Laika cilpa

– Kapec tu vinu vilki? – Deniss velreiz jautaja. – Drosi vien loti smagi!

"Tas nav istais vards," Vitja sacija un nogurusi paraustija plecus. Vinam nebija ne jausmas, kapec, un pilniba palavas uz Katju. Vina acimredzot kaut ko zinaja un, ta sakot, bija “vieteja”. Vietejais vietas un, vel svarigak, laika izpratne. Varbut kaste ir kada svariga lieta, ko vini iedos padomju armijai un tas palidzes musejiem pec iespejas atrak uzvaret? Vai, piemeram, bez sis ierices vaciesi nespes pieladet lielgabalu, parraidit svarigu zinu – tacu nekad nevar zinat, jebkura sabotaza fronte pret ienaidnieku vinu ta vai citadi sabojas. Vins to saprata un, protams, tapat ka visi padomju skoleni, par to lasija gramatas un skatijas filmas.

"Tas ir nepieciesams," Vitja nomurminaja. Deniss skita apmierinats ar so atbildi.

Pec Gulivera Katja atdzivojas. Vina piecelas no kastes, izstaipijas, noelsas un tad peksni teica:

– Ak, sasodits… es aizmirsu savu velosipedu aiz tavas majas… Man bus jabrauc atpakal.

Vina peksni sastinga, klausijas, mazliet pagriezas viena virziena, tad otra. Vitja kluva piesardzigs, tacu, lai ka vins centas, vins neko nedzirdeja, iznemot talo kanonadi un veja troksni.

– Pakert to! – Ketija skarbi teica, uzrunajot kadu nezinamu. – Atri, atri! Vini noteikti ir atklajusi, kas pietruka!

Lena bezpalidzigi pagriezas un paskatijas uz Vitju. Vinas acis bija bailes.

– Petka, savac konservus! – Vitja cuksteja. – Pasteidzies! – un saka kramet kabatas aukstas kannas. Katra vareja ietilpt ne vairak ka viens, un drebes uzreiz kluva neticami smagas un neertas.

– Nemsim! – Katja paveleja.

Deniss paskatijas uz Vitju. Kopa vini satvera kasti no abam pusem, un Katja to pacela no priekspuses.

Meness, kas lukojas ara caur atri lidojosiem makoniem, nepartraukti apgaismoja vinu saspringtas sejas. Apkart salcosais mezs skita nereals, nereals un tapec vel biedejosaks. Peksni vinus sasniedza dusigs kliedziens, tad vel viens, un kluva skaidrs, ka vini noteikti vaja. Vitja juta pukstesanu ausis, un kluva neticami gruti elpot. Sasodita kaste parvertas par cugunu – bet Katja spitigi gaja, pareizak sakot, pat vilkas, jo kastes apakseja dala atsitas pret vinas kajam.

Un tad caur veja troksni manas ausis iecirta dusmiga, sava veida lauzta, klakskosa sunu riesana.

"Mammu…" Linas balss triceja. – Mammit, man ir tik bail no suniem…

Vitai bija iespeja sastapties ar aitu suniem, kas sarga darzenu noliktavu, un vins atcerejas so izbraukumu visu muzu – bet tas bija majas, un seit nebija kur paslepties.

Deniss, aizelpas, ik pa bridim palukojas apkart – zobi klabeja, bet ne no aukstuma, ka varetu domat, bet gan no bailem un spriedzes.

Katja nedaudz samazinaja atrumu, caur nasim iesuca mitru veso gaisu, paskatijas par plecu un vinas acis dzirkstija. Taja bridi vina izskatijas pec kaut kadas raganas – acis dejoja launpratibas dzirksteles, un tas nez kapec Vitai lika justies labak, it ka vins butu pieskaries degosajai naida ugunij un no tas uzladejies.

– Atri, uz straumi! – Vina peksni mainija virzienu un ievilka pulku biezokni – tik necaurejams un erkskains, ka bija gandriz neiespejami paiet. Elastigie zari skropstas manu seju, adatas skrapeja vaigus, censoties ieklut manas acis. Uz vina rokam nebija palikusas nekadas dzives vietas – tas visas bija sagrieztas un caurdurtas, erkski izsukusies pa biksem, nokasiti un ierakti ada. Atdalijums klusi un izmisigi spitigi devas uz prieksu. Suna riesana aiz viniem vinus mudinaja, dzenaja, venas dauzijas bailes – vieni milziga meza, kara, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.

"Seit jums ir Zarnitsa," nodomaja Vitja, klustot vesakai. "Visrealaka lieta, kada jebkad bijusi." Un, kad vina kajas peksni nolaidas, vina kermenis slideja pa slapjo zali, vins satvera kasti ka glabsanas lidzekli, neiedomajoties, kas vinus sagaida talak.

Ta nu vini pieci, pat nepaspejot saprast un apzinaties notiekoso, iebrauca taisni straume.

Manas pedas uzreiz iegrima ledaina udeni lidz celiem, bet kaste peksni kluva vieglaka un, sakuma nogrimusi gandriz puscela, uzpeldeja augsup, lenam ripodama no vienas puses uz otru.

Katja paskatijas uz viniem un vainigi nomurminaja:

– Citas izejas nebija. Suni noteikti iznaktu pie mums. Un leni iet uz leju ir parak ilgi.

Vitja paskatijas uz vina kajam. Kaut kadas zales tumsi kati savija vina bikses un, lenam supodamies, stiepas gar straumi. Udens bija loti auksts, vins lieliski saprata, ka sadi vini ilgi neiztures.

Labi, ka mamma to neredz, vins nodomaja.

"Tur ir musu maja," Katja noradija kaut kur pa kreisi. "Un jus mani tur satikat," vina pamaja uz maigi slipo krastu, kas tumsa izskatijas pilnigi nepazistams. "Jus, protams, varat iziet tiesi seit, bet vini redzes musu pedas." Tapec kadu laiku, varbut piecsimt metru, bus jastaiga pa udeni. Pieturieties sava starpa, dazreiz te ir bedres.

Vina panema kasti aiz parnesasanas dela un gaja uz prieksu – ta peldeja vinai blakus, ka pieradinata.

Vitja sajuta Lenas roku, ledainu un kaut ka savitu. Meitene triceja ka lapa. Vinas seja bija pilnigi balta.

"Mums jaiet," vins klusi teica.

Vina pamaja.

– Den, ka tev iet?

Deniss neatbildeja, tikai pakratija zodu, sakot, ejam jau.

Petja pacela aizmuguri. Visi dzirdeja vina kluso basa balsi:

"Tetis man teica, lai no rita aplej sevi ar aukstu udeni." Un es turpinaju domat, kur tas varetu but noderigi? Nu… tagad ir skaidrs, kur.

– Tu tagad slapinasies? – Deniss tricosa balsi jautaja.

"Es domaju, ka ar to man pietiks uz visu atlikuso dzivi."

"Un man patik auksts udens," Lena klusi sacija. "Tas kaut ka ipasi tirs."

Patiesam, kad Meness izrapas no aiz makoniem, straumes dibens paradijas lidz pedejam olim un zales stiebram, un dazreiz, burtiski uz bridi, no zem kajam izlauzas mazas zivtinas sudrabaina mugura un uzreiz pazud tumsa.

Katja gaja pa prieksu un pastavigi atskatijas, nerunajot ne varda. Varetu domat, ka vina nemaz nejuta aukstumu, bet Vitja zinaja, ka vina ir tiesi tada pati ka vini, tikai vairak sagatavota. Lai gan vinam nebija ne jausmas, ka tam sagatavoties. Ja vien jus neieverojat Petkas teva padomu. Bet tagad bija par velu.

Sakuma riesana pastiprinajas, vai ta likas, tad atgriezas vinam aiz muguras un pamazam saka attalinaties. Vaciesi bija acimredzami zaudejusi pedas.

Neliels pulcins gaja pret straumi, kas nebija stipra, bet tomer pamanama – kajas turejas pie aizkersanas, bija jaatbalsta vienam otru.

Kada bridi Vitja parstaja just kaju pirkstus. Mani teli parvertas par akmeni. Vinam bija bail skatities uz Lenu, un tikai meness gaismas atspidums no vinas sejas un ledaina plauksta vina plauksta vestija, ka vina joprojam ir tuvuma. Divas reizes vina paklupa un nokrita, klustot gandriz pilnigi slapja. Deniss un Petja palidzeja vinu pacelt – vini atnema vinai konservus un kaut ka to vilka.

– Seit! – Katja apstajas, noradot uz krumiem un tumso eju starp tiem. – Ejam ara.

Ar pedejiem spekiem, cikstot zeme, vini uzkapa krasta un kopa izvilka kasti, kuru tagad bija kluvis gandriz neiespejami pacelt. Buda no sejienes nebija redzama; No bezspecibas un noguruma Vitja acis sariesas asaras.

Vina rokas parstaja tricet – vins vienkarsi tas nejuta, tapat ka pareja kermena dala.

– Paker, paker! – Katja nikni cuksteja, un vinam gribejas visu nomest, apgulties uz slapjas zemes un gulet, skatoties uz melnajam debesim. – Neguli! Mazliet vairak! Naciet, jus esat pionieri! Puisi! “Vina teica vel kaut ko par karu, par fasistiem un to, ka driz mes uzvaresim, un tad vini kopa dosies uz atrakciju parku, nopirks katrs desmit saldejumus un brauks, lidz nokritis karuseli. Bet tas notiks velak, lai gan loti driz, bet, lai tas naktu, tas notiks driz, jums ir japarvar sevi tiesi tagad, panem kastiti, kadu konservu un iet atkal.