Lelle

– Virita degli Bornio! – Mariuss izplapajas. Un kadi demoni, brinas, atnesa so biklo lelli surp?!

Virita sastinga, nolieca galvu, it ka klausitos. Vina pamaja ar galvu:

– Ne. Ja velaties savu Viritu, es varu meginat vinu izspiest un izdzert, bet… Ne, tas ir maz ticams. Atvainojiet. Smalka vijolite dzila nogibuma.

– Kur – gibonis? – jautaja Mariuss. Tas izklausijas arkartigi stulbi, bet meitene saprata. Un vina pat atbildeja, uzsitot sev pa pieri:

– Kaut kur seit, drosi vien. Bet ka es taja nokluvu, tas ir jautajums! Un kurs, es jautaju jums, atbildes mana vieta?

«Es neko nesaprotu,» Mariuss atzina.

«Tas butu kaut kas saprotams,» meistars Turvons satvera meiteni zem rokam un nolika uz kajam: «Beidz sedet seit.» Iesim uz maju un tur parunasim. «Un es jums atversu logu, manas savrupmajas nav paredzetas zirgiem,» vins neciena teica Senajam. – Un vienigie karumi ir burkani. Vai man tev nevajadzetu piedavat sienu?

Godigi un atklati sakot, meistara Turvonas «savrupmajas» nemaz nebija paredzetas viesiem, ipasi meitenem no dizciltigam gimenem. Torna pagraba, taja pasa, kur nekromants uznema retus viesus, bija virtuve. Rupjas akmens sienas, primitivs pavards, kura pec velesanas vareja apcept veselu stirnu, plaukts ar vienkarsu mala trauku, milzigs galds, vairaki tupus ozolkoka kebli. Durvis uz pieliekamo, caurums pagraba. Virita deglia Bornio, ko Mariuss atcerejas, butu baidijies te skatities ar acs kaktinu, nemaz nerunajot par mierigu ienaksanu. Un meitene, kuru mentors bija nosedinajis uz keblisa pie ugunskura, ar interesi paskatijas apkart un apstiprinosi pazinoja:

– Seit ir skaisti. Atmosferisks. Pie sada galda runa nav par sviestmaizu koslasanu, bet gan par galas pildisanu.

«Atnes galu, student,» meistars paveleja. – Vispirms atveriet logu. «Ta tas ir,» vins pamaja ar roku uz vietu, kur aiz makonaina stikla regojas tumsa zirga purns. – Un pat nedoma par to, ka vinam iedot burkanu!

– Un kas?

– Ja, tapat ka mums. Vienkarsi nolieciet to uz paplates, lai butu erti est ar zirga purnu.

Man bija jaatmet zinkariba un jadara tas, kas studentiem ir jadara meistara vadiba – tas ir, «gatavo, atnes, pasniedz» (un paldies, ka mentors Turvons iztika bez pedeja «izkap»! ). Kupinata brieza gala, svaiga ciema maize (tiesi vakar aizskreju pie maiznieces!), putojoss alus muca – isti dzires. Lai gan ne gluzi tads cienasts, kads butu japasniedz dizciltigai jaunavai. Bet viesis eda un dzera ar redzamu baudu – un ar tadu pasu redzamu manieres trukumu. Drosi vien bija labi, ka ista Virita atradas kaut kur ara un pati sava galva nogibu. Citadi es atkal butu pagibusi, pa istam.

«Tatad, musu milais un lidz sim bezvarda viesis…» Meistars Turvons iesaka, kad Mariuss nolika gardumus un apsedas preti meitenei.

– Kapec tas ir bezvarda?! – lidz galam nenoklausijusies vina kluva sasutusi. – Mani sauc Natalija. Ja, Natasa.

– Tas ir jusu pasaules, jusu bijusa kermena nosaukums. Un jus, laujiet man pateikt, esat tikai dvesele. Pirms jauna iemiesojuma dveseles aizmirst savu ieprieksejo dzivi.

– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispar kaut kada «jauna iemiesosanas»?! Jus, ka es saprotu, mani izvilkat seit, iespraudat kada cita kermeni, kas, starp citu, ir pieaugusais un diezgan aiznemts. Nav gatavs jaunai dzivei! Nemaz nerunajot par to, ka es kaut ka palaidu garam vecas beigas! Jusu darbs?

– Nav mans. Personigi es tevi ne no ka neizvilku un nekur nebazu, – Turvons igni iebilda. Zirgs nirgajoties iesaucas. Mariuss ari butu noputies, ja so bazaru butu verojis no malas! Ta vien skita, ka ar sekam bus jacinas nevis mentoram, bet vinam. Jo kapec gan vel studenti ir vajadzigi? Tiesi ta, uzspiediet viniem visnepatikamakas lietas!

«Labak pajautajiet Viritai, kapec vina iejaucas rituala,» Mariuss nespeja pretoties. – Vina pilna galopa un kliedzot iekluva apli, un mes esam vainigi.

«Tatad jums tas nav jajauta,» viesis paraustija plecus. – Pa logu skatas seja. Zirgs ir kauns. Tava meitene jau ir atvadijusies no savas dzives, bet vins ir izdarijis lietas un smejas.

«Un vins, iespejams, butu tas, kurs varetu visu izskaidrot.» Vai ar vinu vispar ir iespejams runat? – Mariuss bezcerigi jautaja. Skiet, ka atbilzu uz saviem jautajumiem un skaidru, meistara nekromanta cienigu skaidrojumu vieta vins sanems neglitu tirgus kildu. Bet divas dveseles viena kermeni – pec visiem kanoniem pilnigs nekartibas! Un kaut kas ir jadara lietas laba. Un kam tas butu jadara, ja sis negods uzkristu uz vinu galvam kopa ar vinu mentoru? Tas Senais ari ir nesaprotams. Jo vairak Mariuss uz vinu skatijas, jo mazak vins izskatijas pec legendu sausmam. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bistamas lietas neizskatas biedejosas…

«Es saucu dveseli, kas varetu klut par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lenam runaja, savijot pirkstus sledzene. Vinas tevs uzstaja uz pastavigu aizsardzibu un noteikti prasija sieviska principa garu, lai saglabatu savas nevainigas meitas godu un pieticibu. Un sim garam vispar nevajadzeja aiznemt savas palatas kermeni!

– Un vinam bija ari kaut kas jaspej aizsardziba? – Natalija izsmejosi jautaja. – Nu, es tevi iepriecinasu, kaut kas nogaja greizi.

Vina padzera alu, uzsita kruzi uz galda, pieleca un piegaja pie Sena. Vina satvera garo zirgaste.

– Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakartoji! Un neskatiet man seit tuksas acis, tu neesi kakis no «Sreka»!

Zirgs nobolija acis un apgulas, un loga atveruma paradijas miglaina viriesa figura. Tas bija piepildits ar krasu un dzivibu – un tagad uz palodzes sez visparastaka laupitaja izskata skapitis: mezzala uzvalka, apaugusi ar bardu un gariem kuskiem, iznemot varbut tiru un kemmetu. Nebija ne minas no parpasauliga speka, ka tas pienakas Senam cilvekam, un celuma un autoritates, vel jo mazak; Isak sakot, ja jus sadi paradisieties kadas dizciltigas gimenes maja, vini jus nelaidis talak par pagalmu.

«Es vienreiz isi paskaidrosu,» vins atri sacija. – Meitene Virita ieradas pie manis ar lugumu un solija samaksu. Maksajums bus mans iemiesojums. Man vajag zirgu, lidz es iegustu pietiekami daudz vitalitates. Ari virietis butu nacis augsa, bet tuvuma neviena nebija,» vins launi pasmineja. «Mums no jums neko nevajag, mes seit nokluvam nejausi.» Un tu, – zilas acis skatijas uz Viritu-Nataliju, – turiet meli. Nevajag meklet vainigos tur, kur vinu nav. Labak noskaidro, kapec meitenei bija vajadzigs aizbildnis.

– Ko vina tev prasija? – ne, no kurienes si citpasaules dvesele no tik lielas nekaunibas?! Mariuss, stavedams tik bistama tuvuma butnei ar dievisku speku un speku, butu runajis ar vinu pieklajigak!

– Ta ir vinas darisana, ja velies, pajauta vinai.

– Skaidrs, ka uznemums garante konfidencialitati. Klausies… nu, pagaidi, ka tevi sauc? Nav zirgs, tiesam.

– Varat vinu saukt par Seno.

«Kad vins iemiesosies, vins sanems jaunu vardu, bet tagad patiesiba vins maz atskiras no bezvarda dveseles,» mentors klusi paskaidroja.

«Atmina un speks, tas nav tik maz,» iebilda Senais. – Un es atgriezisu nosaukumu ta sakotneja. Es vinu atceros, cilveki ir aizmirsusi.

– LABI. Tatad, kas mums ir,» meitene pagriezas, sakrustojusi rokas uz krutim. – Mani, tas ir, manu dveseli, saucu, lai es ar neredzamu garu sargatu bailigo vijoliti. Violeta izradijas ne tik bailiga, vina aizbega nakti zirga mugura un bez sargiem, kaut ko ludza Senatnei un preti apsolija palidzet vinam iemiesoties. Sis palidzibas rezultata Senais parcelas uz beigtu zirgu, bet es uz vijoliti, kas abi nebija nodrosinati. Vai es kaut ko palaidu garam?