P?d?j?s tr?s dienas

Miroslavs pat sajauca “Mad Beetles” pec vinu vardiem. Tacu vins zinaja, ka kopa ar brali grupa ir pieci toposie muziki. Skiet, ka pazudis (vins sasprindzinaja atminu) bija basgitarists.

– Kur ir ipasnieks? – Mireks pamaja uz basgitaras pusi.

– Vins ieradisies rit. "Tiesi uz Pragu," mans bralis nomurminaja.

Vins izteiksmigi piesita pulkstena ciparnicu un sava augstaja (nemaz rokam!) balsi paveleja:

– Mes kavejam! Ejam ara, atri!

“Butu jauki, ja mes tagad neatrastu taksometru. Turklat mums vajag divus,” Miroslava prata iesavas gleva doma.

Tacu bralis paradija vinam pavisam neparastu talredzibu: masinas jau staveja pie ieejas.

"Es jums piezvaniju pa talruni," vins paskaidroja.

Lidosta nokluvam pec piecpadsmit minutem, iekapsana lidmasina jau bija sakusies. Ieeju apsargajosais policists ieraudzija vinu kompaniju, sarauca pieri un aizskersoja celu:

–Kur mes ejam?

– Uz Pragu, luk, biletes! – Karlis atbildot starojosi pasmaidija.

– Kas vini ir? – Kalps turpinaja uz viniem skatities.

"Vai jus to neredzat, vai ka?" Viens no kompanijas izteiksmigi kratija gitaras futrali.

"Atveriet to," policists paveleja.

Miroslavs satraucas. Bralis pastavigi pazinoja, ka vini dzivo civilizeta valsti. Tapec nevajadzetu laut likuma sargiem iztureties pret viniem ka pret vergiem. (Par ko vins regulari sanema naudas sodus un dazreiz sanema nuju lidz ribam.)

Bet sodien, par laimi, Karlis bija mieriga noskanojuma. Vins iesaucas kolegim: "Neizradies!" Vins izpalidzigi atklaja lietu virsniekam:

– Ludzu!

Vins paskatijas uz instrumentu un nez kapec ar pirkstu galiem piesita pa skanu deli. Vins negribigi pagaja mala:

– Nac ieksa.

Pec tam sekoja vel viena neliela kilda: meitene, kas registreja biletes, pieprasija, lai ekipejums tiktu registrets ka bagaza, Karlis un vina biedri dedzigi iebilda. Bralis pabaza registratura seju ar masinraksta rakstitam noteikumu lapam, kuras teikts, ka muzikas instrumentus ir atlauts parvadat rokas bagaza.

Beigas meitene padevas.

Mazaja Karlovi Vari lidosta nebija metala detektora – muzikiem tika lugts tikai iztuksot kabatas un isi ieskatities korpusos ar instrumentiem.

– Ura, mes lidojam! – svinigais gitarists priecigi iesaucas, kad vini beidzot iekapa lidmasina.

"Pie velna ar tevi!" – Miroslavs aizkaitinati nodomaja. Vai vinam vajadzetu but iekravejam, kas nes instrumentus? Nu, ja jus neietilpst bagazas limita, uzaiciniet kadu no sava uznemuma, tadu matainu slinki ka vins. Un vins jutas ka pilnigs svesinieks vinu sabiedriba. Un vecs virs boot. Uztverot citu pasazieru neapmierinatos skatienus, man gribejas taisnoties: “Es neesmu ar viniem! Es esmu normals!"

Muziki nedaudz pasmejas pa visu salonu, un no kaut kurienes paradijas diezgan liela kolba, kas gaja no rokas roka. Iedzerusi paris malkus, bitli peksni iesaucas, sirdi plososi un negliti:

– Palidzi! Man vajag kadu palidzibu!

"Jums tiesam ir vajadziga palidziba: lai dziedinatu jusu smadzenes," nomurminaja viens no pasazieriem.

– Aizver savu muti! – Karlis vinam uzkliedza.

Tagad, kad bijam drosi lidmasina, vina iztelota pieklajiba acumirkli atkrita.

"Kapec es vienmer sekoju vinam ka aita uz kausanu?" – Miroslavs jau neskaitamo reizi sev parmeta. Vins, protams, zinaja, ka ir maigs cilveks. Kirurgam par mikstu. Vins biezi sekoja vadibai un darija nepamatotas lietas, lai tikai iepriecinatu cilveku. Piemeram, es nopirku kaklarotu meitenei no Savienibas Yulechka. Meitene vienkarsi izpluda, uzziedeja, izkusa. Lidz muza beigam vins atceresies savu dasnumu, pastastis saviem mazberniem un lepni radis viniem dargakmeni.

Un Karlim, lai ari cik daudz laba vins daritu, vins to uztver ka passaprotamu. Pietiekami. Apnicis tas.

"Es rit vairs nebrauksu uz Pragu uz vina mulkigo koncertu," nolema Miroslavs. – Es labak pierunasu Yulechkulauzt rezimu. Karla nebus, vina vecaki ari ir prom… Mums janoperk vins. Lai jums labi. Oplatok… Ne, labak ir siers un desas – vina ar tadu sajusmu man teica, ka viesnica brokastis pasniedz istu salami. Acimredzot Savieniba partikas piegade ir loti slikta.

Veca lidmasina negribigi un leni, ka vectevs, kurs visu dzive bija redzejis, rapoja uz pacelsanas pusi.

"Brauciena laiks ir cetrdesmit piecas minutes," sacija stjuarte. – Ludzu, piespradzejiet drosibas jostas.

"Nu, puisi, tagad vissvarigakais," Karlis klusi teica.

par ko vins runa? Miroslavs paskatijas uz rokmuzikiem. Kolba jau pazudusi, vini sez savos kreslos, koncentrejusies, nopietni…

Un, tiklidz delis sasniedza augstumu, "blaktis", it ka pec komandas, izleca no savam vietam.

"Uz tualeti, ludzu, pa vienam," stjuarte nekavejoties pieleca viniem klat.

Karlis klusi, igni atgruda vinu ar plecu ka musu, un meitene gandriz nokrita.

– Cau, puis, nomierinies! – Nakamaja rinda sedosais virietis draudigi piecelas sava kresla.

Un tad vins apklusa. Jo Karla un cita muzika (Miroslavs nevareja izdomat vina vardu) rokas blavi mirdzeja pistolu stobri.

– Visi kluse! – bralis histeriski kliedza visam salonam.

Un vina rokaspuisis ar asu kustibu pievilka stjuarti sev klat, pielika ieroci vinai pie vaiga un kliedza:

– Es vinu nosausu, visi, ja supojat laivu! Tas viss ir beidzies!..

"Karls…" Miroslavs sausmas noelsas.

"Mes ari tevi nogalinasim, stulbi!" “Brala acis mirdzeja patiess prieks, vina acu zilites pilniba parvertas spraugas.

"Ja, vins ir augsts! Karlis ir narkomans! Ka es par to agrak neiedomajos? – prata iesavas pecdoma.

– Ko, dakterit, tu bikses sudi? – bralis vinam uzsmaidija. – Nebaidies. Es izdarisu visu jusu vieta.

Vina draugs iesmejas.

Abi, vilkdami aiz sevis stjuarti, virzijas uz kabines pusi.

Miroslavs satvera kresla roku balstus. Vins ir tas, kurs iekluva nepatiksanas! Kads bralis! Karlis, protams, ir netirs viltnieks, par to vins ilgi nesaubijas. Bet vina nepatikamas lietas, Miroslavs uzskatija, bija berniskigas. Vins nesen lielijas, ka kadam policistam restorana esot uzsplauts uz alu, kad vins devas uz tualeti. Bet nolaupit lidmasinu?

"Vini man dos desmit gadus," jaunais arsts sausmas nodomaja. – Un mani ari. Ka lidzdalibnieks."

Karla futralis ar sintezatoru (rokas bagaza, kas vinam tika registreta) staveja zem Karla kresla. Un bralis no ta iznema ieroci, skiet…

Mums tie ir jaaptur! Bet ka? Bralis, vadosais gitarists un sekosa stjuarte jau atrodas pilota kabine. Tos nosedz parejie divi muziki. Abi ir ari brunoti: vienam pistole, otram nazis.

Vini ielauzas kabine. Saspringtas, paceltas sarunas atbalsis. Stjuarte raud. Pasazieri bija sastingusi stupora. Vienigi virs no blakus rindas – tas, kurs meginaja Karlim aizradit – nezaudeja mieru. Vins uztvera Miroslava skatienu un ar lupam cuksteja: