P?rmai?u v?ji
Шрифт:
2. nodala. Draudzene
Tatad, Masa…
Es satiku Masu pirms trim gadiem, lai gan varbut agrak, tagad nevaru drosi pateikt. Tas bija Novocerkasska, kur vina dzivoja visu laiku no briza, kad cilvece parcelas pazeme.
Taja diena es devos apskatit cukas. Sie dzivnieki ir ne tikai tiri, bet ari loti jauki un draudzigi. Negadijumi, protams, bija. Vienai meitenei pirkstu gandriz nokoda cuka. Vai no bada, vai kada cita iemesla del, man nav ne mazakas nojausmas, es neko nesaprotu no vinu psihologijas. Agresors tika nomests posta, tas ir, vini nekavejoties tika nokauti un apesti, bet parejie uzvedas vairak neka mierigi.
Mana milaka bija un joprojam ir cuka Djusa. Es nezinu, kapec es izradu vinai lidzjutibu, bet fakts paliek fakts.
Ieraugot mani, vina uzreiz sak priecigi cikstet un megina parraut zogu, lai atri pieskrietu man klat. Un es censos vinai katru reizi atnest kaut ko garsigu.
Bet atgriezisimies pie Masas. Musu pirmas tiksanas diena es sedeju pie pildspalvas un baroju Djusu, kad peksni aiz muguras atskaneja tieva meiteniga balss:
– Ko, tev garso cukas?
Es pielecu – mani tik loti nobiedeja sis negaiditais jautajums. Jus nevarat ta nobiedet cilvekus – Kondraska var jus sagrabt.
Pagriezoties, es ieraudziju skaistu rudmatainu meiteni ar baseinu rokas. Uz vinas pleciem guleja divas smiekligas bizes, un vinas garie spradzieni gandriz iekluva acis. Pec tam, runajot ar mani, Masa pastavigi snaca, neveiksmigi censoties nonemt traucejosos matinus.
«Nu… tas ir…» es vilcinajos. Ka es varu formulet atbildi, lai vina nesaubitos, ka es saku patiesibu? Es nejutu nekadu bijibu pret cukam. Es ari nepiedereju mezacuku pieludzeju sektai. Bet es nevaru teikt, ka sie dzivnieki man riebjas. Vispar kaut kas starp pielugsmi un riebumu.
«Ja, es redzu, ka jus neesat vienaldzigs pret cukam,» Masa pasmaidija. – Si nav pirma reize, kad es jus seit redzu. Mani sauc Marija, ka tevi sauc?
– Olegs!
«Mes iepazisimies,» Masa ar vienu roku ciesi satvera baseinu un iedeva man brivo rokasspiedienam.
– Vai tu dzivo seit? – ES jautaju. Es ka dzentlmenis nesasveicinajos ar vinu ierastaja viriskiga veida, bet panemu vinas roku un noskupstiju to. Masas vaigi uzreiz kluva sarkani – vina acimredzot nebija pieradusi pie sadas izturesanas.
– Ja.
«Tas ir divaini, bet es nekad neesmu tevi redzejis.»
«Varbut es vienkarsi nepamaniju,» meitene paraustija plecus un, nolikusi izlietni uz gridas, pabidija to tuvak cukam. Cetras cukas uzreiz metas pie ediena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatijas pilnigi needams. Visvairak izlietnes saturs man atgadinaja sakoslatu maizes mikstumu, kas izskatijas pavisam negarsigi. Bet cukas to eda, tapec Dievs ir vinu tiesnesis.
Kad baseins bija tukss, Masa mani aicinaja uz savu telti. Es tur sedeju loti ilgu laiku, stastiju vinai stastus no savas dzives un klausijos vina.
Izradijas, ka mana jauna draudzene devinu gadu vecuma iekapa metro, un pec sesiem menesiem vina atkal palika barene. Vinas vecaki nomira tur, uz zemes, kad vel nebija Katastrofas, un vinas tevocis, vinas aizbildnis, nomira seit. Devies reida, vins vairs neatgriezas. Lai tiktu gala ar bedam un vismaz ar kaut ko nodarbotos, Masa saka pieskatit cukas.
Metro ta ir loti cela nodarbe, jo liela mera pateicoties cukgalai mes vel neesam nomirusi bada. Novocerkasskaja cukgalu piegada visam apelsinu zaram. Kopuma Machinery nodarbosanas ir nedaudz zemaka par petniecibas biznesu. Ka man teica pati Masa,
Tikai nedomajiet, ka Masa ir mana draudzene. Nepavisam. Iznemot draudzibu, mus nekas nesaista. Ja, vina ir skaista, gudra vai drizak labi lasita, sabiedriska, laipna. Bet tas nav mans tips. Un es neesmu gatavs, lai gan man jau ir trisdesmit gadu, izveidot gimeni. Tas ir loti atbildigs solis, kas prasa rupigi izsvert visus plusus un minusus. Un es neatradu to, kurs butu mans dzives partneris, lidz pasam beigam.
* * *
Es klusi iegaju telti, kura guleja mana mate, un no mazas kastites iznemu prieksejo lukturi – uzticamu kompanjonu visas manas pastaigas pa metro tuneliem. Tad vins devas uz stacijas galu, kur Fomics sedeja uz smilsu maisa, atspiedies uz lielas koka kastes. Vins jau septito gadu ir musu cilveks, kas atbild par ierociem. Fomics rokas tureja nobruzatu gramatu, kuru, vismaz man likas, vins lasija aizrautigi. Es pieliecos un uz vaka izlasiju:
«Zils Verns. Noslepumaina sala». Skaidrs, ka laba lieta, es to lasiju berniba.– Fomics! – ES zvaniju.
Vecais virs neatbildeja. Lasisana vinu pilniba absorbeja.
– Fomic, ak! – es pacelu balsi.
Un atkal bez rezultata. Protams, mes varam pielaut vina vecumu – musu ierocu sargam nesen apriteja astondesmit, bet, cik atceros, vins nekad nav cietis no kurluma.
Tad es vienkarsi panemu gramatu un peksni izvilku to no Fomica rokam. Vecais virs raustijas, dusmigi paskatijas uz mani un kliedza:
«Ko, pie velna, tu dari, kuces dels!» Ir pagajis kads laicins kops tevis perta, vai ka? Tapec mes tagad atri…
– Atdzesejies, Fomic, nedusmojies. Viss kartiba, tas esmu es.
«Ak, Oleg, tas esi tu…» vecais virs klusi teica. – Es to neatzinu. Tu esi… ne tas. Nedari ta velreiz. Un tad…
– Tatad, ko tu man paveli darit, ja es tev piezvanisu, piezvanisu un tu neatbildi?
Fomics pamaja ar roku un panema no manis gramatu.
– Kapec tu atnaci, runa, nac.
– Man vajag savu lozmeteju.
– Automatiski? – Fomics samiedza jau ta sauras acis un neticigi skatijas mani. – Un uz kurieni tu dosies? Vai mums nevajadzetu uzvaret sarkanos?
«Ne,» es pasmaidiju. – Tas kaut ka velak notiks. Un tagad es gribu doties uz Novocerskasku.
– Nu, kapec pie velna tev vajag lozmeteju? Vai saut uz cukam?
– Tunelos, ja aizmirsisi, var sastapt visadus launos garus. Jus nevarat braukt metro bez ieroca, it ka jus to nezinatu.
«Tas nav iespejams bez ierociem…» Fomics man atdarinaja deguna balsi. Un atkal vins skatijas uz savu gramatu.
– Fomics! – ES zvaniju. Seit ir vecs celms, lai tas paliek tukss. Galu gala vins apzinati nirgajas par mani.
– Nu, ko tu velies, Oleg? – vecais virs neapmierinats atbildeja, turpinot braukt pari linijam.
– Es gribetu lozmeteju…
– Vai jums nevajadzetu uzkaisit dimanta puteklus? Man to ir daudz, es nezinu, ko ar to darit.
Ak, smiekligs puisis! Viss kartiba, es tik viegli nepadosos. Lai gan, ja ta padoma, lozmetejs man isti nav vajadzigs. Radibas var ierasties tikai no Devjatkino un Kupcino – vienigajam stacijam Sanktpeterburga, kas atveras uz ielas. Tatad vini vienkarsi nesasniegs mus – vini tiks nogalinati tuvakas parejas pieejas. Tomer dazreiz jus joprojam saskaraties ar butnem, lai gan arkartigi reti. Bet tomer ar lozmeteju es jutos kaut ka drosak un ne tik nobijies, kad juti ta svaru rokas.