Mans piek?nieks demons

– Man patik cilvekiem dot uzticibas kreditus. Un, starp citu, es tiesam varu jums pateikties.

Zdanovas uzacis jautajosi uzlido, kad es sniedzos soma un iznemu konteineru ar piragiem. Domaju, ka, ja vizite aizkavesies, varetu masina uzkost, bet tad radas tada iespeja.

Magnats acimredzami nebija gaidijis no manis tadu veiklibu: vina piere bija saburzita, acis neizpratne mirkskinaja. Es atzistu: izsalkusi viriesi, suni un berni ir mans Ahileja papedis. Es vienmer gribu vinus pabarot. Nika biezi joko, ka esmu dabigi dzimusi vecmamina.

– Tu pienem, nekautrejies. Sorit izcepu so. Parbaudita, zemnieciska gala.

Adama abols uz Zdanovas kakla raustas. Es nespeju noticet savam acim: skiet, ka vins norij siekalas. Nabaga virs. Kad vins kluva tik izsalcis? Vai vins tiesam ieveroja dietu?

"Man tas nav vajadzigs," vins saknieba lupas un pagriezas pret logu. – Jums, sievietem, ir aizrausanas ar konteineriem. Tad jus saksit sudzeties katram sunim, ka Igors Zdanovs edis jusu piragus un neatdeva plastmasas gabalu.

Es pat ignoreju nepatikamo vardu “sievietes”, vins man tik loti aizkustinaja ar savu raustoso Adama abolu. Galu gala izsalcis. Varbut tapec vins ir tik kaskigs? Vai vinam nepietiek majas gatavota ediena?

Ak, Luba. Kaut kas tevi aizrava. Zdanovs var atlauties gan restoranus, gan personigo pavaru. No otras puses, nenemiet davanu atpakal.

– Man nav jaatdod konteiners. Jus pat varat to izmest. Galvenais ir izmeginat piragus. Un neuztraucies, tu mani neapedisi. Man tas joprojam ir majas.

Uzmanigi novietoju konteineru starp sevi un Zdanovu un pagriezos pret logu. Vai vins bija samulsis, vai ka? Labi, laujiet vinam kadu laiku pasedet klusuma un atjaunot savu viriskibu. No otras puses, vai galas piragi to kaut ka grauj?

Veikala ar uzrakstu “Auto Universe” nonakam divdesmit minutes.

"Tikai sediet, Dieva del," Zdanovs nomurmina, kad meginu izkapt no masinas pec vina vaditaja. "Preteja gadijuma Mihails bez tevis neaizies."

– Laujiet vinam izveleties, bet es gribetu maksat pati.

Zdanovs kaut ko aizkaitinami nomurmina zem deguna, panem konteineru, kas joprojam atrodas starp mums, un noliek to pa kreisi.

– Uzskatiet, ka esat samaksajis. Ja man bus jacies pec jusu piraga ar ieksam, jusu generalis kuilis var aizmirst par krasas piegadi.

Man janolaiz zods, lai pasleptu smaidu. Visparejs nurdesana. Labak nevaretu pateikt.

******

– Nu, vai zummers stradaja? – Zdanovs atdod kabata telefonu, pa kuru vins visu laiku runaja, kamer klusais Mihails apgaismoja manas Fiestas terminalus.

"Es to nopelniju," es pieticigi rezume. – Liels paldies. Un tev, Mihail.

Soferis, nepaskatidamies uz mani, pamaj, klusedams apstaiga manu masinu un ari klusejot ieliek bagaznieka vadus.

"Tas nebija ta verts," meginu iebilst, neizpratne skatidamies uz poligrafijas magnatu. – Jus par tiem samaksajat.

– Un, kad virietis tev dod dimantus, tu acimredzot nogibsti? – vins snac. "Mums seit ir patiesi apdraudets ipatnis." Kautrigs inzenieris ar pavara prasmem. Labi, ejam. Un uzzimejiet krustinu uz rokas, lai neaizmirstu izslegt prieksejos lukturus.

Visu majupcelu es smaidu. Tomer vins ir parsteidzoss cilveks.

7. nodala

"Tu esi tik nopietns, Lyu-yu-b," Leva sniedzas pari galdam un aizsedz manu roku ar savejo. – Paradi man savu skaisto smaidu, vai ne?

Es nolaizu acis un paskatos uz vina plaukstu. Nu vina ir laba un pat nesvist. Pirksti ir kopti, videji drosmigi, gari, uz tiem nav dargakmenu gredzenu. Kapec tad es gribu paslept savu roku zem galda? Mes satiekamies apmeram menesi, un man patik Levs, un Nika vinu apstiprina. Varbut tas ir vina “Lyu-yu-yub” iemesls?

Lai neizskatitos pec skumja dizskabarza un nesabojatu randinu, es tomer uzsmaidu vinam un atgriezu uzmanibu salatiem. Vai man pirmdien pec darba doties uz masazu? Vakar ta neizdevas.

"Man ir biletes uz dzeza koncertu ceturtdien," atkal saka Leva. – Ejam, vai, Lyu-yu-b? Iedomajieties: saksofons, tu, es un sampanietis.

Vispar man patik dzezs. Un, godigi sakot, es ari milu sampanieti, bet kaut kas saja kombinacija man liek izveleties iemeslus, kapec es atteiksos.

– Es nevaru apsolit, Leva. Darba valda nekartiba, generalis pastrada zveribas ar jaunam razosanas prasibam…

– Tadai sievietei ka tev nevajadzetu stradat, – Lova maigi partrauc.

Ka es? Vai tam nevajadzetu darboties? Es gribu stradat. Un man loti patik mans darbs.

"Tu esi radits milestibai," tulit seko paskaidrojums.

Diezgan neskaidrs. Un ko tas nozime: radits milestibai? Ja saja koncepcija ietilpst sedesana majas un kulinarijas prasmju slipesana viriesu vedera laba, tad es esmu loti pret to.

Kas tad ar mani notiek? Virietis loti censas, apbera mani ar komplimentiem un aicinajumiem, un es mekleju vina vardos slazdus.

– Mes tev piezvanisim tresdien, Lev, labi? Mes tur izlemsim.

Vina plauksta atkal nosedz manejo, tapat ka tikls, kas aizsedz valeju taurinu.

– L-y-yub, iesim pie manis, ja? Dzersim divus gadus vecu garnacu (spanu vina paveids – aut. piez.), naskosim kazas sieru un skatisimies Pedro Almodovara sedevrus.

Man Almodovars nepatik. Un ari fon Trirs.

"Paskaties, kurs seit dzer teju," par mums atskan pazistama balss, liekot man nevilus nodrebet. – pats inzenieris Luba.

Mes ar Levu vienlaikus pacelam galvas. Sodien Zdanovs ir bez jakas, zila krekla un bikses. Tas ir tas, no ka musu generalim ir jamacas, lai uzturetu formu. Apdrukas magnats vai nu loti labi prot izveleties apgerbu, vai ari vinam tiesam nav vedera, kas vina vecumam ir gandriz parsteidzosi.

– Labdien, Igor Vjaceslavovic. Ir negaiditi jus seit redzet.

– Man tas ir tik negaiditi. Vel vakar es braucu ar jums pa Maskavas apvedcelu, un nakamaja diena satiku jus sava iecienitakaja estuve. Un ne tikai viens.

Zdanova skatiens krit uz sastinguso Levu, un tad es atceros savas manieres un nolemju vinus iepazistinat:

– Lev, tas ir Igors Vjaceslavovics Zdanovs. Mes viens otru pazistam no darba. Igors Vjaceslavovics, tas ir Levs Jakovlevics Zilbersteins, mans draugs.