P?rmai?u v?ji

Es izdariju tadu pasu spiedienu uz kreiso roku. Tagad nebija iespejams parspilet – ka butu, ja Pjotrs Danils teiktu, ka vinam nekavejoties jaruna? Un manas rokas trices no spriedzes. Vai man to vajag?

Es paris reizes dzili ieelpoju, tadejadi atjaunojot elposanu, un paskatijos pulksteni. Vecie, «Raketa» zimols, man vel saglabajusies no vecteva. Bet vini joprojam darbojas labi. Padomju, vardu sakot – ne ekstravaganti, bet loti uzticami un kvalitativi. Pulkstenis radija cetrpadsmit stundas un divas minutes. Nu jau varam parcelties uz Pjotra Daniliha telti, ta teikt, izmeginat veiksmi otrreiz. Lai gan es nesteidzos vinu spidzinat, ja kaut kas notiek, es varu pagaidit vel nedaudz.

Tiklidz es piegaju pie musu demoleja klostera, no ta iznaca tas pats cilveks, kurs man bija nepatikams, uzmeta uz mani garu skatienu un kaut kur devas savas darisanas.

«Oleg, nestav tikai tur, bet nac ieksa,» Pjotrs Danils pasmaidija. – Nebaidies, es nekodisu. Man ar tevi kaut kas jaapspriez.

Iegaju telti. Seit bija diezgan majigi. Matracis, petrolejas lampa, mazs galdins un uz ta daudz dazadu kartisu un virsu ka atsvars stav aluminija kruze, lai papiri nenolidotu. Neka papildus. Un sturi bija divas koka kastes, un katra puse bija nokrasoti galvaskausi un sakrustoti kauli. Acimredzot tur atradas spragstvielas vai vismaz kaut kas, no ka tie bija izgatavoti.

– Vai Vladimirs jums nodeva manu zinu?

«Es dariju,» es pamaju.

– Nu ko tu nolemi?

– Man skiet, ka piekritu.

«Ne, ne, ne, tas nedarbosies,» demoletajs pamaja ar rokam. – Jus noteikti izlemjat, vai velaties to vai ne. Un man nav vajadzigi cilveki ar tadu attieksmi. Visi sie «labi», «iespejams», «varbut» ne pie ka laba nenoved. Saja situacija var but divi atbilzu varianti – «ja» vai «ne». Tresais, diemzel, netiek dots.

Es ilgi nedomaju.

«Piekritu,» un, izlasot nakamo jautajumu Pjotra Daniliha acis, vins atri piebilda: «Esmu simtprocentigi parliecinats.»

– Saprotiet, jums nav japiekrit. Es tikai gribeju tevi sava komanda. Tatad, ja jus peksni mainisit savas domas, man nebus jus par ko vainot.

– Ne, es jau esmu izlemusi. Beidzot un neatgriezeniski.

Pjotrs Danilihs piegaja pie sava matraca, pietupas, pagrieza malu un iznema no ta apaksas kaut kadu cauruliti. Pec sekundes es sapratu, ka tas ir termoss.

– Vai velaties aukstu udeni? – ierosinaja Pjotrs Danilihs.

Es biju izslapis, mana mute bija sausa, bet, zinot, cik reti ir iespejams dzert udeni, es pieklajigi atteicos. Labs tirs filtrets udens bija zelta verts. Un, lai ari saja termosa ir vispretigakais, bet tomer dzeramais skidrais, es neuzdrosinajos Pjotram Daniliham palugt ne malku. Kas zina, varbut si ir pedeja lieta, kas vinam ir.

– Nu ka tu zini. Un es domaju, ka iedzersu malku malehu.

Pjotrs Danilihs noskruveja termosa vaku, ieleja no ta kruze, kas staveja uz galda, un lenam, it ka pagarinot baudu, saka dzert. Pareizi, kopuma. Kads labums, ja visu viena raviena ielej sevi? Kad kruze bija tuksa, Pjotrs Danils nolika atpakal termosu un jautaja:

«Vai jus neko neteicat matei par savu lemumu?»

– Ne, par ko tu runa!

– Tiesi ta, netrauce vinu. Ja vina tev jauta, nesaki neko, rikojies ta, it ka nekas nenotiktu. Ta ir labak. Melot, protams, nav labi, bet saja gadijuma tas ir iespejams. Un pat nepieciesams.

«Tiesi ta, Pjotr Danilc, tiesi ta, bet es esmu vienigais, kurs to visu zina pat bez jums. Jus sakat loti acimredzamas lietas.»

«Nu, tagad, Olezka,» es nodrebeju, man nepatik, kad mani ta sauc. Tomer vins neko skali neteica – laujiet man jums paskaidrot, kas no jums tiks prasits musu izbraukuma.

Nac, klausisimies…

– Jums bus viens merkis, tacu loti atbildigs. Redzi, atbildigs! Jus pasargasiet manu komandu cela, un kamer mes raksim eju.

– Viens?

– Nu kapec vienatne? Jums bus partneris. Un jus drosi vien velaties zinat, kas tas bus? Vinu sauc Ostaps, jus jau esat vinu redzejis.

– Ieraudzija? – es biju parsteigts.

– Protams, piecas minutes agrak.

Kas notiek?.. Vai mans partneris bus tas virietis ar plesonigu izskatu? Ne, atvainojiet.

– Nebaidies, Oleg, tu un vins atri atradisi kopigu valodu. Ja, piekritu, vina izskats ne tuvu nav pievilcigs, vins nemaz neizskatas maco,» dure ieravas Pjotrs Danils. «Bet kopuma vins ir labs puisis.» Un, starp citu, izcils savejs. Ostaps ieradas pie mums ciemos ar Gorkovskaju, vinam attiecibas ar stacijas prieksnieku tur neizdevas. Vai nu vini vinu padzina, vai ari vins aizgaja pats. Bet es isti neiedzilinajos vina lietas,» Pjotrs Danilihs pamaja ar roku.

– Labi, es meginasu ar vinu saprasties.

Pjotra Daniliha vardi mani maz mierinaja, bet tomer tagad es mazak baidijos no si Ostapa. Galu gala, varbut vins tiesam nav tik slikts cilveks, ka es sakuma domaju. Galu gala vina viedokli var interpretet dazadi. Varbut vins uz mani tik verigi un mezonigi skatijas tikai tapec, ka gribeja manas acis izskatities nopietna un biedejosa, lai gan patiesiba ta nav. Tada veida vins vareja slept savus trukumus.

– Tatad, klausieties seit. Rit piecos devamies rokas vagona uz Dostojevsku. Mes busim septini: es, cetri cilveki no manas brigades, jus un Ostaps. Mes rakam eju – jus abi stavat sardze, un, ja rodas kaut mazakas briesmas, nekavejoties, bez vilcinasanas, zinojiet man. Tad mes atri dosimies prom. Iesaistisanas kauja nav racionala izeja no situacijas, kura varam nonakt, un tas notiek neatkarigi no uzbrukoso speku samera. Protams, ja kads no «sarkanajiem» tevi pamana, megini vinu nosaut, lai vins par mums neinforme savus draugus. Bet tas ir tikai tad, ja vins ir viens. Sapratu? Ja ir vairak sarkano, es jau teicu, kas jums jadara. Nedod Dievs, ka sakas apsaude, mes visi mirsim.

– Es saprotu, Pjotr Danilc.

No pirma acu uzmetiena uzdevums nepavisam nav gruts. Vienkarsi sargajiet cilvekus. Risks dzivibai ir minimals. Bet… pagaidisim un redzesim, ka saka. Kas zina, kads mums varetu but sis izbrauciens.

«Labi darits, jus to nokerat lidojuma,» Pjotrs Danils uzsita man pa plecu un, ta ka vins bija apmeram pusotru galvu isaks par mani, vinam nacas stavet uz pirkstgaliem, lai to izdaritu. – Nu, ja jums nav man jautajumu, varat doties.

«Ir viens…» es kautrigi teicu.

– ES klausos.

– Kapec tu izvelejies mani, nevis kadu citu?

– Jus esat izcils savejs un uzticams cilveks. Tie ir tiesi tie, kas man ir vajadzigi.

Ja, es izsavu labi, devini no desmit metieniem trapija versa aci, tacu, neskatoties uz to, es neuzskatiju sevi par tik labu saveju, ka visi par mani teica. Un ne tapec, ka es butu pieticigs, nemaz. Man joprojam vajadzeja virzities vienu soli uz augsu lidz idealam, un tas ir daudz. Bet, no otras puses, ja visi mani par tadu atpazist, tad ta ir taisniba.

– Paldies, Pjotr Danilc.

«Esi laipni gaidits, Olezka,» es atkal nodrebeju. – Sazinies ar mani.

– Tas ir viss, vai es varu iet?

– Noteikti. Un neaizmirstiet, rit piecos, lai tas butu gatavs ka durklis. Satiec mani mana telti. Ienaciet nezvanot, citadi pamodinasiet gulosos.

Es pamaju ar galvu un izgaju no Pjotra Daniliha telts. Tatad, man vel prieksa puse dienas. Un, ja es zinaju, ka nakti gulesu, tad man vajadzeja lietderigi izmantot laiku, kas man bija pirms miega. Divreiz nedomajot, nolemu doties uz Novocerkassku. Pabarosu cukas (cik jauka nodarbe, es neteicu, ka ar vinam ripos pa dubliem), un taja pasa laika dosos ciemos pie draudzenes Masas. Es vinu neesmu redzejis vairak neka nedelu. Traucejumi.