Zem zvaig??u ku?a sp?rna

Tad pasedejam, tad vel pasedejam, un tad pec manis atnaca tas pats jauneklis, kurs mani pavadija no rita. Tagad ari vina seja bija draudzigs smaids.

"Ejam," bija viss, ko vins teica.

Es piecelos un mes devamies. Vispirms atgriezamies pirmaja stava zale. Ta pati glita meitene velreiz skeneja manas acs varaviksneni, papildus parbaudot manu balsi un ikska nospiedumu. Vini neveica DNS testu. Pec tam man uz krutim bija pielipusi karte ar QR kodu, un mes ar jaunieti iekapam lifta.

Mans kompanjons nospieda ciparu trispadsmit, un lifts raiti uzlidoja augsa. Es nesaprotu Rietumu bailes no skaitla trispadsmit. Iespejams, mus ietekme padomju pagatnes geni, kad galvena religija valsti bija kareivigais ateisms.

Lifta durvis atveras, un mes atradamies trispadsmitaja stava.

"Seit mes nakam," mans gids noradija pa labi.

Es paklausigi pagriezos pa labi. Nogajusi apmeram divdesmit metrus, mes apstajamies pie durvim, uz kuram bija uzraksts “Starpzvaigznu lidojumu nodalas vaditajs Pavels Dmitrijevics Makarovs”. Mans celvedis pieklauveja. “Nac ieksa” atskaneja aiz durvim.

Mes iegajam.

"Pavels Dmitrijevic, tas ir Ivanovs Vasilijs Andrejevics, ar kuru jus izteicat velmi sazinaties," jaunais virietis paskaidroja musu iebrukuma merki.

“Labi, Vasilij Andrejevic, nac ieksa, apsedies,” Pavels Dmitrijevics noradija uz mani uz kreslu rindu pie sava galda.

– Paldies, Jurij, – tas ir jauns virietis. Tatad Jurijs, simboliski. Jurijs nekavejoties atkapas.

Pavels Dmitrijevics atvera mapi ar manu vardu un fotografiju. Un tiesi tad, kad viniem bija laiks. Parskirstiju to velreiz. Es paliku dazas lapas. Gaidisanas lika man sakt nervozet, manas plaukstas parklajas ar lipigiem sviedriem. Es meginaju diskreti noslaucit rokas uz biksu stilbiem. Beidzot Pavels Dmitrijevics paskatijas no manas mapes un paskatijas uz mani.

– Sakiet, Vasilij Andrejevic, vai jus veletos lidot kosmosa? – vins uzreiz panema versi aiz ragiem un jautaja.

– Godigi? – atbildot jautaju

– Dabiski.

– Ne.

– Un kapec? Tagad gandriz visi velas lidot kosmosa,” izbrinu pauda Pavela Dmitrijevica balss.

– Nu, te es esmu, praktiski tas pats. Atbildi man uz jautajumu – kapec?

– Ko, kapec? – vins nesaprata jautajumu.

– Kapec man, parastam cilvekam, butu jadodas kosmosa? Tagad man nav darba, bet dzivoju erta, labiekartota pilseta, kur ir daudz iespeju pasrealizacijai, atputai un izklaidei. Ko es iegusu kosmosa? – saku skaidrot savu nostaju.

"Nu, ka ar romantiku, iekarosanu, abelem uz Marsa," vins turpinaja jautat.

– Atstajiet sis pasakas pusaudziem pubertates vecuma un ar dzives marginalu stavokli, kuri visos laikos uzskatija, ka pieaugusie viniem tikai melo un tagad vini daris visu, ka nakas un pareizi. Un man ir divas augstakas izglitibas un milziga gramatu kaudze, ko esmu izlasijis, – es centos pec iespejas skaidrak izskaidrot savu dzives poziciju.

"Musdienas nav biezi sastopams jauns virietis, kuram patik lasit."

– Kapec tu esi parsteigts? Dzive ir iemacijusi cilvekam milet lasit.

– Kas tev ir prata? – skiet, ka manas atbildes vinu parsteidza

– Nu paskaties. Bija Padomju Savieniba – lasosaka valsts pasaule.

"Ka jus sakat ekskursiju vesture no talienes," vins turpinaja but parsteigts.

– Ta tam ir jabut. Kapec Padomju Savieniba bija lasisanas kults? Padomju Savieniba veidoja jaunu sabiedribu. Radisanas, attistibas, radosuma sabiedriba. Un vinam vajadzeja jaunu virieti. Lai cilveks raditu sabiedribai noderigas un svarigas lietas, vinam bija jabut kulturali attistitam. Tikai lasisana lauj atrisinat so problemu.

– Bet Padomju Savieniba ir nogrimusi aizmirstiba? – vins man jautaja.

– Tiesi tapec, ka si ideologiska paradigma nav realizejama viena valsti. Ipasi divdesmitaja gadsimta. Kapec, jusuprat, Padomju Savieniba gribeja doties kosmosa? – es jau vinam jautaju.

– Par ko?

– Tikai uz atseviskas planetas bija iespejams izglitot cilvekus sis ideologiskas paradigmas ietvaros. Izvelieties laipnakos, altruistiskakos un gadigakos. Novietojiet tos kugi. Tur tiek ievietoti embriji un nosutiti dzila kosmosa prom no Zemes, lai izaudzinatu jaunu padomju komunistu rasi, kas sabiedribas intereses izvirza augstak par savam. Raditaju, altruistu, mekletaju rase. Vispar tiri un gaisi cilveki – ceru, ka mans skaidrojums bija pietiekami skaidri izteikts.

– Un ka dzive atradinaja cilveku no lasisanas?

– Ka jus pareizi atzimejat, Padomju Savieniba sabruka. Turklat tas saka jukt no iekspuses, kad virzibu uz prieksu nomainija meginajums saglabat sasniegtas pozicijas un rezultata totalu valsts kontroli visas dzives jomas. Daudzi vel pec inerces ticeja spilgtiem idealiem, bet Rietumu samaitasanas ietekme jau tuvojas. Tagad es, protams, runaju klisejas, bet, ja atmetam patosu, cilveki aizkrita uz vienkarsu ideju: “Man cetros gados nevajag darzu pilsetu, ieriko elektribu, gazi, centralapkuri un televizoru. antena zem maniem netirajiem ratiem, un es busu laimigs.

– Cik interesanta ir jusu dzejola “DneproGES” parinterpretacija. Interesanta doma,” vins atkal bija parsteigts.

– Kapec cilvekam, kurs ir apmierinajis savas pamatvajadzibas, gribetos ko citu?

– Nu, ka ar Maslova piramidu? – vins meginaja mani nokert.

– Viena no daudzajam Rietumu domataju kludam un maldiem. Lai gan ne gluzi taisniba. Tas darbojas tikai bagatiem cilvekiem, kuri velas varu. Tad, apmierinajusi savas pamatvajadzibas, vini doma, ka iegut un saglabat so speku. Un te viniem ir japacel savs kulturas limenis vai jaizliekas. Bet parastam pilsonim pietiek paest, pagulet un izklaideties. Nu tad pavairot. Ne velti par so temu ir daudz sakamvardu,” es turpinaju savu argumentu.

– Piemeram?

– Talants noteikti ir izsalcis. Gruti laiki rada specigus cilvekus, specigi cilveki rada vieglus laikus, viegli laiki rada vajus, vaji cilveki rada smagus laikus – ar paris piemeriem, manuprat, pietiks.

– Un kadi tagad ir laiki?

– Savadi, ka cilveki ir viegli un attiecigi vaji.

–Vai tu esi par to tik parliecinats? Ir tikpat daudz dazadu problemu: globala sasilsana, dabas resursu izsiksana, parapdzivotiba,” vins atkal meginaja atrast trukumu mana pasaules attela.

– Un kas? Ka tas trauce parastam cilvekam dzivot? Globala sasilsana – es nopirksu gaisa kondicionieri, dabas resursu izsikums – tas ir pilniba pagajis, parapdzivotiba – tas ari nav manams. Neironu tikli, maksligais intelekts, roboti, droni. Kads jau dara smago, vieglo, radoso darbu cilveka vieta. Valsts pabalsti ir pietiekami, lai apmierinatu pamatvajadzibas. Kapec attistities? – Es turpinaju ieverot savu liniju.

– Bet jus pats nesen teicat, ka jums ir nepieciesama attistiba, pasrealizacija?