P?d?j?s tr?s dienas

No Julijas Nikolajevnas garlaikotas sejas bija skaidrs, ka sis detalas vinu neinterese.

– Nu, kur tagad ir Miroslavs? – vina izblava.
– Zini?..

"Ja, protams," Ganuss pasmaidija. – Vins praktizejas Turcija, pec tam parcelas uz Kanadu un tagad dzivo Spanija. Tagad, cik man zinams, vins ir partraucis darbibu, bet turpina aktivi konsulteties. Celo pa visu pasauli.

– Vins ir precejies? – Julijas balss nedaudz triceja, Tanja smaidot paskatijas uz mati.

Ganuss bija neizpratne:

– Es… es, godigi sakot, isti nezinu. Es domaju, ka vins bija precejies, bet tagad ir skiries. Sen.

"Es redzu," Julija Nikolajevna noputas.

Tatjana nejausi jautaja:

– Kapec vins mus tomer uzaicinaja uz so veikalu?

– Kas tev ir prata? – pardeveja bija neizpratne.

– Kapec manai matei Rusalkinas buda bija skaidri rakstits: “Ganuss zina”?

"Ja?…" vecais virs izlikas parsteigts.

– Vai Miroslavs ieradas Karlovi Varos? Kad?

– Vel 1990. gada. Uzreiz pec tam, kad Vaclavs Havels izsludinaja amnestiju.

"Ja, Tanja, jus to teicat," mana mate priecajas, "ka lapenes zimite tika izgatavota pirms divdesmit gadiem!"

Tacu, meitene pamanija, pardeveja acis saudijas.

– Divaini. "Loti divaini," Tatjana domigi sacija. – Teiksim. 1990. gada Miroslavs sanema amnestiju, vareja atgriezties Karlovi Varos, pastaigajas pa pilsetu, atcerejas savu seno milestibu… Bet kapec atstat zinu lapene? "Vina versas pie mates: "Vai nebutu bijis vieglak atbraukt pie jums uz Maskavu?"

"Es… es apprecejos 1990. gada," apmulsusi atgadinaja Julija Nikolajevna. – Varbut Miroslavs par to uzzinaja? Un tu negribeji sabojat manu dzivi?

Tatjana nicinosi paraustija plecus:

– Vareju rakstit agrak, pirms jusu laulibam, no Vacijas vai Turcijas. Vismaz paskaidrojiet, kapec neieradaties uz randinu. Un vins pazuda pavisam.

"Vins rakstija," Ganuss klusi sacija. – Miroslavs man teica. Dazas dienas pec tam, kad es nokluvu Vacija, un pec tam daudzas reizes. Vestules acimredzot nekad nesanaca.

– Nozelojams attaisnojums! – Sadovnikovas meita to atmeta.

"Tu, Tanja, nezini, ka bija toreiz," mate iestajas par savu milako. – Sarakstijos ar kolegi no Bulgarijas – un zinas vienmer pienaca atvertas. Un te – no Vacijas!.. Un pat no terorista!

“Kopuma, Yulechka, es tev visu izstastiju, un tad dari, ka uzskati par pareizu,” rezumeja vecais virs. – Es jums iedosu Miroslava pasreizejo adresi, ja velaties, zvaniet vinam vai rakstiet vinam. Ne – jusu griba.

Pardevejs smagi piecelas no kresla. Veikala tikko bija ielukojies atvadu saulrieta saules stars, nezeligi izcelot dzilas kruncinas ap muti, iekritusajiem vaigiem un nogurusajam, izbalejusajam acim.

"Miroslavs, iespejams, ir tas pats vecais puisis," Tanja nicinosi nodomaja.

Un Ganuss sviniga toni sacija:

– Miroslavs, kad mes toreiz, devindesmitajos, iepazinamies, vins man teica: “Es esmu vainigs Julijas prieksa, un vinai ir tiesibas mani izdzest no savas dzives. Bet ir viena lieta…"

Pardevejs peksni apklusa, smagi vilkdams kajas, un ievacas veikala dziluma. Vins paradijas atri – ar melnu samta kasti rokas.

– Nevar but! – Julija Nikolajevna noelsas.

"Tu uzmineji," Ganuss silti pasmaidija.

Un paris sekunzu laika uz vinas kakla uzspideja kaklarota – ar lielu smaragdu centra, ko ierameja zelta kuloni.

– Un tev, mammit, ir laba gaume! – Tatjana noverteja.

Pardevejs ieskatijas Julijas Nikolajevnas priecigaja seja un pasmaidija:

– Miroslavs loti uztraucas, ka tu toreiz nepanemi lidzi kaklarotu.

"Man nebija saubu, ka es vinu satiksu rit," vina noputas.

"Lai ka ari butu, jusu lieta beidzot ir atgriezusies pie jums," vecais virs svinigi pazinoja.

Tanja saubigi jautaja:

– Cik gadus jus to glabajat? Kops devindesmitajiem gadiem?!

"Nu… ja," vecais virs atkal samulsa.

Tomer vins atri sanemas un runaja daudz parliecinosak:

– Ja. Kad Miroslavs atgriezas Karlovi Varos, vins nekavejoties ieradas pie manis. Nu vins man ari to pateica, izradas, tev bija romans… Un vins man iedeva kaklarotu. Starp citu, es pats vinam toreiz teicu: kapec? Satiec vinu pati, tagad robezas ir vala. Bet vins ir… romantikis, fatalists! Ne, vins atbild, lai tas ir ar tevi. Julija izlasis manu zinu, atnaks surp un atdos vinai sikumu. Un ja ne, tad tas nav liktenis.

"Jus esat godigs cilveks," aizkustinosi sacija Julija Nikolajevna.

"Bet es ari esmu pelnijis to laimi, redzot, ka smaragds mirdz uz jusu jauka kakla," vecais virs nozelojami sacija.

15 nodala

Musdienas. Almunekara, Spanija. Miroslavs Krass

Miroslavs Krass piegaja pie milziga loga, kas aptvera visu sienu. Druma jura, pamests uzberums. No oktobra lidz aprilim pilseta nav ko darit. Vasara seit dardeja diskotekas, jauniesi ruca uz motorolleriem, dumi cirtas no visam apkartejam kafejnicam: grileja sardines, uz oglem ciksteja gambas – milzigas garneles, vietejais Alhambra alus pluda ka upe. Skiet, ka visi jauniesi no Granadas, Sevilas un Malagas pluda seit uz Almunekaru. Krastmala bija krasu pilna, smejas, dejoja trakuliga ritma.

Tacu, tiklidz pienaca septembris, saule norima, sakas nodarbibas universitates, un jauniesi pameta pilsetu. Promenade pie juras arpus sezonas staigaja tikai dazi vietejie, parsvara gados veci cilveki. Meitenu vieta sikajos sortinos ir senatnigas vecmaminas, skalo puisu vieta ir gludi veci. Uz simulatoriem – tie tika novietoti visas pludmales pec mera paveles – vairs nebija ne blenas, ne skupstisanas. Gados vecaki kungi sporta inventaru izmantoja tikai paredzetajam merkim – uzpumpeja vedera muskulus kopa ar novajinatajiem augsstilbiem. Un reto atverto kafejnicu ipasnieki uzreiz mainija savu augstpratigo un nicinoso sejas izteiksmi pret sirsnigam rupem par katru (tagad zelta vertu!) klientu.

Bet divaina lieta: Miroslavs pec vecuma bija daudz tuvaks pieklajigajiem Almunekaras iedzivotajiem. Skiet, japriecajas, ka pilsetina ir klusa, var baudit mierigas pastaigas un tuksas pludmales. Tomer katru reizi, kad svetku laiks seit nomira, vins kluva skumjs. Dazreiz vins pat steidzas “dzenat puli” – devas uz Granadu, Barselonu vai talak, uz vienmer rosigo un troksnaino Londonu. Vins nebija gatavs vecumdienam, vinam vel nebija vajadzigs miers. Un es seit nepirku dzivokli, lai pavaditu savus vecos gadus pensija. Vienkarsi pilseta bija maza, ne parak populara, tapec nekustamais ipasums seit bija lets. Sava milotaja anglu Braitona vins vareja atlauties tikai studiju nomale, protams, bez jebkada “skata”., seit es nopirku jauku divu gulamistabu dzivokli pirmaja rinda, ar balkonu, ar pilniba stikla sienu.