Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma
Шрифт:
«Veronija,» vins samierinajas un iedzera malku no glazes, skatoties uz mani par to, «Es tikai gribeju tevi redzet miera un klusuma.» Pajautajiet, ka pagaja vizite pie vecmates. Cieniet mani, jus un mes tik maz runajam.
Es gandriz izpludu smieklos. Mes daudz nerunajam, jo vins nevareja pretoties netiriem jokiem. Drosi vien vins speciali visur atstaja zurnalus ar netiram bildem, lai… nezinu, lai mulsinatu vai izraisitu interesi. Domaju, ka vinam viss butu paticis.
Ar muguru jutu tuksumu un tumsu gaiteni, kura vareju paslepties, tapec nebaidijos. Man bija kardinajums vienkarsi apgriezties un doties prom, bet es nolaidu acis un saviju pirkstus uz vedera. Laujiet vinam uzskatit vinu par pieticigu mulki, kurai ir pietiekami daudz.
«Nac,» aizbildnis iesmejas un nolika glazi uz galda.
Man pat nebija laika pamirkskinat, pirms vins piecelas un bija man blakus. Aiz manis noklikskeja durvju sledzene, gluzi ka terase ar Adelfu, un ari seit bija drumi. Tas viss, ka zibens, paredzeja perkonu no kaislibas… kur es kludijos? Spitiba aizbildni tikai iekvelinaja – Isari samaksaja par meginajumu izvilkt roku no galda apaksas. Mans iedomatais apmulsums vinu neuztrauca… vai vins uztvera maldinasanu?
Tas nekad agrak nebija noticis, un es biju neizpratne, izmisigi censoties domat taisni. Saja laika aizbildnis staveja man aiz muguras un aplika man savas rokas.
– Kas notika? Mes praktiski esam gimene, vai ne?
Silta elpa pie auss, plaukstas uz pleciem – viss ka uz terases, bet nu jau kluvis pretigi. Vins redzeja, ka es negribu, ka mani samulsina pusmajieni un ta talak. Es to redzeju un joprojam daru!
«Veronija,» dziedaja aizbildnis, iebazdams degunu manos matos.
Vins parliecinosi nobrauca ar rokam gar apaksdelmiem un sasniedza vidukli. Gredzeni mirdzeja indigi, elpa no aizmugures atgadinaja spokainu cukstu.
Es pametu savu rupja lomu un atravos no vina apskavieniem. Pirmaja mirkli gribeju iesist vinam pa seju, iesist ar kaju un kliegt, lai vins neuzdrosinas vinam pieskarties bez atlaujas! Tacu tagad koridora glabjosais tuksums bija pazudis, un aizbildnis aizsprostoja durvis. Parlieciba samazinajas, bet ne dusmas.
«Gandriz gimene,» es atgadinaju.
Vins pacela uzaci un sakrustoja rokas uz krutim, kas vinu padarija vel biedejosaku.
– Tatad tas ir viss? – aizbildnis samiedza acis un pieklusinaja balsi. – Vai ta ir jusu pateiciba par pajumti un aizsardzibu? Vai tas ir tavs vards?
Vins gandriz nosnacas un tuvojas man. No attela pazuda maigums un rotaligums, palika tikai skarbs, prasigs cilveks. Bet vajs smaids liecinaja, ka ta ir izliksanas, karteja stulba spele, noverojums! Laikam jau ne velti izlikos padeviga – mana griba mani tikai iekvelinaja. Bija par velu kaut ko mainit.
Aizbildnis tuvojas, audums un rotajumi auksti mirgoja, zem acim guleja enas. Es nevareju atrast vardus, es vienkarsi atkapos un mekleju kaut ko, ka sevi pasargat. Vazes, kruzes un mazi prieksmeti bija tik talu, apkart bija tikai mebeles. Es seit biju reti un neatcerejos, kur kas atrodas, es uzduros kresliem – istaba it ka atdzivojas un meginaja mani nokert.
Pirmo reizi aizbildnis likas bistams, pirms tam bija tikai samulsis, bet tagad tuvojas un atgadinaja kadu no bezsejas portretiem. Tikai gaisma vareja glabt, bet ta palika talu.
Ka melna, spidiga dumaka, aizbildnis veikli pieleca man klat. Es kliedzu un metos pie loga, man bija vienalga par vina nodomiem, es to sakartosu velak. Kajas sapinas svarkos, no tumsas izleca prieksmeti, no aizmugures atskaneja stutesana… paris brizi pilnigas sausmas un apjukuma. Nedomajot es metos preti gaismas joslai, kad ap mani apvijas specigas rokas.
«Te vina ir, ista Veronija.»
– Neuzdrosinies!
Iespiedu kajas paklaja un cinijos, bet zaudeju lidzsvaru un gandriz nokritu. Vina rokas bija piespiestas pie kermena – nekas nelidzeja, vins darija, ko gribeja!
– Dzivesprieciga, kapriza, – man vinas tik loti pietruka. – aizbildnis priecajas, pasmineja un atkal spelejas. ES to ienistu!
Es vinam paris reizes iesperu, bet tas nepalidzeja. Glabosa gaisma pazuda, atstajot tikai tumsu un mebelu silueti, kas slepas ka sargsuni. Un aizbildna lielais, cietais kermenis. Vins tureja mani sev klat, vina mati slideja gar manu kaklu, vina roku siltums sucas caur manu kleitu.
Stumiens, raustisanas, spiediens – tie mani nolieca, un vedera iespiedas kaut kas plakans un miksts. Zema atzveltne, ja.
«Tu beidzot pamodies, beidzot paradies.» «Aizbildnis elpoja ar grutibam, bet ne no noguruma: es jutu cieto augsstilbu un roku spiedienu uz sezamvietu. Es to jutu un neticeju. Vins ir nekaitigs, nav laipns, nav patikams, bet sis…
– Lauj man iet! Palidziet! «Neviens neuzdrosinas vinu apturet, bet es joprojam kliedzu, cinijos, raustijos. Jums ir jadara kaut kas, jebkas, vienkarsi laujiet vinam iet!
«Stulba meitene,» aizbildnis pasmineja. Vins satvera mani aiz apaksdelmiem un saspieda tik stipri, ka kliedziens iestrega kakla. – Vina gribeja aizbegt no manis. Vai domajat, ka neviens neatradis gramatu zem jusu matraca?
Vins pieliecas un piespieda mani pret kresla atzveltni. Viriesa kermena smagums, lupu pieskariens ausij, vaja izelpa – es to negribu! Es nevelos to visu izjust kopa ar vinu!
«Tu esi mans, atcerieties to,» aizbildnis plesigi cuksteja, «un man ir apnicis spelet, ir pienacis laiks tevi izmeginat.»
Vins atlaida vienu roku un saka pacelt svarkus. Drosmigi un atri tiktal, ka nebija iespejams noticet. Tas bija ka murgs, tas notika ar citiem, nevis ar mani! Man palidzeja pamosties liela, karsta plauksta, kas specigi saspieda manu sezamvietu.
– Mana.
– Nav tavs! – es iekliedzos un pamaju ar roku.
Elkonis kaut ko smagi atsitas, un atskaneja apslapets kliedziens. Sapratu! Kadu brinumu man izdevas izlist no aizbildna. Vins bija tik tuvu, sekdams, lamajoties, pastiepa man roku. Atzveltnes kresli, kresli, portreti – kur ir logs?!
Peksni paradijas gaismas josla, un es metos tai preti. Aizbildnis pakera kleitu, bija plaisa, mani atvilka… ne, vins atlaida. Nebija nekadu domu, nebija ari bailu, tikai izmisiga velme aizbegt. Es piesteidzos pie loga un atkal dzirdeju aiz muguras stutejam. Laika ir maz, pasteidzies!
Man kaut kas trapija pa celiem, un notika avarija. Sapes nebija biedejosas, bet es zaudeju lidzsvaru, istaba griezas, bija tikai gaisma, tikai logs un troksnis no aizmugures. Trieciens pret gridu mani savaldija. Es pastiepu roku un satveru aizkaru.
«Veronija…» Klusa balss, ka lugums.
Lai tumsas vestnesi vinu aizved. Notika kustiba, un aizkars pavirzijas uz saniem, rinki dardeja pret karnizi – it ka tumsa kliedz, izskida zeltainos gaismas staros. Tas vinam trapija acis, un aiz muguras atskaneja kliedziens.