Lelle
Шрифт:
– Bet tevs, vins…
«Vins ir cels cilveks, un vins ir gatavs rupeties par jusu labklajibu.» Vins pat uzstaja uz jusu drosibu.
– Kapec drosiba?
«Nebaidieties, tas ir musu pieauguso lietas,» tevs maigi teica. – Dizciltigajam gimenem ir gruti laiki.
Vins vel kaut ko teica, paskaidroja, ka labaku balliti nevar atrast, ka vina tiek pagodinata, un Virita sedeja sastingusi, lamadama savu parak kluso noskanojumu. Mana galva ka nobijies putns dauzijas viena doma: «Ko darit?!»
Bet galu gala sis murgs beidzas: tevs, pamanijis, acimredzot, ka vina meita ir parak sevi ievilkusi, apklusa, satvera vinu aiz rokas un aizveda pie savas milakas lapenes darza. Vins noskupstija vina pieri, apsedinaja vinu un sacija:
– Ja velesies, tad parunasim velak. Es redzu, ka jums japierod pie zinam.
Un aizgaja. Virita joprojam vinu asi dzirdeja:
– Teja jaunkundzei! – un tad apkart sabiezeja miegains klusums, kuru partrauca tikai lapu salkona, bisu dukona un putnu civinasana.
Un saja klusuma vina pamazam atjedzas.
Lenam, maziem malciniem, vina dzera sev atnesto teju, saldu, galvu reibinosu ar liepu medus un piparmetru aromatu. Klusiem, klusiem soliem un gandriz neelpodama vina devas uz saviem kambariem, nomainija gaiso majas kleitu pret biezo, kura vina parasti brauca, ielika jostas soma dazas nepieciesamas lietas un tikpat klusi devas leja pagalma, uz stalliem. Vina jautaja, mili smaidot stalla zenam:
– Seglojiet mani ar Kastanu. Es gribu mazliet izvedinat galvu.
Vinas luguma nebija neka neparasta, Viritai loti patika izjades, un tevs vinai atlava so nevainigo izklaidi. Un vins pat neuzstaja uz pavadijumu, ja meita nepameta muizai blakus esosas plavas un copes, kas parklatas ar drosibas piekariniem.
Kastanis pienema ierasto piedavajumu – biezu apalu burkanu, kas bija nokaltis pa ziemu – un apmierinati snaca saimniecei seja. Ligavainis vinu iecela seglos, un Virita, it ka netisam atskatitos uz teva logiem – ne, vina neskatas! – vina palaida savu miluli viegla riksa. Vina dzili ievilka elpu, satverot veju seja. Smarzoja pec upes dubliem un plavu zales, jaunam lapam un abelu ziediem. Briviba. Tiklidz tev bija speks neielauzties galopa, kamer zirgs un jatnieks bija redzami no tavas majas logiem!
Un tikai tad – es nenoturejos. Laika bija maz – stunda, varbut divas, un vini paspetu.
Vinai paveicas. Vai varbut palidzeja augstakais speks, pie kura meitene steidzas pec palidzibas. Nepamanita metusies pa del Bornio zemem, atstajot mala lielu ciematu pie sosejas un dzirnavas pie upes, Virita aptureja zirgu Briezu balka mala. Vina snuksteja un salauzta balsi cuksteja:
– Luk, Kasta… Es nezinu, kur doties talak. Varbut zini?
Uzticigais zirgs pagriezas un snaca, it ka gribedams teikt:
– Ak, ja, kas tur ir! – Virita pamaja ar galvu, uz bridi aizvera acis, izlemdama izdarit nedzirdetu. Vina iznema no sominas maisinu ar savvalas kviesu graudiem, iekrata pusi no ta plauksta un, plati supodama, nosvieda celina mala. – Pienemiet davanu, Olenij Log!
Pec tam mezam tika ziedota puse vina. Un visbeidzot visgrutakais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipija zali.
– Pienem davanu, Brieza balki, paradi celu uz altari! – Ietinusi roku lakatina, Virita pieskaras zirgam.
Bez tacinas, nejausi, bet mezs mani tiesam veda tur, kur prasiju. Saulrieta blazma padevas dzilai kreslai, gaisie berzi un kuplas lazdas – drumas gadsimtu vecas egles, kad Kastanis, snacot un griezdams ausis, iegaja perfekti apala izcirtuma, kura centra staveja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plits? Nez kapec, jo ilgak Virita skatijas, jo mazak vina saprata, ko tiesi redz. Balts akmens purpursarkanaja nakts mijkresli – vairak nav ko teikt.
Bet, ta ka vina jau ir atnakusi, kops vinai ir paradits cels, tad ir stulbi vilcinaties un vilcinaties. Nolekusi no segliem, Virita izkratija pie kajam atlikusos kviesus:
– Paldies par braucienu, Olenij Log! – un devas uz prieksu. Solis, divi, tris… ducis… Mana sirds plivoja krutis, grasijas parspragt no sausmam, mani pirksti bija sasalusi, un vaigi un ausis kveloja no karstuma. Piegajusi gandriz tuvu akmenim, vina noslakstija atlikuso vinu zeme:
«Pienem ziedojumu, vecais!»Zeme zem musu kajam neatveras, perkons no debesim neizlauzas. Vai nu vini vinu nedzirdeja, vai ari pienema piedavajumu – izdomajiet! Bet neatkapties? Virita ar konvulsivu noputu spera pedejo soli, norava no plaukstas apseju un piespieda ar asinim notraipito plaukstu pie balta akmens.
– Klausies, Senais! Izpildi pieprasijumu, nosaki cenu, pienem solijumu!
Meza troksnis kluva tals, klusums skaneja ausis, vienu bridi likas, ka Sena nav atnakusi, ka solija vecas gramatas, bet vina pati ir iekritusi cita pasaule, kur dzivo aizmirsti dievi un demoni.. Bet peksni klusumu partrauca smiekli. Pilnigi cilveciska, tik parasta, ka Virita nolema, ka ta ir vinas iztele. Vai ari kads seit ir ielidis pec vinas?
Parsteigta no sis biedejosas domas, meitene pagriezas. Kaut vai tiesam redzetu, kas varetu slepties starp kokiem biezaja kresla? Nez kapec tas, ka vini vareja vinai sekot, izspiegot, bija biedejosak neka tiksanas ar Seno. Bet tad uz baltas platnes paradijas cilveka siluets. Vispirms – spokaina figura, it ka izlieta no pelekas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krasas un seju. Zalais mednieku uzvalks, plati pleci un specigs rumpis, sarkanigi blonda barda un lidz pleciem gari mati, izmisigi zilas acis kluva blivakas un kluva istas… Virita paskatijas uz virieti – trukst vardu, loti pievilcigs, bet a loti parasts cilveks, nevis kaut kads demons. Ja kadu sadu satiekat gadatirgu, galvaspilsetas ielas vai pat karala pili, varat uz vinu paskatities, tacu jums nebus aizdomas, ka nekas nav kartiba.
Vins ari paskatijas uz vinu, uzmanigi, novertejosi, bet vina skatiens vinu nebiedeja. Citi pieludzeji uz to skatijas daudz sliktak – it ka butu medijums, kaut kads medijums: vai nu nosauj, vai pagaidam lai lido, nakamajai reizei nobaro galu…
Vecajas gramatas vini rakstija – piedava davanu, un, kad atnaks Senais, nosauc savu velmi un prasi, ka bus jamaksa. Bija pienacis laiks runat, bet Viritai skita, ka zem intensivi zila skatiena zaudeja meli. Tikai vinas rokas sastinga, vaigi dega, un kauns iespiedas arvien sapigak – it ka vina kaut ko daritu nepareizi, bet vina nezinaja, kas tas ir. Un taja bridi, kad klusums kluva pavisam neizturams, vinam blakus peksni paradijas Senais, satvera vinu aiz zoda, pacela galvu un ieskatijas vinam acis. Vina pirksti bija cieti un karsti, pieskariens bija uzmanigs, un vina skatiens bija smags un tumss, ka pagraba velves.
«Vini naca pie manis pec varas.» Par bagatibu. Par veiksmi. Pat sievietem, lai gan tas ir stulbi. Bet es nesaprotu, ko tu jauta. Ko tu gribi no manis, mirstigais berns?
«Palidziet,» Virita ciksteja.
– Tas ir skaidrs. Kurs? Ko tu gribi?
– Es negribu preceties! – meitene snuksteja. – Tam, kuru tevs izvelejas! Vins ir biedejoss!
– Biedejosaks par mani? – Senais iesmejas, un mezs atbildeja ar plaukstosu atbalsi, pucu dukonu un, skiet, talu klints kritienu. «No kura mirstiga cilveka jus baidaties vairak neka no manis?»