P?rmai?u v?ji

«Bikovs dodas uz Vaciju, lai atriebtos par olimpiskajam spelem.» Ja, ja, ja, atceros, atceros. Par hokeju interesejos kops sesu gadu vecuma, tapec neesmu izlaidis nevienu macu starp izlasi un dzimtas Sanktpeterburgas SKA. Mes tiesam sevi apkaunojam ziemas olimpiskajas speles, un ka! Tacu komanda acimredzot saprata savas kludas un pasaules cempionata speleja loti labi. Tomer finala vina atkal sokeja visu hokeja pasauli, zaudejot Cehijas valstsvienibai. Ak un ak!

Talak sekoja vel viena mulkiba. Pedeja lappuse, ka vienmer, ir neliels humors. Es vienkarsi sobrid negribeju smieties. Es nemaz negribeju. Sis atminas lika manai dveselei justies kaut ka netirai.

– Cau, meitin! – Es piezvaniju kadam apmeram astonus gadus vecam bernam, kurs sedeja man preti vilciena vagona un verigi skatijas uz mani visu laiku, kamer lasiju avizi. – Varbut velies lasit?

Maza butne ar noslaucitam degunam ar divam bizem sanos mirkli padomaja un tad dzivigi pamaja. Tatad ar jums viss ir skaidrs. Mes vel nezinam, ka lasit, bet mes velamies redzet attelus. Nu ko tu ar tevi darisi?!

Es piecelos, izstiepu sastindzis kajas un piegaju pie meitenes, pasniedzot vinai sarulletu avizi.

«Tad klausieties un pakratiet galvu,» berns parsteigts mirkskinaja acis, skaidri nesaprotot izteiciena nozimi. – Kad esi visu apskatijis, aizved tur avizi, vai redzi? – noradiju uz nelielu «kiosku» stacijas gala. Sis ta sauktais «kiosks» tika veidots no burtu segmentiem, kas agrak veidoja stacijas nosaukumu – «Ladozhskaya». Visi jau zinaja sis vietas nosaukumu, bet burti nodereja. Un sis «kiosks» nomainija ari musu biblioteku, tur tika glabatas Lenjas un citu petnieku atvestas gramatas, kuras stingra atbildiba izsniedza lasitajiem. Bibliotekas vaditaja bija Marija Lvovna, pec butibas laipna sieviete, bet turklat vina loti mileja visu darit saskana ar noteikumiem. Tatad, ja jus neatdodat lasito laiku vai ja nedod Dievs, vina atklaj kadu defektu gramata, kas tur nebija agrak, tad pagaidiet! Ar Mariju Lvovnu nebija nekadu joku. «Jus to aiznesisit un teiksiet, ka tas ir no Olega, saproti?»

Meitene pamaja ar galvu un pasmaidija.

– Cik gudra meitene! – Paglaudiju vinai pa galvu un izgaju no karietes.

Teltis musu stacija bija izkartotas rindas, un centra bija atverums, lai pa to varetu erti noklut jebkura rinda. Mums tas bija divpadsmit, un katrai bija cetras teltis. Ari stacijas malas atradas divi vilcieni, katra sesi vagoni. Tie nemaz neveica transporta funkciju, bet bija tikai papildu vieta, kur vareja atpusties. Un, neskatoties uz to, ka vilcienu vagoni bija loti vertigi stacijas vajadzibam, vadibai izdevas uzstat, lai tas netiktu demontetas rezerves dalam.

Mans cels atradas sespadsmitaja telti ceturtaja rinda, kur bija mana mate. Bija nepieciesams vinu parbaudit, pedejas dienas vinai bija loti slikti un vinas stavoklis neuzlabojas.

Mamma nebija viena. Tevocis Vova sedeja vinai blakus un tureja vinas roku. Kad iegaju telti, vins piecelas un, ejot man garam, ar zestiem noradija, ka pagaidis ara – notika saruna. Es nomurminaju: «Sapratu» un apsedos uz islaiciga zema kebla blakus mates matracim.

– Ka tev iet? – ES jautaju. Stulbs jautajums, es jau zinaju, ka vina nejutas labi. Atbilde bija skaidra no vinas nogurusajam acim. Tacu sarunai kaut kur bija jasakas.

«Tas ir normali,» mana mate vienmer atbildeja sadi. Vinas krunkainaja seja paradijas smaids – tada veida vina centas iedrosinat mani un reize ari sevi. Bet es zinaju, ka tas vinai maksas neticamas pules. – Ka tev iet? – vinas balss, tik sausa un nogurusi, lika manai dveselei burtiski saplest gabalos. Slimiba manu mati, kadreiz specigu un stipras gribas sievieti, parverta par nevarigu vecu sievieti. Vinai ir tikai piecdesmit divi, bet izskatas, ka vinai ir devindesmit.

– Labi.

Es negribeju teikt «labi», jo tas nebutu gluzi pareizi. Tas nozimetu nirgaties par manu mati. Vismaz ta es domaju.

– Dels, ludzu, iedod man udeni!

Es pacelu no gridas plastmasas kruzi, kas bija lidz pusei piepildita ar udeni. Vins novietoja savu brivo roku zem manas mates muguras, ielika vinai vertikalu stavokli un lenam saka liet vinai mute skidrumu. Kad glaze bija palikusi tikai ceturtdala, es to noliku atpakal un noliku mammu atpakal uz matraca.

Vina pat nevareja noturet rokas tik salidzinosi vieglus prieksmetus, nemaz nerunajot par kaut ko citu. Vina jau divus menesus nav pametusi savu matraci. Interesanti, vai pienaks diena, kad vina atkal vares staigat?

– Paldies Tev, darga! – tagad mana mate runaja dzivigak, acimredzot paris malki deva speku, bet vina joprojam sajuta to pasu vajumu balsi.
– Tu sodien neesi dezuret?

– Ne, man to vajag tikai parit.

Katru nedelu ceturtdienas mes ar draugu Juru dezurejam tuneli aiz Ligovska prospekta stacijas. Viss tapec, ka musu oranzajai linijai periodiski uzbruka sarkanas linijas iedzivotaji.

Pirmajos gados pec holokausta cilveki dzivoja tajas stacijas, kuras vini bija noskirti no virszemes pasaules. Bet tad vini saprata, ka, lai izdzivotu, viniem ir jaapvienojas. Tadejadi radas piecas sadraudzibas valstis, no kuram katra dzivoja sava filiale. Un tos saka saukt par «sarkanu», «zilu», «zalu», «oranzu» un «violetu» atbilstosi atbilstosas linijas krasai.

Ir pagajusi vairaki gadi. Uz sarkanas linijas paradijas kads Animus, kurs parliecinaja savus iedzivotajus iekarot visu metro. Sagadijas, ka so liniju galvenokart apdzivoja asinskari un ambiciozi cilveki. Vini laimigi pienema Animus piedavajumu. Tikai dazi no tiem, kas nepiekrita cinities, aizbega no filiales.

Tika baumots, ka sis Animus visiem «sarkanajiem» bija iesitis galva domu, ka atlikuso metro liniju iedzivotaji ir greizsirdigi uz savu bagatibu un vac spekus, lai sagrabtu sarkano liniju. Protams, nekas no ta nav taisniba. Tacu lielaka dala diemzel ticeja savam valdniekam, un «sarkanie» bija aizravusies ar domu sist pirmajiem…

Zinas par nezeligajiem iekarotajiem atri izplatijas visa Sanktpeterburgas pazemes pasaule. Neskatoties uz to, cilveki sakuma vinu neuztvera nopietni. Bet, kad viniem driz bija jacinas pret uzbrukumu pec uzbrukuma, vini saprata, ka viss ir loti nopietni un, ja tas turpinasies, puse no visa metro iet boja saja kara. Neviens negrasijas to paciest. Lai noverstu jaunus «sarkano» uzbrukumus, cetras linijas tika organizeta diennakts sardze.

Parsesanas stacijas neviens nedzivoja ka agrak. Tas galvenokart bija saistits ar nevelesanos dalit teritoriju. Kopuma sapratigs lemums. «Sarkanajiem» ir gana, un nevienam nav vajadzigas jaunas nesaskanas. Iznemot to, ka Sadovaja–Sennaja–Spasskaja transfera mezgla joprojam pastav milzigs tirgus komplekss, sava veida tirgus. Un katra no sim trim stacijam piedava dazadu kategoriju produktus. Seit vareja atrast lietas katrai gaumei – no parastiem koka zobu bakstamajiem lidz pat kadam greznam elektroiericem. Un vinu apsargaja, nedod Dievs. «Sarkanie» ar visiem saviem ierociem un velmi ienemt metro nekad nebutu iegriezusi caurumu sada aizsardziba. Bet ieklut tirgu bija loti problematiski. Pie ieejas vini ir tik troksnaini, ka dazreiz ta vien gribas apgriezties un doties prom. Nedod Dievs, vini pamana kaut ko aizdomigu, vini var jus tiesat ar visam no ta izrietosajam sekam. Viena persona tiek parbaudita piecas minutes un lugta uzradit visas patronas, ar kuram vins ieradas. Un, ja peksni pie izejas vini atklaj, ka precu daudzums parsniedz iztereto kasetnu skaitu, tad gaidiet nepatiksanas. Un vairuma gadijumu vini pat neuzzinas, kapec tas notika.

Piemeram, musu stacija bija sis puisis Zora Siceva. Vins devas uz gadatirgu un drosi izgaja cauri «muitai». Un tirgu vinam vajadzeja piedzit paradu no viena tirgotaja. Vins to panema, tas ir. Es nopirku sev dazus sikumus. Atgriezoties. Vini vinu velreiz izkratija «muita». Un peksni izradas, ka preces ir, bet tik patronu, cik bija, tik daudz vel palicis. Tiklidz Zora saka viniem skaidrot pasreizejo situaciju, vini aizbaza vinam muti, lai vins nekliedz, un aizveda. Tapec vins nekad neatgriezas Ladozhskaya. Vini nosava nabagu.