??ir?an?s ar m??oto

Ko vins viniem teica? Nupat pie kadas pilsetas savrupmajas durvim pieklauveja nepazistams parasts cilveks. Vajadzetu kadu ubagu aizdzit un aizmirst, un vini… Vecais virs aizkaitinats pamaja soferim, lai gaida talakos noradijumus, un vins pats, pusot un kurnejot, pazuda maja.

Tikmer pilsetas savrupmaja tevs un dels iznaca no portala tiesi zale un devas preti citam, ne mazak apmulsusam sulainam. Jaunaks un ne tik nezeligs sulainis, varda Kloks, slaids cetrdesmit gadus vecs virietis, saka darbu ka vienkarss kajnieks, tacu tika paaugstinats par savu inteligenci un lietderibu, un tagad vins rupejas par kalpotajiem pilsetas savrupmaja.

Par sarugtinajumu atnakusajiem, pie ardurvim tika atrasta nevis Irena, bet gan svesiniece pieticiga cepurite – tada, kadu parasti nesa kalpones vidusskiras majas. Meitene nervozi pinas ar apmetna stigam. Vinas acis aiz bailem iepletas, kad netalu no vinas gaisa sabiezeja zila gaisma un no tas peksni iznira celi kungi – portalu vina ieraudzija pirmo reizi, jo sada veida magija ta saimniekiem nav pieejama.

– Kas par lietu, Klok? – hercogs bargi uzrunaja sulaini, aiz kura sastinga divi kajnieki, kas bija gatavi spitigo svesinieku ar varu izvest ara.

Bet Jans jau atpazina meiteni ka kalponi no Marceau majas. Paris reizes vins atrada vinu darza kopa ar Renu. Jauneklis metas pie meitenes, neveledamies klausities sulaina zinojumu.

– Kas notika? Vai ar Renu kaut kas nav kartiba? – vina balss skaneja aizsmakusi no sajusmas.

Lea tik tikko speja runat no apmulsuma un bailem, bet vina paliecas uz prieksu un saka nesakarigi murgot:

– Kundze, jusu gods… Jaunkundze… Vinu aizveda uz templi…

– Uz templi? "Jans juta, ka vina sirds plist krutis.

Hercogs pievienojas pratinasanai:

– Pagaidi, mila, kurs tiesi templis? Vai ir kada piezime no tavas saimnieces?

Lea ievaidejas un, nikni satverusi rokas, izvilka no krutim saburzitu trissturi, kuru Rena vinai pasniedza.

No sajusmas tricosam rokam Ians atlocija papira lapu, kas bija neverigi izrauta no piezimju gramatinas.

“Milie, vini mani appreces ar grafu un ritausma aizvedis uz Tejas templi, kas atrodas Sveto gobu birzi. Es uzburu, glab mani! Milu tevi, Rena."

"Ritausma," Jans cuksteja.

Vina acu zilums ieguva teraudu nokrasu. Jaunais virietis velreiz parlasija zimiti un nolika to, pedejo reizi noskupstidams nelidzenas linijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvera portalu un iegaja ta spozuma, atstajot tevu tikt gala ar kalponi.

Hercogs Holders paskatijas uz pulkstena artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divam stundam.

"Kapec tu uzreiz neatnesi zimiti, berns?" vins maigi nosaucas.

Lea skumji sasita rokas.

– Ak, jusu gods, sasodita ragana Agija nelava man iziet no majas! Man bija jaizmanto viltiba, lai vinu ieslegtu pieliekamaja, tikai tad es izlistu ara. A, un es te skreju… – Te vina partrauca stastu un smagi noputas: – Tagad, protams, saimniece mani izsitis.

"Vina kundzibu vajadzetu uzrunat ka "jusu augstibu", kalngals…" sulainis bija sasutis par etiketes parkapumu.

Bet hercogs noradija uz vinu. Holderam nebija ne jausmas, kada ragana iejaucas Irenas sutnim, tacu vinu parnema lidzjutiba un ciena pret kalponi, kura riskeja zaudet darbu, jo bija uzticiga savai saimniecei.

– Par sniegto informaciju, berns, es tev iedosu vietu pie sevis, ja velies.

Leas acis uzreiz mirdzeja ceriba.

"Paldies, tas ir tik dasni, jusu darga…" vina apstajas un, bailigi paskatijusies uz sulaini, nekavejoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh… Jusu zelastiba!"

Hercogs atvera portalu un versas pie sulaina:

– Klok, pabaro meiteni un lauj vinai atpusties. Un lidz vakaram nosutiet vinu uz ipasumu. Pasaki Dorganai, lai vins atrod vinai darbu.

* * *

Grafa cipslainais plecs sapigi iespiedas Renas vedera. Virietis gaja parliecinatiem, nosvertiem soliem, ka uzvaretajs, kurs atgriezas no kara ar likumigu trofeju. Meitene, joprojam atgustoties no pretigas znaugsanas ainas, kuras laika vinai izdevas patiesi, no visas sirds ienist savu ligavaini, saprata, ka vinai atlicis tikai paris minutes. Tiklidz laulibas tetovejums piezemesies uz vinas rokas, viss bus beidzies.

Sakopusi drosmi, Rena parvareja nespeku un pacela galvu. Uguns birzi uzliesmoja, un tas vina vel vairak izraisija naidu. Sis nelietis par velti ir izpostijis tik daudz skaistu koku!

Rena aizvera acis un saznaudza dures, piesaucot speku un cukstot burvestibu. Zidaina zaliena zale saka rosities un savija viriesa augstos zabakus. Viens solis, otrs, un tad grafs paklupa un, meginot atbrivot kaju no zales slazda, zaudeja lidzsvaru. Meitene, bezpalidzigi karajoties Pont-Arua pleca, aizlidoja uz saniem, sapigi atsitot sanu pret zemi.

Lamadamies, grafs sastinga soka, censoties piecelties. Tas neizdevas, jo negaiditi speciga zale pielipa pie vina vienigas rokas, velkot vinu zeme. Virietis dusmigi noruca un izrava stublajus aiz saknem, bet neskaitami augi, lai ari vaji, drosmigi iekapa vinam seja, satvera kaklu un matus, satvera rokas un savija plecus.

Rena pieleca un, cukstejusi koku saknem paveli drosi ietit grafu, pacela svarkus un ka bulta metas birzs dziluma, kur uguns zilie dumi izplatijas pa zali un sajaucas. ar miglu.

"Beidz, kuce… vienalga… es atradisu!.." Pont-Arua kliedza vel kaut ko, bet zale, kas ielida vina mute, tiklidz vins to atvera, trauceja artikuletai runai. Kati, kas piekeras vina matiem, vienmerigi pievilka galvu zeme.

Grafs joprojam cinijas ar zali, kas vinu smaceja, kad no zem velenas slana izlauzas garas, elastigas gobas saknes, pacelot gaisa zemes gabalus. Ka melnas pazemes cuskas tas acumirkli savija grafa kajas.

8 nodala

Marso dzivesbiedri jau steidzas grafam paliga. Pati Leira Selezija tagad atgadinaja meza magijas radijumu – vinas izspurusajos matos, kas spraucas uz visam pusem, bija aizkerusas nobruzatas efejas skropstas, no kuru slazdiem vinu tikko bija atbrivojis virs. Pieskrienot pie toposa znota, Leira atklaja, ka vins jau tik tikko elpo, jo ne tikai viss kermenis un vieniga roka, bet ari galva bija ciesi savijusies ar suligi zalam zalem. Selezija meginaja ar rokam atsketinat so negodu, tacu, tiklidz zale plesigi sniedzas pret vinu, sieviete iekliedzas un atri metas prom, ar bazam lukodamas vai nu uz Pont-Arois, kas bija izklats zem zales kartas, vai ari tuvuma degosie koki.

– Virs, pasteidzies!

Leirs te'Marso stipri atpalika no savas jaunakas sievas un, elsdams un klibodams, traucas uz notikuma vietu. Zemes stihija, kuru Rena tik prasmigi aizstaveja, tika mantota no teva. Tiesa, atskiriba no meitas, kura attistija davanu un slepus no gimenes lasija no pilsetas bibliotekas aizgutas macibu gramatas par elementaru magiju, leirs reti pieversas dzimtajai stihijai. Lai vaditu ausanas fabriku, zemes davana nav ipasi vajadziga; Marso panakumus guva tikai ar biznesa gudribu un ienesigu pazinu palidzibu, kuras palidzeja nodibinat vina otra sieva. Tagad, vaidedams un lamadams savu neratno meitu, kura "bija pilnigi kluvusi par neliesu mati", vins izmisigi meginaja izdomat magiska tikla plusmas un virzienus, ko Rena bija uzmetusi par savu nevelamo ligavaini.