Laika cilpa

14. nodala

1941 gads

Sarovs klida uz prieksu ka sapni. Vins ar grutibam skersoja Bolsaju Cerkizovskaju – uz austrumiem aizejoso cilveku plusma skita bezgaliga. Cilveku jura supojas, uztraucas, triceja un drumi virzijas uz prieksu. Ik pa laikam atseviskas personas vai cilveku grupas no vina atravas, nogurusi apstajas cela mala, apsedas tiesi uz zemes vai uz bagazas, milzigam kipam un piesietam kastem, kipam un somam, ja tadas bija, un ar tuksiem skatieniem veroja puli, kuram ik pa bridim garam aizskreja ka kamieliem piekrautas masinas. Pulis troksnaini noputas, atskaneja dusmigi izsaucieni, dazbrid kada nuja sasniedza dzelzs korpusu, bet masina, sasprindzinosi puzdamas no izpludes caurules, metas garam, un pec tam metas nogurusi lasti.

Sarovs uzkapa kadam uz kajas, tad vini uzkapa vinam virsu, pagruda un vins nokluva otra puse. No pilsetas te nebija ne smakas, zeme iegremdetas tumsas budas bija saspiestas kopa – apkartne kluva svesa un neatpazistama, lai gan vins loti centas nokert pazistamas aprises apkarteja telpa.

“Pervomaiskaja, 9,” vins atcerejas uzrunu, ko vinam bija iedevis treneris, un uzreiz saprata, ka dodas otra virziena. Bija jadodas atpakal un kopa ar puli jasasniedz Shchelkovskoje soseja, tad jagriezas pa labi un jaskatas tur.

Sarovs gandriz nepiespieda sevi apgriezties. Nogurums, bada sajuta un sava veida nolemtiba peksni parnema vinu uzreiz, un viss notiekosais saka skist sausmigs sapnis svarigas sacikstes prieksvakara – tas ar vinu bija noticis agrak, vins tos reti atcerejas. sapnus, no rita piedzivojot tikai milzigu atvieglojumu, ka viss izradijas miraza .

Un tagad, skatoties uz drumo cilveku upi no piecdesmit metru attaluma, vins pastiepa roku lidz augsstilbam, specigi satvera sevi, tad atkal un atkal – vina nosalusi kaja gandriz nejuta sapes, un vins gandriz priecajas, ka tas notika pec tam. viss bija sapnis, un specigi iekoda vinam mele, lai parliecinatos.

Smadzenes ieduras asas sapes, acis sariesas asaras. Vins dubultojas un vina galva saka griezties. Jaunas Adidas kedas ir kluvusas netiri melna krasa, un tagad ir maz ticams, ka kads seit varetu but parsteigts.

– Onkul, vai tev viss kartiba? – kads uzmanigi pieskaras vina rokai.

Sarovs ar grutibam iztaisnojas. Vinam blakus staveja apmeram desmit gadus vecs zens, nedaudz jaunaks par saviem skolniekiem. Vins bija gerbies nobruzata meteli un netira cepure, kas bija skiba. Seja bija notraipita ar sodrejiem, un tikai dzidri zilas acis izskatijas ar zinatkari un piesardzibu.

"Ja…" Sarovs aizsmacis teica. "Gandriz… es velos iedzert…" izkaltusi mele tik tikko speja kusteties. Mana galva peldeja toksiska migla. Vins saprata, ka vinam ir gruti skaidri domat.

Zens pagriezas pret puli.

–Tu ej viniem lidzi? Vai tu beg?

Sarovs pamaja ar galvu.

– Ne, es… no stadiona…

– Stalins? – zens bija parsteigts.

– Vinai.

– Ko tu tur dariji? Tur neviena nav… Ak… – vins atjedzas. – Es tulit panemsu udeni…

Puisis ar galvu aizravas aiz zema zoga, apbrauca apkart sagruvusai majinai un pazuda sausaja biezokni.

Sarovs domaja, ka vins vienkarsi aizbedzis, bet pec aptuveni trim minutem vins dzirdeja netirumu slakstisanu un zens atkal paradijas. Vins rokas tureja aluminija kannu.

– Seit… tikai nedaudz… loti auksti, no akas. "Es nepamodinaju savu mati, vina tikko bija atnakusi no mainas," vins vainigi sacija. – Vins taisa patronas padomju armijai. Es daritu tapat, bet vini mani nenems. Vini teica, ka vins joprojam ir mazs.

Sarovs iedzera garu malku. Udens bija plaucosi auksts. Vina vaigu kauli savilkas, un pakausi pulseja sapju uzplaiksnijumi.

– Nekas… tev vel ir laiks…

"Ja, kad man bus laiks… kars beigsies kada no sim dienam…" zens paraustija plecus. – Paklausieties, ka musu zenitmeteji viniem sit! – Vins pagriezas un noradija uz attaliem zibsniem, kas mirgo kaut kur pie apvarsna.

Sarovs pamaja ar galvu.

– A… nu ja… vini sit… bet tomer, nesteidzies.

– Ko jus darijat stadiona?

Sarovs uzskatija, ka gulesana vina vieta bija bezjedziga, un turklat zens acimredzami neradija nekadus draudus.

– Es trenejos.

Zena uzacis pacelas uz augsu.

– Ta ir patiesiba? Vai tu esi sportists?

Sarovs pamaja.

– Ja, vieglatletika. Skrienu videjas distances. Pieci, desmit tukstosi metru.

Zens apbrinots skatijas vina.

– Kads ir tavs uzvards? Es… pastastisu saviem draugiem… ko satiku…

– Andrejs… Andrejs Emeljanovs… – Sarovs, nosaucot so uzvardu, nedaudz samulsa, tacu, izmeginajis to “uz meles”, vinam likas, ka kopuma tas izklausas diezgan labi.

“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautigi izrunaja savu vardu. – Es… domaju… es par tevi dzirdeju pa radio! Vini runaja par slaveniem skrejejiem no PSRS! Tas nevar but, tas tiesam esi tu,” puisa acis drudzaini mirdzeja.

"Ja," sacija Sarovs. – Tas tiesam esmu es.

Vins peksni sajuta, ka runa patiesibu un nemelo. Vins patiesiba bija sis cilveks, kuru vins vispar nepazina – Andrejs Emeljanovs.

– Un tu… vai tu varetu… parakstities par mani… es atri… tulit! – Aizmirsis par skardeni, zens pazuda tik atri, ka Sarovam nebija laika pateikt ne varda.

Saldejot pie pieticigas vienstavu majas, vins domaja, ka, iespejams, atstajot pedas, vins to dara velti, tacu galu gala vinam bija jaatlidzina sim zenam par vina laipnibu.

Vins paradijas vel atrak neka pagajusaja reize. Rokas vinam bija studentu klade ar zilu vaku un zimuli.

– Seit! – puisis izplapajas, aizelpas. – Uzraksti to tepat, pirmaja lapa!

Sarovs samulsa. Vins vairak neka vienu reizi sniedza autografus, tacu nekad tados apstaklos. Vins nezinaja, ko rakstit.

– Kads ir tavs vards? – vins lenam jautaja puisim.

Vins atskatijas uz savu maju un, pienacis tuvak, sacija, it ka baiditos, ka vinu sadzirdes, lai gan pula rekona apslapeja visas skanas.

– Nikolajs. Stepanovics pec teva vardiem. Un mans uzvards ir Permjakovs. Mamma pirms kara stradaja pasta, palidzeju vinai nogadat vestules, un tagad vina fabrika taisa patronas… Es jau teicu. Un es piegadaju pastu. Nav neviena cita. Visi devas uz fronti. Tatad… ja velies kadam nosutit vestuli… es varu… – vins apklusa, lielam acim skatidamies uz Sarovu.

"Nosutiet vestuli…" Sarovs automatiski atkartoja… Vina galva kaut kas sakustejas, kaut kas tals, neskaidri pazistams, bet tik neskaidrs, ka vinam nebija laika aptvert so attelu.