Mani nevar aizvainot! Person?g?s dro??bas skola

– Starp citu, kas ar tavu telefonu un kur ir tava kabatas sirena? Kapec tu uzreiz nesazvaniji mani vai mammu? – Tetis soreiz apstajas.

– Es aizmirsu sirenu majas, un telefons speleja starpbridi un izladeja bateriju, – sartedama atzina meitene.

– Tapec mes ar tevi iemacijamies manus un mammas numurus no galvas.

– Ja, es tos joprojam atceros ka reizinasanas tabulu! – Katja sakrustoja labas rokas raditajpirkstu un videjo pirkstu ka zimi, ka vina saka patiesibu, un uzreiz pasmejas. Tetis smejas vinai pakal. Vini atcerejas, ka savulaik transponeja telefona numurus cetriniekos un pec tam rotalajas ar zvanisanu viens otram, uzminot tos kalkulatora vai televizora talvadibas pulti. Viens no cetriniekiem skaneja apmeram sadi:

Devini, viens, astoni – mes ludzam jus piezvanit.

Tris, astoni, cetri – tetim jabut dzivokli.

Nulle, cetri, cetri, cetri, cetri, nulle – saglabaju paskontroli.

Kad tuvojamies ieejai vinu maja, tetis parbaudija durvju sledzeni uz prieksejam durvim. Tas patiesam bija loti lens un smags, lai aizvertu durvis, kas vareja nonakt iebruceju rokas. Tapec tikai pec tam, kad Katja ienaca dzivokli, tetis mierigi steidzas atpakal uz darbu.

Majas meitene vispirms nolema ieturet pusdienas. Pec visa uztraukuma un skriesanas kermenim bija nepieciesams barojoss stiprinajums. Domajot par notikuso, Katja kopa ar kotletem un kartupeliem gandriz vai sutija metala daksinu sasildities mikrovilnu krasni. Tomer vina laikus atguvas, jo metala prieksmetus ar zelta un sudraba rakstiem nekada gadijuma nedrikst likt mikrovilnu krasni!

– Kada sodien bija diena! – izelpoja meitene.

Vina iznema no mugursomas telefonu un uzlika to ladetaja. Nebija kur steigties: tetis bija ludzis, lai vina neiet uz treninu – nebija neviena, kas vinu aizvestu. Tiklidz viedtalruna ekrans iedegas, vinas personigajos zinojumos iekrita piezime par drosibu cela uz skolu un majup.

Katja atvera teva atsutito failu un saka to lasit skali:

– Kliedzot "Ugunsgreks" vai aktivizejot kabatas sirenu (personigo trauksmes sistemu), uzbrukuma vieta ieejas durvis bus redzama un dzirdama. Uzbrucejs nebaidas no jusu kliedziena vai sirenas pukstesanas, bet gan no lieciniekiem un atri aizbegs.

– Nevilcinieties atteikties braukt lifta kopa ar svesinieku vai vispar doties atpakal ara. Nav svarigi, ka jus taja bridi vertes apkartejie. Pareizie pieaugusie, gluzi preteji, uztvers to ka drosu ricibu un atbalstis jus.

– Neejiet ieeja vieni pec tam, kad esat izgajusi no ieejas. Nepareizais pieaugusais var palikt jus gaidit.

– Tapat ir drosi izkapt no lifta jebkura stava, ja jutaties neerti. Tas ir jusu personigas robezas un aizsardziba.

Tiesi zemak, apzimets ar izsaukuma zimi, seko atgadinajums par to, kas atnem drosibu:

– Klusums vai kliedziens "Palidziba, glabiet mani!". Diemzel uz sadu saucienu pec palidzibas gandriz neviens neatversies, kas nozime, ka nebus liecinieku, no ka laundaris tik loti baidas.

– "Skatisanas" uz talruni. Jus saja bridi nepamanat, kas notiek apkart, un izradat savu uzbudinajumu. Padomajiet par dzivniekiem, kas nereage uz neko un nespej parvietoties, ieraugot lukturi.

– Ari iekapsana lifta kopa ar svesinieku palielina jusu risku. Tas nenozime, ka jums vajadzetu baidities no visiem cilvekiem lifta. Galu gala, piemeram, jus nepariet pari celam pie sarkanas gaismas ne tapec, ka katru reizi varetu notikt negadijums, ne. Ir tadi, kas skrien pari brauktuvei pie aizliedzosa luksofora signala, tacu vini uznemas milzigu risku.

Izlasot visus drosibas punktus, Katja nodomaja: tomer ir svarigi un forsi but uzmanigiem! Vina velreiz uzslaveja sevi par to, ka izskreja no iebrauktuves un steidzas pie teta.

Atzimes beigas meitene ieraudzija majasdarba uzdevumu:

"Kopa ar vecakiem izdomajiet, ko atbildet vai ko darit uz svesa cilveka piedavajumu braukt lifta?"

UZDEVUMS:

Palidziet Katjai izpildit so uzdevumu. Kopa ar vecakiem izdomajiet ticamas isas atbildes uz svesinieka piedavajumu braukt ar liftu un praktizejiet tas sava ieeja. Uzmanieties cela uz skolu un majup!

Pazaudejas

– Es nekad nedomaju, ka ar mani varetu notikt kaut kas tads, ko rada tikai televizijas izmeklesanas reportazas," savu stastu saka mans kaimins Sanka.

Gandriz katru ritu mes ar vinu satikamies pie izejas no ieejas un kopa devamies uz skolu: vins koslaja zinatnes granitu, un es so granitu parvertu aizraujosas zinasanas par OBL un ieliku tas jaunos pratos. Spriezot pec stastu daudzuma – un Sankai katru dienu bija jauni stasti – mana kaimina dzive varijas. Un vins to nebija izdomajis! Sadu speju atrast piedzivojumu ikdiena vareja tikai apskaust. Tomer man un Sanka vecakiem galvenais bija tas, ka visi vina piedzivojumi beidzas drosi.

Taja rita, tikko man aiz muguras bija aizskrejusas ieejas durvis, kaimins, sveicinoties dezurdala, sarikoja intrigu un nolema pats to atklat.

"Viss sakas ar vienkarsu mammas frazi:

– Sodien pec skolas nekavejies klase. Mes ejam uz Hiperparku.

Septinu gadu vecuma man nepatika iepirkties, bet gadijums bija svarigs – jaizvelas davana vecteva dzimsanas diena. Turklat es biju tikai dzirdejusi par lielako iepirksanas centru musu pilseta, bet nekad ieprieks tur nebiju bijusi. Pirmkart, Hiperparks atradas talu no musu majas, un, otrkart… Otrkart, zinot manu nepatiku pret iepirksanos, mamma reti kad nema mani lidzi.

Tulit pec skolas, ka tika teikts, mes devamies iepirkties pec davanas.

– Pat pieredzejis izsekotajs seit apmalditos! – es satraukti teicu, skatoties uz mirdzosajiem bezgaligo aleju limeniem, kas sapluda uz milzigo koku zales centra.

Mamma sava telefona bija atverusi zimolu un nodalu karti:

– Sadu karti ka musu varetu apskaust jebkurs izsekojejs. Seko man, Sanka! Sekojiet ar atvertam acim un neatpalieciet! Sapratat?

– Pienemts izpildei! – Es zinoju un izstiepjos taisna linija.

Mamma pamaja ar roku.

– Vai man nodot tevi aktieriem?

Pec pirma stava un pusotras stundas musu pastaigas uztraukumu nomainija izmisums. Es sapratu, ka ir neticami gruti izveleties davanu cilvekam, kuram, ka vins pats teica, ir "viss laimei". Galva un kajas man knudinaja, un es sekoju mammai, nepieversot uzmanibu spilgtajiem plakatiem vai spidosajam izkartnem. Un es jau grasijos skumt ka Ivans Carevics no pasakas, bet tad pirma stava alejas vidu mana klejojosa acs pamanija izkartni: "Automodelu izpardosana".

Nogurums pacelas ka roka. Aizmirsusi par noradijumu "tureties lidzi", es pagriezos uz nodalu, kas bija atzimeta ar neona bultinu. Labi, labi, es atcerejos rikojumu, bet nevareju pavelet savai sirdij un kajam – automasinas bija mana kaisliba. Dzeltenie Lamborghini, sarkanie Ferrari, akvamarina krasas BMW – tie mirkskinaja man, it ka no puletajiem saniem atstaroties spilgto veikala lukturu gaisma. Es caurskatiju katru modeli lidz automobilu rindas galam un uzreiz nopriecajos: baltais Lincoln limuzins, par kuru biju sapnojusi, nekur nebija atrodams – es biju ieradusies velti. Gatavojos izlekt no veikala, kad peksni, pati negribedama, kluvu par liecinieci istam noziegumam: blakus nodala pari alejai divi pusaudzi izrava kadam virietim no kabatas mobilo telefonu. Precizak, viens no lidzdalibniekiem izlikas, ka izvelas preci, bet, tiklidz darbs bija paveikts, noziedznieki ar garlaikotu skatienu kopa devas uz izeju.