Laika cilpa

1984 gads

"Vecaki uzbruk skolai, vismaz piecpadsmit cilveki uzlauzusi vartus, iekluvusi ieksa un megina noskaidrot, kapec vinu berni vel nav atgriezusies majas," bezkrasaina balsi cauksteja melnas Volgas vaditajs. "Vini izsauca policiju, bet mes pasi varam tikt gala." Bet ar vecakiem… diez vai.

Belovs paskatijas uz soferi ta, it ka vins butu uzslidinajis vinam odzi uz sedekla.

– Ko tu ar to doma?

“Neko nedodu majienu, bet sobrid operacija ir iesaistits stingri ierobezots cilveku loks. Jus esat vinu vidu un sobrid esat vistuvakais. Turklat jums ir pilniga informacija.

"Ak," Belovs nodomaja. "Vismaz tu varetu beigt man svilpt par to, ka esmu resna…"

"Tapec operativais stabs nolema jus nosutit uz skolu, lai atrisinatu situaciju." Vecaki ir janomierina un jasuta majas.

Ivans Belovs juta, ja ne liesmu, tad vismaz pieklajigu sasutuma uguni, kas uzliesmoja vina dveseles dzilumos.

– Nomierinies? Un ko, tavuprat, es viniem teiksu? – Vins pamaja ar galvu, kad melna Volga, cikstot ar pavisam jaunam riepam, aizbrauca no lietoto precu veikala, kuras direktors Belovs interveja.

Man galva pazibeja "magnetofons…". – Ka vinu atrast?

– Ko tu teici? – jautaja soferis, lukodamies pamestaja ielina, ko klaj miglas lietus.

– Es neko neteicu. Jautaju, kas, pec operativa staba ieskatiem, man butu jasaka saviem vecakiem? Vai berni kavejas? Vai autobuss ir saluzis? Vai ari viniem spele tik loti patika, ka vini nolema palikt vel paris dienas? – Belovs launa toni jautaja.

– Jus esat pieredzejis operativais darbinieks. Citadi tevis te nebutu. Tagad ir sarezgita situacija, kura galvenais ir noverst paniku. Vadiba pilniba palaujas uz tevi, Ivan Aleksejevic. Lieta…” soferis strauji pagrieza sturi, lai apbrauktu celu stradnieku izrakto bedri, “… valstiski svarigs jautajums,” vins ciesi saspiestam lupam pabeidza. – Es ceru, ka tu mani saproti.

Belovs ciesi sakoda zobus.

"Vini nolema to slept lidz pedejam…" vins domaja. “Nu…” Vins velreiz pardomaja videoierakstu, ko bija sev nosutijis no Galvena pasta nodalas. Agri vai velu vini pie vinas nonaks. Ja vien vini, protams, aizmirst haosa un nenotiek kaut kas arkartejs. Piemeram, skoleni joprojam tiks atrasti, kam Belovs personigi ar katru sekundi ticeja arvien retak, un lieta tiks slegta un, protams, stingri klasificeta.

Tacu ka cilveks, kurs ilgus gadus bija nostradajis varas iestades, vins lieliski saprata, ka ir janomierina vina vecaki. Preteja gadijuma panika ka sniega bumba, ka trotila ladins izplatisies atrak par gaismu visa galvaspilseta un, ja netiks veikti pasakumi, tad visa Savieniba. Tas ir tris vai cetru dienu jautajums. Protams, daudzi PSRS ienaidnieki izmantos sadu notikumu, lai sapigak injicetu valsti, lidz nepazisanai sagrozot notikuma butibu – tas ir, pirmkart, un, otrkart, un vel svarigak, meginat atrast patiesie iemesli lielas skolenu grupas pazusanai burtiski galvaspilseta. Zinatniskie eksperimenti, ko veica padomju vara? Spradziens? Nedod Dievs, kilnieku sagrabsana? Versijas saks vairoties, viena otra skaistaka un bistamaka. Nekada gadijuma nevareja pielaut, ka tas notiek.

– Man bus vajadziga tiesa linija ar militaro vienibu, pavelniecibu un operativo stabu. Kamer runaju ar vecakiem, lai vini steidzami noorganize vairakus skolniekus, kuri bez panikas stingri un skaidri pateiks, ka ar viniem viss kartiba, ir pabaroti, padzirditi un pasi lugusi speli pagarinat, un sobrid vini izmeginas karavira dzivi jaunajas kazarmas. Vienibas vadiba vinus sagaidija puscela. Generalim Artemjevam personigi bus japastasta vienam no vecakiem, ka vins iznemuma karta licis Zarnicu pagarinat lidz ritam. Pilsetas Sabiedribas izglitibas departaments piekrita un pasakuma nozimiguma del pirmdienu noteica par brivdienu spele iesaistitajiem skoleniem, oficiali atbrivojot vinus no nodarbibam.

Soferis pagriezas uz skolu, paskatijas uz Belovu un klusi pamaja.

– Tiks darits.

Belovs tumsa pamanija, ka uz skolas pusi solo cilveki – pa vienam, divi – un uz centralas ieejas kapnem druzmejas kadi piecpadsmit cilveki, kurus apgaismoja vaja spuldzite. Ieraugot so attelu, vins sajuta, ka vina vedera bedre iegrimst. Vins bija pieradis saskarties ar noziedzniekiem, atkartotiem likumparkapejiem, zagliem un huliganiem, bet… parliecinat vecaku puli, kuri nebija ne dzivi, ne mirusi no bailem par saviem berniem – si bija pirma reize.

Pie skolas vartiem Volga strauji bremzeja.

– Vai tu vari tikt gala? – komitejas loceklis sausi jautaja.

Belovs neatbildeja un pamaja radiotelefona virziena.

– Galvenais, lai tu tiktu gala. Un meginiet to izdarit atri. Es nevaresu tos ilgi turet.

Belovs paglaudija kabatu, cigaresu pacina bija vieta. Neskatoties uz to, ka vins negrasijas tikties ar bistamiem noziedzniekiem, vins bija manami nervozs. Ar diviem pirkstiem izmakskerejis cigareti, vins to iebaza mutes kaktina un atvera masinas durvis.

Neskatoties uz to, ka vins seit bija bijis tikai pirms dazam stundam, vinam bija divaina un ne parak patikama sajuta, ka kops ta laika ir pagajusi daudzi jo daudzi gadi. Belovs steidzas aizdedzinat cigareti. Ieelpojis rugtos dumus, virietis pakapas uz prieksu un atklaja, ka varti, kas ieprieks bija aizverti, tagad ir plasi atverti, un sledzene karajas uz salauztas vazas.

Kad vins vinu panaca, vinai preti metas virietis peleka lietusmeteli un tikpat neaprakstama vacina. Belovam bija laiks aizdomaties, ka ar vienu cilveku mazak butu vieglak sarunaties un aizbegt, kad divus metrus velak skabena dzintara peda lika vinam apgriezties, bet virietis paguva ielist krumos un paslepties tumsa.

Kad Belovs tuvojas, vins dzirdeja satrauktas, skalas balsis.

– Kur ir policija? Jus teicat, ka esat sasniedzis dezurantu!

– Ja, es piezvaniju, vini aizgaja.

– Tatad, kur vini ir? Pusstunda jau pagajusi!

– Drosi vien… vini ir cela.

– Piezvani velreiz!

Cita, vel nervozaka sievietes balss gandriz kliedza:

– Kapec joprojam nav rezisora? Ka krasot sienas, vina ir tur, vecaki, palidziet! Un lietas saka nedaudz smarzot…

– Es neko nejutu! Esmu parliecinats, ka viss ir kartiba, nespiediet to!

– Neaizver manu muti!

– Es uz tevi nemaz neskatos!

Belovs nodzesa savu cigareti atkritumu tvertne un iegaja ieksa.

Kad vins atradas zale, peksni iestajas klusums, it ka visi sie pieaugusie, kas staveja mazas grupas gar sienam, acumirkli saprastu, kas vins ir un kapec vins ieradas, lai gan pec izskata vinu gandriz nevareja atskirt no pasiem vecakiem. .

"Ja vien komitejas loceklim butu laiks visu izdarit," vins domaja, censoties nomierinat sirdspukstus. "Ja, un jums ir jaatmet smekesana…"

"Sveiki, kolegi vecaki," Belovs sacija nedaudz aizsmakusa balsi. Vins iztaisnojas, paskatijas pa plaso zali, uzgaja sienas avizi ar zvaigzniti, kuru apskatija resns virs isa smiekliga meteli, un pagriezas pret registraturu. No turienes it ka pec paveles saka nakt ara cilveki – vel kabineta kaut ko runaja, bet, ieraugot zales vidu stavam virieti ar militaro gultni, uzreiz apklusa. Vinu aizkaitinatas un satrauktas sejas sastinga, izstiepas un kluva ka vaska maskas. Vins nogaidija, lidz kustiba apstajas un satrauktas balsis apklusa, un atkal runaja: "Es ludzu bridini uzmanibu." Man jums ir svariga zina saistiba ar skoleniem, kas piedalas Zarnitsa.