Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma
Шрифт:
Adelfs, nenoversot acis, pacela palagu uz celiem un noglastija tos, maigi izplesot tos plasak. Tas nebija ka atrasties uz terases. Toreiz tumsa sargaja, bet tagad… runa pat nav par gaismu, vienkarsi viss tai ir atverts un pieejams.
Maigais skatiens bija nomierinoss, kad Adelfas pirksti slideja gar augsstilba iekspusi. Vins nenolaida roku zemu, tikai kustinaja pirkstu galus un kircinaja. Es ievilku skalu elpu, kad mana otra roka nostajas uz vedera. Tagad ari tur mani glastija veiklie pirksti, un zosada noskreja pa muguru. Adelfs veroja metienu un elpoja caur skirtam lupam. Starp vina kajam bija redzams liels uzkalnins, vina nesaprata, kapec vina to aizsedza ar plaukstu. Mani iepriecinaja ari kada cita prieks.
Adelfs sarauca pieri un kustinaja gurnus, kustinaja pirkstus, es izliecos…svetlaime parnema un mocija, prasija vel, bet mums patika aizkavet mirkli. Vins pirmais piekapas un norava palagu. Kajas saspiedas pasas no sevis – parak asi. Es ari gribeju piesegt krutis, bet man nebija laika. Adelfs apstaigaja galdu un vina seja paradijas virs celiem. Vel viens raustisanas un vins pievilka mani tuvak malai.
«Ne,» es nociksteju un piecelos sedus, izmisigi apsedzoties ar kreklu.
«Nebaidies,» Adelfs elpoja, glastidams manas potites.
Mes sastingam, smagi elpodami. Pagaja nedaudz laika. Sirds dauzijas krutis, bauda prasigi metas caur gurniem, bet nu es skaidri sapratu, ka jaapstajas. Es neesmu staigatajs, es gribeju, lai viss butu pareizi un godigi, nevis sadi…
Aderfs visu saprata, pienaca klat un apskava mani. Kadu laiku nekustejamies un lenam pamodamies.
«Ir laiks doties,» es nocuksteju.
«Vel ir agrs,» Adelfs teica un nobrauca ar degunu gar manu kaklu, sasniedza manu auss lipinu un aplika to ar lupam. Bez aizrausanas, bez prasibam, tikai piekersanas.
Gaja laiks, gribejas pagarinat mieru, un fiziski bija gruti atrauties. Man vajadzeja. Maz ticams, ka mans aizbildnis uzmanija katru manu kustibu, bet tagad nebija jegas saubities. Es busu pacietigs, un tad vins neuzdrosinas to noradit.
Sarvai gaidija zale un noslepumaini smaidija. Uztverusi manu skatienu, vina pamaja ar galvu – vinai bija laiks, paldies pasaulei, draudzene atgriezisies pec paris dienam, un mes atradisim veidu, ka satikties.
4 nodala
Pec cetram dienam es saku uztraukties. Draugs var pagarinat viziti, kariete var sabojat vai rasties grutibas karantinas del. Tas nebija biedejosi, bet nezinamais mani mocija, jo es loti gribeju to visu izdomat. Es pat domaju, ar ko seit sazinaties, bet veselais saprats ieteica kluset un gaidit.
Domas par Adelfu mani mierinaja. Naktis es aizveru acis un parbraucu ar pirkstiem pari krutim vai augsstilbu iekspusei, iztelojoties vina elpu uz savas adas. Kaisliba aizenoja velmi ar vinu parunaties vai vienkarsi but vina tuvuma, ka agrak. Tas drosi vien ir labi – tagad nav istais laiks milestibai.
Nakamaja vakara es staveju uz terases un skatijos debesis. Saules ugunigais oranzais pusloks krasoja to zeltaina krasa, pilseta, kas atrodas taluma, atgadinaja nelidzenu melnu svitru. Uz so sastinguso gaiso attelu vareja skatities veselu muzibu, bet no istabas atskaneja Sarvai balss:
– Veronija! Veronija, pasteidzies!
Es pagriezos un vina naca man klat. Pinkains, dzirkstosam acim – zina no drauga, ta tam ir jabut.
«Paskaties,» Sarvai nomurminaja, sapinoties kabatas,
Vina man pasniedza salocitu papira lapu. Es gribeju vinu pamest un aizvakties – kapec mans draugs ta rikojas? Zinaju, ka kads no pils viesiem zinos par vinas ierasanos, musu draudziba nebija noslepums. Man loti nepatika sis noslepums.
– Nu, kas tur ir? – Sarvai parcelas no kajas uz pedu.
Sajutot nepatiksanas, es atlociju lapu un izlasiju:
«Sodien pusnakti aiz vecas noliktavas.»– Veronija, kas tur ir? – Sarvai ciksteja.
– Pagaidi.
Es aizgaju no vinas, censoties sakopot savas domas. Vestule nav no drauga, si maiga butne neko tadu neuzdrosinas darit. Veca noliktava ir viena no vecakajam celtnem pili, jo mura sienas knapi iztureja. Tur neviens negaja, un par to zinaja tikai biezi viesi. Man galva ienaca daudzi vardi, bet neviens neiederejas vestules autora loma. Kapec viniem butu jasatiek sis enu majvietas druma ipasnieka ligava? Varbut Adelfs, bet vins nav tik traks, lai nakti izlistu ara.
– Veronija? – Sarvai sev atgadinaja.
Vina paskatijas uz mani ar bazam.
– Starp audumu, vai esat parliecinats? Vai to sutija Versena Muldija?
– Ja.
Auduma tirgotajs piegadaja preces visam pilsetas bagatajam gimenem, ikviens vareja vinu uzpirkt. Vai kalpone, kas iesainojusi preces, vai soferis, vai pils kalpotaji, kas panemusi paku.
No istabas zvanija pulkstenis, un es parsteiguma pielecu. 18:00, laiks vakarinam. Nez kapec atcerejos aizbildna viltigo skatienu – ja nu vins nolemtu izspelet joku? Pec incidenta ar Isari tas neparsteigs.
Es nezinaju, ko domat un vai iet. Un biedejosi, un zinkarigi, un varetu but noderigi. Paldies Dievam, edot var nomierinaties un lenam domat. Es teicu Sarvai sadedzinat zimiti, izgaju koridora un devos uz kapnu pusi. Es centos atrak kustinat kajas, lai tikai pasleptos no gleznu visuresosa skatiena. Un aizbildna istabas durvis bija vala un gaidija mani ka briesmona mute.
Tumsas vestnesi nirgajas, ne mazak. Man tik loti patika doma par brivibu, ka ta skita ista, un kluva grutak panest sledzeni.
Kad es gaju garam atvertajam durvim, aiz tam atskaneja balss:
– Veronija, nac ieksa.
Maiga, nesteidziga balss, kas gaida piepildijumu – aizbildni. Es sastingu, cerot, ka iztelojos lietas, bet vins man atkal piezvanija. Kapec tagad, pec Adelfa vestules un apskaviena? Gribeju steigties prom, bet aizbildnis tikai priecatos par iespeju izglitoties.
Es izdvesu, iztaisnoju muguru un uzmanigi iegaju istaba. Es uzzinasu, kas vinam vajadzigs, un aiziesu, es neciesu stulbas kaprizes. Ieksa bija tumss, pa aizkaru logu naca tikai gaismas stremele. Bija redzami drebju skapju silueti, gulta ar baldahinu un adas kresli, viena no tiem sakrustotam kajam sedeja aizbildnis. Melna zida fraka mirdzeja un nelava vinam saplust tumsa. Uz stavapkakles bija redzams zelta raksts, un spilgti izcelas balts kakla lakats.
«Nac un apsedies pie manis,» aizbildnis murraja.
Vins vaji pasmaidija, bet nelikas laipns. Venu tikls pie acs izskatijas ka dala no tumsas, kas vinu ievilka sevi.
Es atbildeju, ka esmu izsalkusi un gribetu iet leja uz edamistabu. Es negrasijos neko vairak teikt un meklet izeju – lai aizbildnis spele pats, ja vins velas. Vins aizdomigi pasmaidija un panema glazi no galda.
«Jus varat ieturet vakarinas seit.»
– Ne, edamistaba bus ertak. «Es meginaju runat vienmerigi, bet fraze izklausijas kodiga. Tumsa un vientuliba ar so virieti mani satrauca. Pedejas dienas mes nebijam daudz redzejusi, bet incidents edamistaba nevareja izmest no galvas.