Laika cilpa

– Noteikti! – Petja nolika sveci uz galda. Vina rokas beidzot bija brivas, un vins izdarija nepacietigu zestu.

"Varbut butu labak tam nepieskarties," domigi sacija Katja.

– Ja! Ko tu dari?– Deniss gandriz iekliedzas. "Jus riskejat ar savu dzivibu, lai to iegutu!" Un ari mes…” vins piebilda, „kad vini vinu vilka”. Un tagad mums ari sapes kakls hipotermijas del, tas ir simtprocentigi. Atvert!

– ES piekritu. Atveries,” Petja atkartoja savus vardus.

Katja paskatijas uz Lenu.

"Man ari nepatik si kaste." Vina ir kaut kas… divains.

"Tas nozime divas balsis par un divas pret," sacija Katja. – Izskirosais paliek. Tu, Vitja. ko tu grasies teikt?

Visu acis pieversas vinam, un vins peksni sajuta, ka tiesi tagad, saja mirkli, tiek izlemta vinu nakotne. Kapec tas ta bija – vins nevareja pateikt, tacu dzive ir brizi, kad esi parliecinats, ka ir pienacis X laiks. No ta, kadu lemumu jus pienemsit saja bridi, bus atkariga visa jusu turpmaka dzive.

Kas saja bridi ir tik ipass? – vins domaja. Manas plaukstas peksni kluva nosvidusas. Kaut kas notiks, kad vini atvers kastiti. Bet ko tiesi? Vai tas noteikti novedis pie kaut ka slikta?

Vins parmainus skatijas uz lakotas kastes spidigo fiksatoru un draugu sejam.

Lena lenam pakratija galvu, it ka teiktu vinam: “Saki ne. Es ludzu jus, vienkarsi sakiet ne, jo…"

Vins nespeja nolasit vinas acis atbildi, vinas bailu iemeslu. Vina baidijas no nakotnes un vinu situacija tas bija absoluti dabiski. Bet ne katra izvele noved pie slikta rezultata. Dazreiz jums ir jaizlemj ieiet nezinamaja. Skatieties uz prieksu ar atvertam acim. Izdari izveli.

Vitja nolieca galvu. Laika plaksne, skiet, karajas par vinu mazo atslanosanos – drumu, bezpriecigu un rapojosu, ta, ka vins fiziski juta ta smagumu. Vitja grozijas no kajas uz kaju, iebaza rokas dzilajas biksu kabatas un peksni sajuta tur serkocinu kastiti, kas klusi, bet neatlaidigi vibreja. Vins to parcela no slapjam drebem un pavisam aizmirsa par to. Sirsenis meginaja atbrivoties. Vitja atcerejas, ka no rita kukainis bija sauss un miris. Un tagad tas peksni atdzivojas. Kapec?

Vins padomaja un klusi teica:

– Atver to.

3. nodala

1941 gads

"Ejam uz gerbtuvi, seit nav drosi," virietis peksni teica un, nepagriezies, devas uz zemo eku, kas atrodas aiz stadiona galvenas blodas.

Sarovs paskatijas apkart. Slazds? Bet kurs vareja zinat, ka vins dodas uz sejieni? Vel ir paris sekundes, lai aizbegtu. Mana galva druzmejas domas. Virietis turpinaja iet uz tumsajam durvim, nepagriezoties.

Sarovs noputas. Vins veica so gruto un bistamo celojumu, tik tikko izvairijas no aresta, izkapa pa logu, pakluva zem lodem – un tas viss bija veltigi? Ne, vinam ir jasanem atbildes. Vai vismaz izdoma, ko darit talak.

Vins negribigi devas pec viriesa. Vins jau bija piegajis pie tupus ekas, iznema no kabatas atslegas, vienu iebaza atslegas cauruma, divreiz pagrieza un pavilka durvis pret sevi. Durvis atveras ar vieglu cikstesanu. Enges jau sen nav ellotas.

Sarova sirds saka sisties.

Cik reizu vins ir redzejis gerbtuves durvis vala un pretinieku fokusetas sejas ieksa? Desmitiem? Simtiem? Skiet, ka vins pat sajuta sviedru smaku no tumsas atveres, lai gan tas, protams, nevareja but – nenogurstosi puta diezgan stiprs un auksts vejs un vieniga smaka, ko vins tagad sajuta, bija saujampulvera smaka.

"Nac ieksa," virietis sausi teica. Divaini, bet sava balsi Sarovs dzirdeja ja ne apstiprinajumu, tad majienu par to. "Godigi sakot, es domaju, ka tu aizbegsi," vina balss atskaneja no tumsas, kad vini iegaja ieksa un durvis aizveras, nogriezot celu uz atkapsanos. Vini atradas melna, aptverosa un mitra tuksuma, viens otram preti, tik tuvu, ka Sarovs sajuta si viriesa elpu sava seja. Vieglas tabakas notis sajaucas ar smalku konjaka aromatu.

Vina atmina peksni paradijas kubiesu cigaru kaste, kuru Sarovs nodod virietim, kura seju slepj plivojoss sarkans karogs – apkart kaut kadi svetki, pula troksnis, skala muzika, skaistas meitenes un vispareja jautribas atmosfera. … vinam vienmer skita, ka tas ir sapnis.

Un tagad si gerbtuve, kuras smaku vins atpazitu miljona. Vins nebija nobijies, drizak zinkarigs. Sarovs aizvera plakstinus un iedomajas…

Labaja puse ir sportistu skapisi, pa kreisi ir gars sols, virs ta ir divi mazi lodzini. Pie sienas ir liels sacensibu kalendars tabulas veida ar cempionatu, pilsetu un stadionu nosaukumiem, zem ta ir galds ar vairakam mineraludens pudelem un augsta izliekta vaze, kura tika ievietoti ziedi, ziedoti. lidzjuteji cela uz gerbtuvem.

Nedaudz talak aiz skapisiem ir vel vienas durvis un neliela dusas telpa tris personam. Tas ir viss spartiesu rotajums.

Grida ir delu, sienas krasotas balta krasa. Pie griestiem bija divas spuldzes, tacu tas tikpat ka nedegas, jo sacensibas notika pa dienu un parasti no logiem bija pietiekami daudz gaismas.

– Vai tu iedomajies? – jautaja treneris.

Sarovs nodrebeja.

Ka vins vareja zinat, ko es domaju? – vina prata iesavas prata doma.

"Viss ir ka ieprieks," Sarovs cuksteja.

– Ja.

Atskaneja sledza klikskis, un gerbtuve pazibeja blava un nedaudz tricosa gaisma.

Sarovs instinktivi paskatijas uz logiem. Aizstavot Maskavu, vins pavadija nepilnu diennakti, tacu vins jau labi zinaja, ka no telpam un ekam nevajadzetu izklut nevienam gaismas staram. Ienaidnieka izluklidmasinas rinkoja par pilsetu ka meza grifi. Vins negribeja tikt piekerts kaut ko tadu stulbu darot.

"Nebaidieties, es visu aizsedzu," virietis pasmineja. "Bet mes neradisim nepatiksanas un neteresim elektribu." Es ceru, ka jus salidzinajat savas sajutas ar redzeto.

Sarovs paskatijas apkart. Istaba bija loti lidziga tai, kuru vins bija iztelojies sava iztele. Iznemot to, ka sportistu skapisi bija slegti un vaze uz galda bija tuksa. Vinai blakus guleja tikai paris nokaltusas ziedlapinas.

Vai ari ta nebija iztele? Ko tad? Vins pakratija galvu, censoties atbrivoties no apsestibas, un taja bridi gerbtuve nodzisa gaismas.

"Es tev teicu savu dalu…" tumsa atskaneja balss. – Tava karta. Ta ka jus jau esat atnacis, runajiet.

Talu uz rietumiem atskaneja gara dukona, atskaneja trauksmes signals, un pretgaisa lielgabali atkal saka darboties. Censoties nomierinaties un atrast istos vardus, Sarovs saznaudza dures. Tad vins tos atspraga, bet vardi nenaca. Vins vienkarsi nezinaja, ko teikt, ka sim virietim izskaidrot savu situaciju. Vins nezinaja, kadas attiecibas viniem bija un kas vinus saista. Vienigais sapratigais skaidrojums, kas ienaca prata, bija tas, ka puisis, iespejams, loti lidzinajas vinam, varbut pat kadam attalam radiniekam, par kuru vins nekad nebija dzirdejis. Tacu, cik vins zinaja, neviens vina gimene nekad nav interesejies par sportu, vel jo mazak sasniedzis virsotnes. Ja butu citadi, vins, protams, par to zinatu.

Bet pat tad, ja kads skrietu, nekad nevar zinat, kas vinam personigi, ar to saistits Ilja Sarovs. Ja kads tals vina radinieks, kadreiz pagatne, sabojajas, pievila so drumo cilveku – vins ar to nebija saistits -, tas dienas ir sen pagajusas, un stadions kopuma ir mainijies lidz nepazisanai un tagad tiek saukts par “Lokomotiv”.

– Nu kapec tu kluse? – treneris smaga balsi jautaja. Sarovs nez kapec klusiba sauca virieti par treneri.

– Man ir berni arpus pilsetas. – Sarovs juta, cik smiekligi izklausijas vina vardi, bet turpinaja bez pauzes: – Bernu pulcins… es vinus apmaciju… un mes… vispar mes atradamies bez ediena un bez palidzibas… ta ari notika. ka man par viniem jarupejas. Atdod tos vecakiem. Un es… nezinu, ko darit. Tapec es seit ierados. Laikam velti.