Mans piek?nieks demons

Es nevilus iztelojos, ka musu resnais Saposnikovs megina noklut uz celiem, un es gandriz saraujos. Tomer sis ir divainakas un smiekligakas sarunas mana dzive.

– Es nevaru zinat, Igors Vjaceslavovics. Bet es zinu, ka jusu klientiem, kuri druka piena iepakojumu, biezi ir problemas ar somu tinti. Jo ledusskapjos, nonakot saskare ar kondensatu, tas sak lobities nost un notiek ta – es sniedzos soma un noliku uz galda tuksu kefira maisinu ar izpludusu attelu. "Tas nenotiek ar musu krasu."

Valerijevics beidz pust, un biroja beidzot valda ideals klusums. Drukasanas magnats, saraucis pieri, paker paku no galda un sak to petit.

"Es to nopirku vakar," es turpinu savu virzibu. – Es milu so kefiru. No ta sanak laba mikla.

"Un ka es varu zinat, ka jus pats to nesasmalcinat ar acetonu?"

– Pirmkart, tas nebutu nopietni. Otrkart, esmu parliecinats, ka lidzigas sudzibas no klientiem jau esat sanemis, un, treskart, par to varat parliecinaties, ja paskatas uz kadu “Sesinieku”.

Tad saprotu, ka galvaspilsetas magnats, kurs savas dures tur visu Krievijas poligrafijas tirgu, diez vai dosies uz “sesniekiem”, un es pieticigi apklusu.

– Tatad, somi neatrisinaja problemu, bet musu krievu gudrie puisi to atrisinaja? – jauta rupjais virietis.

"Un tas ir Lubovas Vladimirovnas nopelns," saka Valerijevics, saujot uz mani ar acim. “Vins un musu tehnologs izstradaja formulu, kas ir izturiga pret nodilumu.

Skeptiski saknieba lupas, Zdanovs bungo ar pirkstiem pa galdu un atkal paskatas uz mani. Jutos neerti: vina skatiens ir parak caururbjoss – it ka vins meginatu nosvert manu IQ. Starp citu, man nav par ko kauneties. Goda simts divdesmit septini.

Tatad. Ja vins joprojam megina novertet manu intelektu, vins acimredzami sak netrapit. Vismaz jums ir jaskatas augstak.

– Tatad, inzeniere Luba un vinas sasvidusais bekvokals. Rit laujiet savam minionam atnest man krasu parbaudei. Tikai normala tilpuma, nevis ka skopuli no Krasnodaras vienradza asaras pileja megene. Izmeginasu uz klientiem. Ja tas darbojas labi, mes runasim par cenu. Kapec tu boli acis, biedri Pirogov? Vai jus domajat, ka Igoru Zdanovu var nolaist par pirmo cenu? Vai grasaties doties prom ar parakstito ligumu knabi?

Es jutu pec salvetem soma un diskreti pasniedzu tas Valerijevicam. Sekundes kavesanas un vins mus noslicinas.

"Es tevi saprotu, Igor Vjaceslavovic," vins snac, pieceloties no kresla. "Uz to… pozitiva nots, tad mes dosimies." Rit jums tiks piegadati paraugi vislabakaja iespejamaja stavokli.

"Ardievu," rupjais nomurmina un, zaudejis interesi par mums, atver sava klepjdatora sudraba vaku. – Un panem savus papirus. Es nenododu makulaturu un pudeles kops 1986. gada.

Ari es piecelos, pieklajibas pec novelu ofisa saimniekam labu dienu un, nesanemusi atbildi, dodos uz izeju.

– Ko tu teici, ka dari ar kefiru? – sasniedz mani pie durvim.

"Es ieliku miklu," es atbildu, pagriezoties.

Poligrafijas karalis urbj savu vertejoso skatienu vispirms mana seja un tad manas kajas, kas man uzreiz liek tas apsegt ar maisu.

– Inzenieris – un jus gatavojat?

– Manai meitai loti garso piragi.

– Laikam ari ar zali? – vins riebigi nosnac.

– Nu kapec ar zali? Man labak patik ar galu.

3. nodala

"Tiksanas ar Zdanovu bija arkartigi pozitiva, Olegs Jevgenevic," Viktors sirsnigi saka. – Jau no pirmajam sekundem tika panakta savstarpeja sapratne un parrunata krasas piegade parbaudei.

Es klusi nopusos. Vinam nevajadzetu melot. Tagad iedvesmotais Saposnikovs iztaisnos krutis no augosa mazvertibas kompleksa un par godu lugs vakara skirot zirnu maisus un iestadit rozu krumus.

– Vai vins parakstija ligumu?

Mani pirksti velti tver gaisu tur, kur trukst manas somas. Valerijevics atkal sak svist.

– Vel ne, Olegs Jevgenevic. Vispirms nosutisim vinam krasu uz parbaudi, un tad tiksimies, lai parakstitu ligumu.

Generala kuplas uzacis ir savilktas deguna tilta, krekls ir izstiepts par vina izspiedusos vederu ta, ka kuru katru bridi kada poga saut vai nu uz mani, vai uz Valerijevicu. Ja notiks sis kauns, es pametisu.

– Tatad tiksanas ne pie ka nenoveda? Nulle rezultats?

Viss bija ta, ka es gaidiju.

– Nu ka…

– Mums ir rinda ar cilvekiem, kuri ludz produktus testesanai. Mana rupnica tiek razotas izcilas krasas, kuras tev vajag, lai varetu pardot, ko tu, Viktor Valerijevic, acimredzot neproti.

Valerijevics tagad vai nu raudas, vai nogibs. Nu, man nepatik, ja cilveki tiek nepelniti pazemoti mana klatbutne. Nu, labi, varbut tas ir nedaudz pelniti, jo Vitja patiesam ir pardevejs, bet vins joprojam ir labs cilveks, un mes izmantojam visu iespejamo, ko sniedza tiksanas ar Zdanovu. Mums ir jaiejaucas.

– Visu cienu, Oleg Jevgenevic, Zdanovs vel nav viss. Ka jus pats teicat, vins patiesiba ir monopolists poligrafijas tirgu, un visi lielie printeri dod prieksroku darbam ar vinu, nevis tiesi ar rupnicam. Marketinga, cenu un klientu atbalsta zina vina uznemumam nav lidzvertigu. Somi ar vinu strada daudzus gadus pec atseviska cenraza, uznemoties visas piegades un tehnologiska nodrosinajuma izmaksas. Musu razotne neapsaubami ir laba, tacu mes neesam somi, kas ar produkciju apgada visu Eiropu un lielako dalu Krievijas, un tapec tas, ka mums izdevas pierunat Igoru Vjaceslavovicu aizvest musu produkciju uz testesanu, jau ir liela lieta. Turklat sis ir tikai pirmais posms. Ja musu krasa iztures parbaudi, mums bus javienojas par turpmakiem piegades noteikumiem. Zdanovs ar mums nestradas pec standarta cenraza – to vins mums teica. Un, ja tiek sasniegts pozitivs rezultats, tad jums ir jasaprot, ka mes runasim par pilnigi atskirigiem apjomiem un, iespejams, jums bus pilniba japarbuve razosanas process. Vismaz parsledzieties uz diennakts darbibu.

Apstajos un ievelku elpu. Ak, Luba, tu atkal dari savu biznesu. Jus zinat, ka iniciativa nogalina iniciatoru. Tagad abi svist. Un Valerijevics un Saposnikovs. Un, lai ka tas butu, man nav lidzi neviena salvete.

– Cik vins velas par parbaudi? – generalis nomurmina pec dazam sekundem.

– Vins neteica. Bet es domaju, ka jums ir janosuta vismaz palete. Neredzu jegu taupit. Diez vai jus atzistat domu, ka Zdanovs velas gut pelnu uz musu rekina.

No Saposnikova kustigajam acim redzu, ka vins atzist sadu ideju, un jau simto reizi brinos, ka sim alkatigajam, saurpratigajam resnajam viram izdevas vadit iestudejumu. Un Zdanovs saka "sievietes". Es velos, kaut es butu klausijusies vina teiktaja un tikusies ar musu generali aci pret aci. Ak, es domaju, ka es pat maksatu naudu par sadu izradi.

"Labi, aiziet," generalis piekapigi pamaj ar savu kuplo plaukstu. – Es sedesu un domaju.

Vins doma. Tas ir tas, kas mani biede.

*****

– Kadi ir tavi plani vakaram, Lyu-yu-yu-yub? – Leva izvelk patskanus. "Es gribu tevi redzet, man nav speka."

Nu, kas ar mani notiek? Kapec Leo, visos aspektos briniskigais, mani pastavigi kaitina? Vins ir izskatigs, galants, pieklajigs, izglitots, vada Maskavas Valsts universitates starptautisko attiecibu nodalu, nav precejies un nekad nav bijis, un man acimredzami nav vienaldzigs.