Mans piek?nieks demons

– Es labosos, Igors Vjaceslavovics. Es sniegsu atskaiti.

"Vins man iedos zinojumu." Kapec jus svidat? Sak stradat. Zel, ka ierados seit brivaja diena. Un ko izskilusies parejie? Vai esat redzejusi ari sievieti inzenieri? Es pati sakuma neticeju. Izradijas, ka ari ta notiek.

Tomer vins ir sausmigs nabags. Bet man vins gandriz saka patikt.

5. nodala

"Es nezinaju, ka Deltaflex pieder jums," es saku, kad mes ar Zdanovu izejam no tipografijas un izkapjam gaisa. Labi, ka neuzvilku papezus – butu bijis daudz grutak izturet divu stundu Konstantina traci tajos.

"Kapec gan lai tas nepiederetu vinam," poligrafijas magnats igni atbild. – Parzinu drukas procesu no iekspuses un arpuses, apgadaju visu Krieviju ar paligmaterialiem, varu atlauties iespiedmasinu ar bargu stradnieku puli. Uz naudas maisiem sez tikai sauras domasanas idioti. Nauda ir papira gabali. Tie ir jaiegulda.

Inzeniera ienakumu del neesmu specigs investicijas: man ir greks sudzeties par iztikas lidzeklu trukumu, bet nevaru ari lielities ar saviem arzonu kontiem. Tapec es tikai pieticigi pamaju.

Kopuma braucienu uz sejieni var uzskatit par augligu: ja sakuma mani parnema neatlaidigas aizdomas, ka testa pleve nonaks miskaste, tiklidz es atstaju darbnicas slieksni, tad lidz ar Zdanova paradisanos tas kluva skaidrs, ka tas nenotiks. Joprojam uzskatu vinu par neizturami rupju virieti, tacu nevaru neatzit, ka vins ir gadigs un inteligents vaditajs.

– Vai man vajadzetu piezvanit jusu kvalitates vaditajam par testu rezultatiem? – precizeju, panakusi savu tiro Fiesta.

Zdanovs novertejosi parlaiz acis par sarkano kapuci un kaut ko nomurmina zem deguna. Es domaju, ka vins teica: "Un joprojam ir inzenieris." Ak. Skiet, ka vins man atgadina so stavvietas gadijumu.

– Vai tu pats noklusi pilseta? – Skeptiski nopetot manu seju, pelekais skatiens uz sekundes dalu nolaizas uz manu kaklu.

Vai es nosarksu vai ka? Tas jau sen ir arpus manas ligas.

"Nu, es kaut ka nokluvu seit," es cienigi atbildu. "Es nezinu, kas izraisa jusu nesatricinamo sovinismu, bet es jums apliecinu, ka lielaka dala sieviesu ir daudz gudrakas, neka jus par vinam domajat."

Atbilde, ko sanemu, ir skeptisks smieties un piekapigs skatiens. Ak, ko, es gribu vinam kaut ko pieradit? Lai sis spitigais, augstpratigais cilveks paliek neparliecinats.

– Visu to labako jums, Igor Vjaceslavovic. Jauku nedelas nogali,” ar siem vardiem noklikskinu uz modinataja pogas, tacu durvju atversanai raksturigo klikski nez kapec neatskan.

Es pakratu atslegas piekarinu, cerot iedvest dzivibu acimredzami izladejusos akumulatoros, meginu velreiz, bet nekas nenotiek. Labi, beidz. Pirms divam nedelam nomainiju baterijas.

"Vai jus izsledzat prieksejos lukturus, gudra sieviete?" – man pakausi atskan riesana.

Paskatos pa sofera logu, un pirmo reizi pec daudziem gadiem saku ta pa istam sarkt, lai gan tas nav mans statuss. Svira uz panela faktiski ir pagriezta dienasgaismas stavokli. Ka tas var but?

Aizmirstot par sava IQ cienijamo limeni, es saku izmisigi vilkt rokturi. Ar mani tas nekad nav noticis. Un Zdanovs stav netalu, ka laime.

– Ar izladejusos akumulatoru jus saskaraties ka inzenieris, Luba. Ka vini saka, ari spersana ar riteni ir efektiva metode.

"Ak, beidz jau but nekitrs," es nevaru pretoties. "Iespejams, jums ir laiks doties, un es to kaut ka izdomasu."

Uzreiz nozeloju negaidito emocionalitates uzliesmojumu – galu gala uz speles ir likta potenciala sadarbiba, tacu, ka izradijas, Zdanovs par to neapvainosies.

– Ja, es nesteidzos. Bus loti interesanti redzet, ka Kulibins izdomas svarkus.

Es sakave nopusos. Nu, kada diena? Gribeju ar meitu braukt ar velosipediem.

– Vai jums ir vadi? Aizdedzinat cigareti?

Es pakratu galvu. Man nav. Tie nekad nav bijusi vajadzigi.

"Un Mihailam nav," Zdanovs aizkaitinati nopusas. – Divdesmit pirmaja gadsimta auto lukturi nodziest pasi no sevis.

– Ja, tu vienkarsi…

– Beidz but sasutis, inzenieri Luba. Paskatieties uz krutim, un jusu krekls parplisis. Un, ja tas parplisis, jus nevilus izpludisit asaras. Sekojiet man. Tikai bez liekas plapasanas.

Zdanovs pagriezas un dodas uz katafalku, kas vinu gaida. Es palieku stavam uz vietas un veroju vina atkapsanos. Galu gala es neesmu apmacits suns, lai staigatu pec komandas.

– Nu, kapec tu esi augsa, Luba? – vins norej, pamanot manu dezertesanu. – Vai tagadejiem inzenieriem vini suta ipasu ielugumu?

"Es neesmu pieradis bez prata paklausit cilvekiem, kas man ir svesi, nesaprotot merki.

– Paskaties, cik vina ir izveliga. Tatad, varbut man vajadzetu doties prom?

Es apviju rokas sev ap sevi un kareivigi pacelu zodu.

– Tapec es jau teicu, ka es tevi nepatureju. Aiziet.

“Tu, Luba, neizskaties pec mulka, bet uzvedies ta,” igni atbild poligrafijas magnats. "Es saku, kapiet kopa ar mani masina." Es jus aizvedisu uz pilsetu, lai jus aizvestu.

6. nodala

Zdanova automasina ir daudz vietas un patikami smarzo pec salona adas. Es kaut kur dzirdeju, ka vina statusa cilveki nebrauc prieksa, tapec tas izradas taisniba, jo poligrafijas magnats sez uz aizmugureja divana man blakus.

– Misa, aizmarsigajam inzenierim beidzas akumulators. Dodieties uz tuvako automasinu veikalu, lai iegutu dazus vadus.

Galu gala tas Zdanovs nav nemaz tik slikts. Vins butu varejis laut man pasam to izdomat, tacu vins tere savu laiku.

"Nu, Luba," mans kaimins pagriezas un, skieledams, skatas man acis. – Tagad Igors Zdanovs izglabs tevi un tavu trahomu. Ka tu pateiksies?

Esmu pat apmaldijies uz sekundi. Uz ko vins tagad dod majienu? Vai ari vins joko? Skatoties uz vina seju, to uzreiz nevar pateikt.

– Par pateicibu izradas, ka tirgojaties ar dzentlmeni?

– Kapec, Luba Vladimirovna, tev radas doma, ka esmu dzentlmenis?

Ne, es atsakos ticet, ka Zdanovs to saka ar seksualu nokrasu. Prieks kam es vinam esmu vajadziga? Ar savu bagatibu un iespaidiga, sirmo filmu aktiera izskatu vins var dabut sievieti bez veikaliem un vadiem. Un nav ta, ka es sevi nenoverteju par zemu. Ja es to nenoverteju, es apprecejos ar Romu pagajusaja gada, kad vins bija uz celiem ar gredzenu. Es vienkarsi esmu pieradis skatities uz dzivi realistiski.