiem. Bet aizbildnim ir apnicis paklauties, es nesavaldisos un izradisu riebumu, pat parspilesu, lai reakcija neskiet vaja un apmierina so nelieti. Laujiet vinam spelet, nekas nav palicis.

3 nodala

Tas maksaja daudz, lai neizraditu Sarvai emocijas. Vina bija tik prieciga par dosanos uz pilsetu, ka es negribeju vinu apbedinat.

Nacas atteikties no modes un gerbties pec visiem likumiem, lai nepiesaistitu uzmanibu: besa bluze, pieskanots kakla lakats un tumsi zili svarki. Es uzvilku piegulosu meteli, lai tas atbilstu vinas krasai, Sarvai piestiprinaja matiem nelielu cepuri ar plivuru.

Kariete mes nedaudz atvilkam aizkarus. Es neesmu parliecinats, ka vini palidzeja, jo uguns drudzis bija magiskas izcelsmes. Klida baumas, ka to ieveda kalnraci, kuri izmantoja vecos kalnu trollu tunelus. Karantina palidzeja, tacu bailes palika, un cilveki visadi centas sevi pasargat.

Caur spraugu mes redzejam sikas lapinas uz kokiem un zali, kas tikko lauzas ara no zemes. Putni civinaja, un saule maigi sildija. Ratinu riteniem dardinot pa brugi, paradijas sauras ielinas un maju sienas. Balts un dzeltens apmetums, arkveida logi, akmens figuras uz jumtiem, griezas vejraditaji – viss dvesa prieku un pavasari. Ari cilveki bija priecigi un jautri gaja, un driz es busu vinu vidu. Aizbildnis mani vairs neaizliegs, neko nedemonstres un pazudis uz visiem laikiem.

Kariete apstajas pie vecmates majas kalta dzelzs zoga.

– Vai tu visu atceries? – jautaju Sarvai.

Vinas milzigas zilas acis viltigi mirdzeja. Vina dosies uz virtuvi, lai netraucetu intimai sarunai, un tad izlidis pa kalpu durvim. Otra izeja vienmer bija virtuve, lai tirgotaju rati netraucetu ardurvim. Sarvaja dosies pie manas draudzenes un iedos vinai zimiti – vina gatavojas apciemot radus uz citu pilsetu un vares uzzinat, ka rikoties. Mes ar Liziju bijam draugi kops bernibas, un nebija pamata par vinu saubities. Tiesi vina man palidzeja pamosties un saprast, ka bedu laiks ir beidzies.

Viss izdevas ideali. Sarvaju aizveda uz virtuvi, un mani ieradija gaisa viesistaba ar augstiem griestiem. Centra bija lakots galds, divans un vairaki kresli. Ziedi uz tapetem, gaisi aizkari un mieriga pilsetas dzive aiz loga. Un man bus skaistas, majigas majas prom no sejienes.

Vecmate Olva Burkle ir Adelfas vecaka masa. Viniem bija tadas pasas verigas acis un laipni smaidi. Tikai Olvas seju klaja mazas kruncinas, un matos bija redzami sirmi mati.

«Zel, ka jus nebridinajat par viziti,» Olva sacija, kad mes apsedamies pie galda. – Bralis bus greizsirdigs.