Gl?biet raganu, vai nekromanti ?eit ir kautr?gi

“Godigi…” meitene izdvesa, un vinas elpa, kas skara burvi, kluva vel karstaka. Vins vareja zveret, ka ari ragana juta so uguni un izprovoceja to. – Un godigi, es piedavaju abpuseji izdevigu sadarbibu.

Vina neatkapas, it ka parbaudot viena panemta viriesa pieklajibas speku. Zinaju, ka tas ir kaitinosi, bet spele bija valdzinosa. Gregorijs ari varetu spelet. Vins piegaja vel tuvak, vinu kermenim gandriz pieskaroties. Vins cuksteja, pieliecies pie kakla:

– Pie ka tu tagad strada?

"Indes un pretlidzekli," ragana gurdeni atbildeja ar elpu, uzliekot savu tievo plaukstu vinam uz krutim. Vina skreja ar pirkstiem no vienas pogas uz otru, apklusa, grozijas, meginot atpogat. Gregorija redze kluva blava, un caur vina asinim izplatijas nekontrolejama speka vilnis. Vins aizvera plakstinus, parliecinadams sevi, ka tikai meitenes burvestiba uz vinu atstaja tadu iespaidu, tadas ir raganas, dzivibas iemiesojums tas augstakaja izpausme, un vinam, naves burvim, vina loti pietrukst, tapec vins. piedzeras no tuvuma.

"Tada gadijuma jus varetu intereset apskatit manu kolekciju," Stenlijs ieteica, attalinoties un apsedies kresla. Meitene atspiedas ar muguras lejasdalu pret galda malu un, nemainot sejas izteiksmi, precizeja:

– Tik liels? – tas skaneja ar kadu neskistu majienu.

“Reti,” virietis uzskatija par svarigu uzsvert, izkliedejot galva viskozo miglu.

"Tas butu gods," ragana labveligi atbildeja, nenolaizot acis no vina.

Gregorijs pamanija, ka vinu saruna neparaug sprediki par morales macibam, bet gan draudziga saruna. Ragana paradija raksturu, vins bukseja un spieda ar speku. Visticamak, ja, viniem ir vieglak vienoties, neka sabojat viens otra dzivi. Un meitenes neapdomiga drosme bija valdzinosa. Vai nu pratinataja audzinasana deva tadus auglus, vai raganas speks. Lai ka ari butu, vins vairs nejutas aizkaitinats pret vinu. Uztraukums? Varbut… Lidzjutiba? Kapec ne.

– Cik tev gadu? – virietis veroja raganu klusi solojam gar gramatu skapjiem, svarku salkonu un gramatu galapapiru pieskarienu.

– Un cik tu dotu? – Vina pagriezas un no vinas pleca nokrit apjomiga tumsi brunu matu bize, kas karajas mugura. Graciozi, cirtaini pavedieni pie deniniem uzsver kakla trauslumu un pienaino adu.

"Patiesiba es to nedosu vispar…" Gregorijs noliek pulksteni uz galda un dodas pie galda ar alkoholu. Kristala karafes ar konjaku un viskiju, elegantas elfu vina pudeles. Vins parbrauc ar pirkstu par katru no tiem, izveloties, ko meitenei piedavat, un samierinas ar dzirkstoso abolu ar ziedu aromatu. "Ar jums, raganam, jus ne par ko nevarat but parliecinati, un vel jo mazak, kad esat vecs."

Vina pasmaida un panem dzeriena glazi no vina rokam. Uz bridi smalks adas pieskariens adai, un virietis atkal sajut so notiekosa nerealitati, asinis varas un reibums, it ka pec divam konjaka pudelem.

"Blarian…" meitene saka pec pirma malka, ar pirksta galu izbrauc gar stikla malu, liekot kristalam dziedat, un lenam laiza lupas. – Desmit gadi, ne mazak. Tikai saja ieleja vini razo abolu vinu. Te ir ziemeli, vinogas neaug, tas glabj ziemas abelu skirnes, bet piesucinatas ar medus lasiti, lidz ar to ziedu aromats…

"Apsveicami," Gregorijs apsezas preteja kresla. – Tatad…

"Divdesmit cetri," ragana partrauc, joprojam atgriezoties pie vina jautajuma, bet tikai tad, lai uzdotu savu. – Un tu?

"Trisdesmit," virietis mierigi sacija, un meitene, iedzerusi vel vienu malku vina, turpinaja:

– Ko tu dariji mana vecuma?

"Es apspiedu sacelsanos uz austrumu robezas," vins sveicina ar biezu glazi un uznemas iniciativu. – Ko tu darisi maneja?

"Es atversu eliksiru veikalu, panemsu brunurupuci un uzpipesu pipi."

– Kapec brunurupucis? – burvis to nopirka.

– Tatad parejie neradija nekadus jautajumus? – vina smaida dazados veidos: ka tagad, palaidnigi un atklati, ka slikta ciema meitene; ka jau vakara sakuma – slinks un nicinoss. Vinai, iespejams, nav palicis neviens smaids, un ir divaini, ka Gregorijs velas tos redzet.

Viss radija jautajumus, bet Stenlijs vel nevareja uzdot to, kas vinu intereseja. Vini nav tik tuvu, lai ragana godigi atbildetu, vai vinai ir plani preceties, jo vinas ierasanas izskatas loti aizdomiga. Un Gregorijs sis domas ipasi lava savam tevam, kurs vareja vinu labi planot.

– Ta bija, bet vai tas nav loti sokejosi brunurupucim? – Tagad vins ar izglitojosu interesi apskatija meiteni.

– Es esmu ragana, kadu majdzivnieku man vajadzetu iegut, lai uzsvertu savu statusu? – Vina viltigi piemiedz.

– Melns kakis?

“Tas ir nogurdinosi…” Alise kluse un peksni partrauc jautribu nopietnaka balsi. – Jautajiet, vai velaties…

Vina nav stulba, tas ir pluss. Vienkarsi… Varbut minuss.

– Kapec tu ta izlemi? – sis jautajums nebija vina seja, vai ne?

– visi jauta. Un es visiem atbildu, ka neesmu radits laulibam, tadi ka es dod prieksroku but laimigiem.

– Vai lauliba un laime ir viens otru izsledzosi jedzieni?

"Man ja," vina ieskatas caurspidigaja dzintara skidruma. "Es nezinu, ka izbegt no sava teva aizbildnibas, bet es noteikti neiesu svesinieka aizbildnieciba."

– Ja tu iemilesies?

– Burvi, vai jus nezinat, ka raganai ir simtiem reizu vieglak atrast nepatiksanas neka vienreiz satikt milestibu?

Gregorijs pielava, ka meitene vienkarsi mekle nepareiza vieta vai rikojas nepareizi.

Pec pusstundas, kad vins bija apguvis visu darba veiksanai nepieciesamo, burve devas majup. Gandriz pie slieksna burvis pamanija:

"Pieskarties, raganas kundze," deva majienu, ka vins piekrit sarunam.

– Alise, – burve vienaldzigi piedavaja, – un es dodu prieksroku matam, burvju kungs…

– Gregorijs… Sauc mani par Gregoriju…

Durvis klusi aizveras, un kabineta joprojam bija jutams smalks, netverams abelu ziedu aromats ar mandelu rugtuma nokrasu. Gregorijs viena raviena izdzera glazi alkohola un atspiedas kresla. Vins izberzeja acis. Vina galva ir tada vieglpratiba, ka vieglak nekerties pie lietas, bet nekromants spitigi atver korpusu ar tintes pildspalvam un iznem biezu reljefu papiru. Un pec stundas, nolemis pastaigaties pa darzu un parbaudit, ko ragana dara, Stenlijs uz sava slieksna sastop sirmu virieti. Doma, ka vinam joprojam nav laika parbaudit piebuves aizsargajosos piekarinus, uzplaiksni ka zurkas aste bedre. Un dumakains baritons griezas cauri siltas nakts tumsai:

– Es sanemu mirusu sievieti, vai tu to man iedosi?

6. nodala

Serifs Frenks Talbots bija pamatigs un nedaudz pedantisks virietis, jau piecdesmit sesus gadus vecs. Vina pamatigums slepjas vina nevelesanas kaut ko izlemt skriesanas laika. Ja vins keras pie lietas, vins lenam tuvojas tai, verigi paskatijas un nosnaukaja ka vecs, pieredzejis kakis. Vins nicinaja iedomibu un nevareja ciest savu tiesu medicinas ekspertu, kurs, ka liktenis, bija vina pilnigs pretstats.