Apst?k?u spiediena ietekm?
Шрифт:
Atri izvelejos sadam pasakumam ierastako apgerbu: T-kreklu, dzinsus, kedas un garu meteli, jo ara puta stiprs vejs, neskatoties uz saulaino un skaidro laiku. Tiesi laika – Vlads zvanija velreiz, lai pateiktu, ka jau atbraucis.
Un soreiz vins nolema mani parsteigt un ieradas parasta peleka masina, bez tonesanas vai citiem acis kritosiem zvaniniem un svilpieniem. Uz mirkli man iesavas prata doma, ka varbut tiesam Vlads ir nolemis ar mani pavadit parastu dienu, lai gan vina «drizuma» izradijas ne tik atri.
– ES priecajos tevi redzet! – Vins man galanti atvera pasaziera durvis, kas mani parsteidza vel vairak.
– Es esmu nedziedinami slims, vai ne? – es jokoju.
«Es nezinu, es neesmu tavs arsts,» vins nenoverteja joku.
«Vai esat parliecinats, ka velaties but klat, kad es satiksu savus draugus?» Es varu atri ar viniem paplapat un varam kopa doties pastaiga,» pasmaidiju.
– Nav nepieciesams, es labak sedesu pie tevis, man sodien ir briva diena.
– Kapec tu vispar atnaci? No kurienes radas si divaina velme? – jautaju tiesi.
«Es domaju, ka jus butu priecigs, ja mes pavaditu parastu dienu kopa, piemeram, bralis un masa.» Acimredzot vins kludijas,» vins dramatiski noversas un smagi noputas.
«Labi, ejam uz centru, preteja gadijuma mes kavesimies,» es padevos.
«Ak ne, ne uz to leto krogu,» vins saka gausties.
«Ne, ne visiem ir nauda dargiem bariem,» mani sausmigi saniknoja vina augstpratiba un augstpratiba.
– Bet kapec tev jaiet uz so briesmigo estuvi?
«Turp dodas tikai studenti, jo viniem nav naudas.» Neuztraucieties, tur ir drosi.
«Pedejais, par ko es uztraucos, ir jusu drosiba,» Vlads bija dusmigs.
«Zini, izskatas, ka mes nekad neveidosim normalu gimeni,» es teicu bez skumjam.
«Vai jus to darat tapec, ka man ir vienalga?» Ja, tu esi labs cinitajs un pats vari tikt gala ar visu un visiem! Kapec jus vispar teicat par drosibu?
«Es nezinu, normali cilveki par to uztraucas un neiet uz visadam netiram vietam,» es domaju par saviem vardiem.
«Tu un es, iespejams, esam traki, jo tik grubulainas vietas ir musu majas,» bralis skumji konstateja faktu.
– Ja, mums nav jauztraucas par savu drosibu.
«Jus un es bijam dazados krastos pirms trim gadiem, bet liktenis izvertas savadak,» vins filozofiski atzimeja.
– Mes nebijam dazadas bankas! – es peksni strauji uzliesmoju. – Viss ir vienads! Visur ir vienadi! Un tas, ka tiku pienemts dienesta, kartejo reizi to pierada!
«Tu zini labak,» vins apklusa.
Atlikusais celojums pagaja klusuma. Bralis izskatijas reize atslabinajies un savakts. Trenejies gadiem ilgi. Vins mierigi brauca ar masinu ta, it ka to butu darijis visu muzu.
– Bet, ja tu nekad nebutu iestajies armija, tad butu gajusi stradat par taksometra vaditaju? – skali uzdevu jautajumu.
– Kas? – Vins izteiksmigi pacela uzaci un parsteigts paskatijas uz mani.
– Vai jus butu gribejis klut par taksometra vaditaju, ja nebutu ienacis? – paskatijos pa logu uz garamejosajam ainavam un nolemu so divaino sarunu neizbeigt.
«Visticamak, es meginasu iestaties atkal nakamgad,» Vlads atbildeja pec pauzes.
– Vai sogad veletos stradat par taksometra vaditaju? – Es neatkapos.
– Ka lai es zinu? Vesture nepazist subjunktivu noskanojumu, un, godigi sakot, es nekad nedomaju, ko es butu darijis, ja nebutu rikojies. Varbut kadreiz par to domaju, bet ne tagad. Ja es to daritu, es neko neatceros. Vai jums bija kads sapnis vai merkis?
«Vai jus neinterese, kapec es vispar saku to jautat?» – Es atri mainiju temu.
– Nav isti, labak atbildet uz manu jautajumu.
«Tas nedarbojas,» es noputos.
«Tas nedarbojas,» mans bralis apstiprinaja. – Atbildi to.
– Es ari neatceros. Es atceros mulkigus sapnus, piemeram, par skolotaju vai saldejuma pardeveju. Tas viss ir tik talu. Tagad es par to nesapnoju – nevienam tas nav vajadzigs. Es nevaresu stradat tadas profesijas. Par musu vaditas grupas darbibam nepietika mani nosaut, bet augstakie ierindas lika citadi. Tas, iespejams, ir pareizs lemums; es joprojam nevaretu stradat parastas profesijas. Pat sakuma loti baidijos, ka mus piekers un iesedinas cietuma, bet beigas ludzu, lai mani tiesa kopa ar visiem – no acim nevilus saka ritet asaras. – Es biju atbildigs par viniem un bija jasanem par visiem. Bet sie netirie policisti nolema mani pasargat! Un prieks kam? Tikai lai mani izmantotu! – es rugti iekliedzos un raudaju.
– Sakarto sevi.
Masina apstajas preteja puse satiksanas vietai ar draugiem. Es vel nedaudz paskatijos preteja virziena, noslauciju asaras un pienemu savu miermiligako un laipnako izskatu. Manam bralim, tapat ka man, nepatika gaidit, tapec vins atveleja man laiku, lai izsmeketu cigareti. Ieprieks, pirms divdesmit gadiem, cigaretes bija kvalitativakas un smekeja gandriz piecas minutes. Driz vini smekes mazak, neka deg serkocins.
«Esmu gatava,» vina izkapa no masinas, pilnigi savakusies un gatava, it ka pirms divam minutem nebutu raudajusi.
Vlads tikai isi pamaja ar galvu, un mes sakam skersot celu, lai dotos ieksa.
Neskatoties uz agro stundu, pec augstaka limena baru standartiem, kas pat netiek atverti tik agri, seit bija daudz cilveku, galvenokart studenti.
«Dievs, kada tvertne,» mans bralis nevareja pretoties.
– Ejam jau. Mums ir jaatrod mani draugi – godigi sakot, man loti nepatika atrasties saja vieta, bet maniem draugiem tiesam nebija naudas pieklajigakam iestadem, un man ar to bija jasamierinas.
Sos puisus es satiku pirms trim gadiem sava alkohola celojuma laika. Vini visi bija draugi no skolas, pastavigi bija kopa un mileja dzert. Skiet, ka es vinus satiku viena no musu pilsetas klubiem, bet par savu dzivi es neatceros, kados apstaklos. Ja, tam nav nozimes. Svarigi ir tas, ka mums kopa bija diezgan jautri un viegli. Siem puisiem dzive bija vienalga, tomer tas nenozime, ka vini ir pilnigi mulki. Gluzi preteji, vini visi kaut kur macijas un diezgan veiksmigi, un tas, ka viniem patik tik dika atpusties, nav tikai vinu vaina. Bija nedaudz divaini, ka vini nolema satikties nedelas vidu.