Laika cilpa

– Ja. Kad vina iegaja ieksa, es jautaju, vai Cervjakovs vinai ir pieskaries un vai ar vinu viss ir kartiba. Vina teica, ka ja, viss ir kartiba. Tad es teicu, ka varu noverst Cervjakovas uzmanibu un vinai vajadzes ieskriet meza, un tur mes kopa tiksim lidz musu majai…

Valdija klusums.

– Un ko vina atbildeja?

– Vina teica ne. Atteicas. Vini saka, ka Cervjakovs un tie puisi, starp citu, maja ir cetri, mus panaks un nogalinas. Bet man likas… – vins paskatijas uz Denisu, -… likas, ka vina… vispar ir tada lieta, ka upurim sak zel noziedznieka un ta visa. Apklaj un palidz vinam. Tas nenozime, ka vina ir vina puse… ta vienkarsi ir tada… upuru psihologija. Izmisuma brizos cilvekiem skiet, ka, ja vini atlausies, noziedznieks apzelos vinus, izturesies pret viniem laipnaks vai kaut kas cits. Tas ir tas, ko es domaju, lai tu nesajuktu…” Deivids paskatijas uz Denisu. Vins nolaida galvu. Vina brillu izdzivojusaja leca dejoja sveces liesma, un otras acs kaktina sastinga asara.

"Tas ir labi… vienkarsi… es par vinu uztraucos."

Vitja uzlika roku uz drauga pleca.

"Esmu parliecinats, ka viss izdosies." Vina bus atpakal.

"Bet… vina man nepateica vissvarigako." – Deivids pamaja ar galvu. “Es sedeju majas mala, piegaju loti tuvu, tiesi zem logiem, un dzirdeju vinu sarunu. "Vini apsprieda…" vins sastinga, paskatijas uz draugiem un teica, "ka mums uzbrukt un panemt lietas, kas siem banditiem, iespejams, patiktu." Vina man par to nestastija, lai gan vareja mani bridinat. Tikai majiens. Varbut vina bija soka un aizmirsa…

Deniss dzili ievilka elpu.

– Kadas lietas? – Petja atcirta.

– Ja, viss, kas viniem varetu patikt 1941. gada. Doma pats. Petkina uztverejs. Viti kamera. Digitalais pulkstenis. Tie visi viniem ir neskaitami… dargumi. Var pardot par milzigu naudu.

"Kapec vina jums to neteica?" Lena tricosa balsi jautaja.

"Es nezinu… pat tad, kad es…" Deivids peksni satvera sevi, piecelas no kresla, paglaudija kabatas, tad pabaza roku zem dzempera un izvilka cetras dalas salocitu, diezgan saburzitu apgerba gabalu. peleks papirs. "Es to atradu skuni, es nezinu, ko vini tur darija, apmeram divdesmit no sim skrejlapam." Varbut vajadzeja tas izlimet redzamas vietas, bet kads savu darbu neizdarija.

Vitja panema lapinu un uzmanigi atlocija to. Augspuse ar lieliem burtiem bija redzams izbalejis uzraksts: "Uzmanibu, velos." Talak zem virsraksta bija teksts: “Gr. tiek meklets par smagu un seviski smagu noziegumu izdarisanu un aizbegsanu no nepilngadigo likumparkapeju kolonijas. N. Izskatas 15–16 gadus vecs, bet var izskatities jaunaks. Vinam ir iss griezums, iegarena, zirgam lidziga seja, kreisas acs arpuse ir reta, kas liek tai izskatities mazakai par labo. Citu ipasu zimju nav. Aizturesanas laika var pretoties arestam. Viltigs, gudrs un atjautigs. Vinam ir zinasanas pseidozinatnes, ar kuram vins vicinas un spej atstat iespaidu. Vins var izlikties par debili vai svetu mulki, garigi atpalikusu un loti labi zina cilveku psihologiju un vajas vietas. Spej uz ipasu nezelibu un cinismu. Fiziski loti speciga. Dzivesvieta nav zinama."

Vitja skali nolasija tekstu. Pasas beigas vina balss skaidri nodrebeja. Tad vina skatiens virzijas leja, kur atradas ar roku zimetais noziedznieka portrets. Nepatikamas, tirpstosas sapes izplatijas pa vederu. Cervjakovs paskatijas uz viniem no papira. Nedaudz savadaks, vel planaks, ar isu brigades griezumu, nevis gariem hipiju matiem, bet, bez saubam, tas bija vins.

"Tagad es atceros, kur es vinu redzeju." Musu universalveikala pirms aptuveni trim gadiem bija tiesi tada pati brosura. Tapec es neatcerejos uzreiz, tas bija sen, tas man pazuda no prata. Bet tas noteikti ir vins. Tikai tavi mati tagad ir gari, ka Robinsons Kruzo uz tuksnesa salas. Musu rajona neviens ta negriez matus.

"Un te ta staiga huligani un hipiji," Deniss teica un atri paskatijas uz Katju.

– Hipijs? Kas tas vel ir? Es nekad neesmu dzirdejis…

"Si ir…" Deniss pamaja ar galvu.

"Tas nenotiks tuvakaja laika…" sacija Petja.

– Netiri, netiros dzinsos, gaitenos un parkos strinkskinot gitaras un dzerot vinu. Bet tie nav bistami… tiesi otradi… – Lena panema Denisam nodzeltejuso papiru un palukojas uz neveiklo portretu, – … atskiriba no si. Vina izlasija tekstu virs attela un nodrebeja. – Ko nozime “seviski smagi noziegumi”?

"Slepkaviba," Vitja drumi atbildeja. – Un vel kaut kas sliktaks.

– Sliktak? – Lena no bailem satricinaja. – Kas var but sliktak?

Petja panema no vinas lapinu.

“Kad vins ieradas musu klase, es uzreiz nodomaju, ka ar vinu kaut kas nav kartiba. Bet ta direktore vinu iepazistinaja, atceries? Vajag dot man iespeju, es gaju labosanas celu, pievilku sevi, gruti apstakli… Atceros, man pat asaras nobira. Un vins izskatijas ka piekauts suns. Sis bikses lidz potitem, nobruzatas kedas basas kajas… atceries, ka meitenes saka skriet pec vina, lai palidzetu?

“Tas ir tapec, ka otra gada vieta vini gribeja vinu nekavejoties nosutit atpakal uz specialo skolu, no kuras vins naca. Tapec vins izlikas par labu zenu. Vini aizmirsa, ka vina balss triceja pie tafeles, kad vins stastija, kapec vins nevar macities un ka nezeligi spidzinatie un izkidatie kaki miskaste aiz skolas ir apmelosana un apmelosana. Kaut gan dzirdeju vidusskolenus tualete cukstam, ka neko tadu vini vel nav redzejusi. Tacu neviens neuzdrosinajas to pateikt direktoram. Skita, ka viens no viniem to visu pat nejausi bija redzejis. Puisi teica, ka sis… nu… tavs draugs, par kuru tu iestajies… vins to visu redzeja,” Deivids paraustija plecus.

Vitja kluva auksta.

"Tapec vini vinu piekava! – vins domaja. "Lai, nedod Dievs, vins neiet un nestasta visu tevam vai direktoram… tad viss sanaks…"

– Varbut… vins redzeja ko citu… bez kakiem…

Gandriz visa skola pagajusaja gada runaja par nezeligi spidzinatajiem dzivniekiem, kurus setniece atrada skolas atkritumos. Ieradas policija, un pat pieredzejusi policisti pamaja ar galvu. Tacu vainigo atrast neizdevas, un tad apkartne sakas pavisam biedejosi notikumi un kaki kaut ka tika aizmirsti.

"Varbut tas ir tikai pusaudzis, kurs izskatas ka vins?" – Lena pamaja ar galvu. – Ir sakritibas, pat dvini tiek atrasti dazadas planetas puses…

"Tas ir vins," Katja stingri atbildeja. "Redziet, skiet, ka kreisa acs ir nedaudz aizverta, un tur ir neliela reta," vina noradija uz portretu. "Tavai ir tiesi tada pati acs, skiet, ka ta ir melna."

"Tiesi ta," Petja noelsas. "Es nepamaniju uzreiz." Vins lielijas, ka kautina guvis ievainojumus. Bet mes visi zinajam, ka vinu sakodis tas kakis no miskastes. Atstaja zimi.

Pagraba valdija klusums.

– Ka tas var but? – Vitja jautaja pirma.

"Bet mes esam seit…" Deivids vinam atbildeja. – Tatad joprojam var.

"Ja viss, ko teicat, ir patiesiba, mes nevaram seit palikt." Vini var ierasties sovakar,” sacija Katja.

– Un kadi bus priekslikumi? "Petija saubigi paskatijas uz lukas vaku, kas vinus noskira no arpasaules.

– Ir maz variantu. Precizak, tikai viens. Mes braucam uz Maskavu.

13. nodala