Mani nevar aizvainot! Person?g?s dro??bas skola

Nikolajs Petrovics, pazistamais apkaimes policists, biezi brinijas par manu erglaino redzi. Viss tapec, ka es jau no talienes vareju pamanit svarigas detalas un pat parkapeju autovaditaju numurus. Un tepat caur iepirksanas rindas platumu un diviem stikliem es fikseju zadzibas faktu.

Es to esmu fiksejis, bet ko man darit talak? Kliegt "zagli!"? Lidz bridim, kad es izsauksu palidzibu, zagli bus paspejusi aizbegt. Tik liela tirdzniecibas centra, starp puli, kas steidzas dazados virzienos, to bija viegli izdarit.

Es nolemu sekot lidzi iebrucejiem un izdomat ricibas planu pa celam. Mana gadijuma liels cilveku skaits ari bija man par labu. Kurs no pula pieverstu uzmanibu septinus gadus vecam zenam?

Pusaudzi pat nedomaja par begsanu no Hiperparka. Domaju, ka ar telefonu viniem bija par maz. Vini velejas kaut ko citu, ko varetu panemt rokas. Viens no viniem bija gars, ar cepuri, kas bija nolaista virs acim. Otrs bija zemaks, uzbazigs, ar garu malu. Zagli izlikas, ka vini vienkarsi pastaigajas un sarunajas, aplukojot veikalu skatlogus. Ak, ja! Mes zinam so tipu! Patiesiba vini lukojas pec potencialajiem upuriem. Vismaz ta teikts izmeklesanas zinojumos.

Es sekoju viniem pakal, sekojot lidzi, piecpadsmit veikaliem. Ne mazak. Un es jau grasijos priecaties, ka kludijos savos pienemumos, kad noziedznieku paris iegriezas elektronisko precu nodala.

Uzmanigi nostajoties rinda ar mati un vinas meitu, kas ienaca taja pasa veikala, man izdevas tikt garam apsargam. Vinu varetu ieintereset vientuls septingadnieks, kas staiga viens pats.

Pusaudzi apsteidza stendu ar viedpulksteniem, aizkavejas pie spelu konsolu diskiem un devas pie plaukta ar austinam. Es uz visiem gadijumiem nonemu savu kosi sarkano cepuri, lai neklutu par uzmanibu piesaistosu baku, un aizklidu aiz televizoru ekraniem – no sejienes man bija lielisks skats uz plauktu. No arpuses tas izskatijas ta, it ka kads berns butu tikko iegrimis digitalajos attelos ar brivdienu paradizi un labakajiem vartiem futbola vesture.

Zagli panema no plauktina dargu austinu kastiti un saka stridu, lenam parvietojoties no viena modela uz otru, lidz garais cepure ietriecas preteja plaukta gala stavosaja meitene, ta, ka vinas soma aizlidoja no pleca.

– Ak, atvainojiet, ludzu! – pieklajigi un pieklajigi sacija gara. – Atvainojiet! Vai tas sapeja? Dieva del, tas bija negadijums. Tiklidz mes ar brali sakam strideties, mes neko un nevienu apkart neredzam.

Otrais cepure ar garu aizsegu palidzeja meitenei pacelt somu.

Mans apbrins bija neparspejams. Nekada satraukuma. Un balss – ikviens noticetu sirsnigai nozelai. Meitene tikai piekodinaja:

– Viss ir labi.

Velreiz atvainojoties, paris parcelas uz plaukta vidusdalu, izliekoties, ka turpina apspriest austinas.

– Jus joprojam neesat mani parliecinajusi! – skali sacija tas, kurs bija cepure. – Iesim uz nodalu ceturtaja stava. – Pakarinajusi kastiti atpakal, pusaudzi devas uz izeju.

– Kaut kas seit nav kartiba. – Es biju parliecinats, ka zagli vienkarsi neieietu elektronikas nodala, vel jo mazak nejausi sadurusies. Taja bridi garais virietis paspieda savam lidzdalibniekam roku, un es skaidri redzeju, ka vins vinam kaut ko pasniedz.

Macins! Tas bija neliels maks, lidzigs bankas karsu diskam. Tas bija gluzi tads pats ka manas mammas, tikai roza. Ak, pareizi! Vini to nozaga, kad pacela somu!

– Puisit, vai es varu jums palidzet? – pienaca no kaut kurienes saniem. Jautajums izskaneja gandriz virs manas auss un tik negaiditi, ka es gandriz paskreju no izbila. Veikala konsultants staveja man preti un laipni pasmaidija.

Man patiesam bija vajadziga palidziba. Bet ka to pienemt no svesinieka un pastastit veikala konsultantam par zagliem, lai vins nedomatu, ka vina prieksa ir septinus gadus vecs iedomats cilveks?

– Ne, paldies. Es esmu seit kopa ar mammu, – es centos izklausities pec iespejas parliecinosak un pagriezos uz nakamo nodalu, no kuras steidzos taisna cela uz izeju.

No noziedznieku para nebija ne vests. Nebija jegas vinus meklet starp bezgaligajam alejam, un es biju nepratigi vilusies, ka esmu palaidu garam iebrucejus, ka neesmu novedusi izmeklesanu lidz galam.

Peksni plaukstu centra kluva loti karsti, un man bija gruti elpot. Kas bus ar mani? Vai vini mani mekles? Man sodien vajadzeja majas atstat savu viedpulksteni ar GPS! Nelaime, tik liela!

No visam pusem skaneja muzika, ko partrauca reklamas ar dienas piedavajumiem. Bezgaliga pirceju plusma rosijas un caloja, neapstajoties ne mirkli, un es peksni jutos izmisigi vientula garo iepirksanas rindu tunelos. Klintim lidzigie augsejie stavi un tirdzniecibas centra stikla kupols aizveras virs manas galvas, draudot sabrukt milzu papira ziedu, putnu un virtenisu lavina.

Man nacas sasprindzinaties, kas turpinaja nezeligi degt. Es centos atcereties kadu vingrinajumu: vai nu "Drosmigais trusis", vai "Drosmigais zakis". Tetis man to bija iemacijis, lai es to varetu izmantot biedejosas situacijas. Vispirms dzili ieelpo, ieelpojot pec iespejas vairak gaisa, tad lenam saskaiti lidz desmit un skali izelpo. Man nacas to atkartot vairakas reizes, lidz mana sirds parstaja pukstet ka musu kakim Ancovijam, tiklidz uz palodzes piezemejas zvirbulis vai balozi.

Parvarejusi pirmo paniku, es centos atrast pasu norades zimi uz automasinu izpardosanu – savas izmeklesanas sakumpunktu. Tacu eskalatoru, liftu un pareju parpilniba mani tikai vel vairak samulsinaja. Vienu bridi man skita, ka es skraidiju rinki.

Tas, ka sados gadijumos vajadzetu stavet mierigi, lai pieaugusie varetu jus vieglak atrast, man, protams, no visa skriesanas apkart izgaja no galvas. Labi, ka joprojam paliek speka, ka vispirms jabridina vecaki, masa, bralis, vecmamina, vectetins, kur un cik talu peksni velaties doties, un noteikti javienojas par tiksanas vietu. Piemeram, pie informacijas stenda vai pie struklakas – vispar pie kaut ka pamanama tirdzniecibas zales centra. Hiperparka kaut kur bija struklaka, mes ar mammu noteikti bijam tai gajusas garam, bet struklaku, tapat ka loloto noradi, skita neiespejami atrast. Ari informacijas stendu tuvuma es nevareju saskatit. Tacu es redzeju koku! Tiesi to koku, pie kura sapluda visas alejas un stavi, turklat tas bija pamanams no dazadam tirdzniecibas centra vietam. Vismaz ta man tas skita, kamer es skreju.

Es devos ta virziena, cerot, ka ari mamma nojaus, ka mani seit mekles. Apkart varenajam stumbram uz izgreznotiem soliniem bija iekartojusies Hiperparka apmekletaji. Sedvietu nebija, tapec es iekartojos uz maksliga zaliena koka pakaje, no savas jakas izveidojot spilvenu. Nenonemu cepuri – sarkanas bakas efekts soreiz varetu noderet, lai es butu pamanams puli.

Uz blakus esosa solina raudaja kada meitene. Caur vinas raudam es tik tikko vareju saprast, ka vina ludz doties uz kadu rotallietu veikalu, un sieviete laipni pierunaja vinu atgriezties rit, jo vinai jasteidzas majas. Man ienaca prata: ta bija mate un meita, kas neapzinati bija kluvusas par manu aizsegu elektronikas veikala!

Vini bija svesinieki, bet izskatijas diezgan drosi. Turklat es nevareju izturet, vienkarsi sezot, tapec piegaju tuvak.

– Atvainojiet, mani sauc Sasa. Es esmu apmaldijusies. Vai jus varetu man iedot savu talruna numuru, lai es varetu piezvanit mammai?

– Es esmu apmaldijusies! – Sieviete izplestija rokas. Vina rupigi apskatija mani no galvas lidz kajam, acimredzot censoties noskaidrot, vai neesmu krapis, un grasijas aizbegt ar savu telefonu. Bet tad vina pasmaidija un pasniedza man telefonu. Nezinu, kas vinai lika man uzticeties, jo tajos pasos izmeklesanas zinojumos noziedznieki biezi vien izskatijas diezgan pazistami un cienijami.