Laika cilpa

4. nodala

2010 gads

– Kapec neviens no mums neko neatceras? – Liza riebigi noslaucija drupatas no veca galda, kas bija klats ar nepartrauktam skrapejumiem. – Manuprat, tas ir vissvarigakais jautajums. Un, kamer neatradisim atbildi uz to, diez vai izdosies virzities uz prieksu… – vina apstajas, paskatijas pa kabinetu ar vecam mebelem un blavu spuldziti, kas kadreiz piedereja vienibas komandierim, tad turpinaja: – … saja… saja divainaja jautajuma. Un ja ta, ja uz so jautajumu atbildes nebus, es vienkarsi panemsu savu gredzenu – vina izteiksmigi paskatijas uz Sarovu un dosies prom, ka vienojamies. Ceru, ka neviens par to mani neapvainosies.

Aiz militaras vienibas Nr.22653 kabineta loga iestajas nakts. Pamestais parades laukums, uz kura vini reiz staveja, priecigi gaidot svilpi, kas pazinos par Zarnicas saksanos, bija apglabata pika tumsa, bet Viktors ik pa bridim nodrebeja, it ka butu satveris balsi vai zabaku suposanos vai kada transporta dzineja skana. Vins pamanija, ka ari vina klasesbiedri un pats Sarovs periodiski uzmeta skatienus aizkara durvim.

– Kas attiecas uz Vitju un Lenu, tad kaut ka var saprast… jus arstejaties psihiatriskaja slimnica… atvainojiet, slimnica, varbut hipnoze vai citas metodes. Musdienas tiesam ir veidi, ka likt aizmirst jebko…” Vina paskatijas uz Piteru, kurs klusedams sedeja vinai blakus un malkoja teju no plastmasas kruzes. – Bet ka ar mums? Es, Petja, Deniss, Deivids… neviens mus neapstradaja, mes izbegam no inkvizicijas…

Jautajums karajas gaisa.

Viktors paskatijas uz Lenu. Slimnica meitene cieta vairak neka parejas, tacu maz ticams, ka vina zinaja atbildi. Tomer… vina noteikti kaut ko atcerejas. Un vins atcerejas. Ne visi, lekmes un sakumos, uzliesmojumos, fragmentari. Bet sie cetri nav. Nekas.

Vina paskatijas uz Sarovu, bet vins tikai paraustija plecus.

Vini pavadija veselu stundu, meginot atsaukt atmina notikumus pirms divdesmit sesiem gadiem, tacu nonaca pie viena secinajuma – pec Cervjakova ezera iemestas granatas eksplozijas atmina skita partrukusi. Ausis melns zvanoss plivurs, briesmigas neizturamas sapes un spilgti zibsni acis. Tas visas ir smadzenu satricinajuma pazimes. Bet kas notika talak?

"Pec spradziena es atjedzos sanatorija Socos," sacija Peteris. – Skiet, ka pec nedelas. Pie sienas bija kalendars ar uzrakstu “Metalurga sanatorija”. Soci 1984" Lidz tam bridim acu prieksa ir dazi gaisi un tumsi plankumi, nepartraukts karuselis. Tagad dazreiz, kad es aizmiegu, es it ka kaut ko redzu un zinu, ka tas ir tas, kaut kas, kas man ir apslepts. Tas mirgos un pazudis. Es gribetu jums palidzet, bet… tas viss ir tik izpludusi un neskaidri! – Vins noplatija rokas. – Sanatorija mani visos iespejamos veidos pasargaja no jebkadas informacijas – nebija radio, televizora, pat “Pionerskaya Pravda” un mana milaka zurnala “Young Technician”, un viniem bija aizliegts lasit. Vienigais mierinajums bija milzigs baseins ar velvetiem griestiem un es tur pluncaju, lidz nokritu.

– Vai jums patika ari “Jaunais tehnikis”? – Deniss bija parsteigts. – Es tava vieta neteiktu.

Piters pacela uzacis, bet acimredzami nebija aizvainots. Vieglais raksturs, kas vinam bija kops bernibas, ir saglabajies lidz musdienam, un, visticamak, tiesi sis raksturs vinam palidzeja izturet klasesbiedru nebeidzamos smieklus par lieko svaru.

"Es pat sanemu ipasu piemaksu par to!" Piemeram, vai jus zinajat, kas tas bija?

– Kada vel si lietojumprogramma ir? – soketais Deniss iesaucas. – Man joprojam ir visas problemas majas, bet es neesmu dzirdejis par kadu papildinajumu! – Deniss pamaja ar galvu. Vina nebija palicis ne pedas no milzu konteinerkuga kapteina – tagad vins bija tas pats sestas klases skolnieks, gatavs strideties, lidz aizsmacis par muzigo kustibu un lidojumiem uz Marsu.

– Divaini, ka tu nezinaji! Bet parastajiem zeniem tas netika piegadats. Vai varat man pateikt, ka to sauc?

"Nu," Deniss sarauca pieri.

Piters dazus mirklus pagaidija, un vina tuklaja seja izcelas apmierinats smaids:

– Tu esi daudz zaudejis, Den. Un si lietojumprogramma saucas “Jauns resns cilveks”!

Visi, kas sedeja pie galda, reca no smiekliem – pat Liza smejas. Sarovs pilniba aizrijas ar teju.

Deniss saprata, ka ir apspelets. Ne jau jebkurs, bet vesels Valsts domes deputats. Sakuma vina seja kluva nopietna, bet pec sekundes ari vins iesmejas.

– Nu, Peter! Gandriz noticeju!

– Isak sakot… nebija ko darit. Gaju uz proceduram, un pauzes… starp mezonigajam galvassapem un to reto neesamibu atcerejos musu piedzivojumus un… pat atzistos, gribejas tos atkartot, pardzivot no jauna. Protams, lidz bridim, kad Cervjakovs ar granatu izsava ezera,” turpinaja Peteris. “Atceros ari, ka medmasas aiz durvim cuksteja, ka menesis pagajis, bet atmina joprojam nav atgriezusies un galvassapes nav pargajusas. Un vel…” vins apklusa, uzsita ar pirkstu locitavam pa galdu, it ka sis zests vinam palidzetu atcereties: „… palata ienaca diezgan nepatikams puisis peleka krunkaina uzvalka un jautaja, ko es redzu, kur mes bija tas, ko mums lika darit fiziskas audzinasanas skolotajs. Ipasi daudz jautajumu bija par tevi… – Peteris pagriezas pret Sarovu.

Pie komandgalda sedosais policists pasmaidija.

– Kur jus mus vedat, kada karte jums bija un vai es redzeju uz tas markejumu? Vai fizkulturas skolotajs musu prieksa nerunaja svesvalodas? Vai pieminejat arvalstu galvaspilsetas? Varbut vins uz kaut ko deva majienu vai pagaja mala ar kadu. Vins atstaja mus vienus, kaut uz isu bridi, dodoties prom, piemeram, krumos. Es sos mirklus atceros skaidri, iespejams, tapec, ka sis virietis bija… parak neatlaidigs. Un zemisks. Vins atkartoja vienus un tos pasus jautajumus simts reizes, un es visu laiku domaju, ka, iespejams, kaut kas nav kartiba ar vina atminu, bet es neuzdrosinajos jautat. Un es turpinaju vinam atbildet: “ne, ne, ne, ne” un ta talak bezgaligi. Vins ari smirdeja slikti. Tetis pat stridejas ar vinu, sakot, ka vinam nerup berna veseliba. Es dzirdeju vinus stridamies, un sis puisis slikta uzvalka teica, ka es noteikti kaut ko slepu un mani ir javed atpakal uz Maskavu pie arstiem, un vins daris visu, lai to panaktu.

Bet acimredzot tas neizdevas, un tetim bija specigaka ideja. – Peteris iedzera malku tejas, vina seja kluva nopietna. – Tatad… Liza, es nezinu ka tu, bet esmu parliecinats, ka mes tur bijam. Tur tada nozime -tur. Jautajums nav par to, kapec mes neatceramies, tas ir tikai skaidrs – soks un viss parejais, bet kas bija pirmais – vista vai ola. Citiem vardiem sakot…” vins pamaja uz gramatas lappusi, kas atradas tiesi galda vidu, “vai krusts pazudis, ja mes kaut ka meginasim sevi glabt.

"Krusts nepazudis," peksni sacija Davids. "Bet mes esam seit, jo kads mus izglaba." Un, ja tas kads esam mes pasi, tad mums tas ir jadara.

– Tas ir… ja es pareizi saprotu, mes esam gan dzivi, gan mirusi vienlaikus? Tapat ka Sredingera pionieri, vai ne? – Liza pamaja ar galvu.

"Tu redzi gramatu," Viktors pagriezas pret vinu. – Vai ari jus saubaties par ta autentiskumu?

Patiesiba vina, protams, nezinaja, ka, pirms piekrita kaut kur doties, Peteris piezvanija Leninkai, tas ir, uz Krievijas Valsts biblioteku, un pec stundas direktors personigi atnesa pilnigi jaunu, it ka tikai drukatu gramatas eksemplaru ar nosaukumu. V. A. Prokopjeva “Kara labirinti”.

Sievietes lupas saknieba. Vinai drosi vien loti gribetos teikt, ka tas ir viltojums, bet gramata un fotografija bija istas, peleku, nedaudz nodzeltejusu lapu smarza, limetais iesejums, nospiedums – par autentiskumu saubu nebija. Musdienas visu var viltot un parkrasot Photoshopa, bet devinpadsmit sesdesmit pirmaja izdotaja gramata fotografijas bija istas, vina to saprata.

Liza panema rokas nobruzoto sejumu, apgrieza to un domigi nolasija autora vardu:

“Vladislavs Prokopjevs…” atmina atspogulojas vinas seja. – Pazistams vards… Skiet, ka musu skola… bija kads ar lidzigu… – vina paskatijas uz Viktoru.