Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?

Ar acs kaktinu, pamanot kadu kustibu uz tumsajam, porainajam gridas flizem, es peksni pielecu un sastingu sausmas. Manas lupas uzreiz izzuva, ieraugot pretigo balto zirnekli, kurs parliecinosi kustinaja visas kajas, neparprotami veledamies pastaigaties man garam.

Vai varbut man! Pec vina melnajam acim nebija iespejams paredzet vina velmes. Bet vienu es zinaju drosi: es nevelejos skersot celus ar so manas dures lielumu, aizbildinoties.

Jo man bija sausmigi bail no zirnekliem. Lidz klusumam. Lidz samanas zudumam. Berniba sis bija manas lielakas bailes. Babayka, braunijs un briesmonis zem gultas viniem pat nebija tuvu.

Bet tas ir berniba. Savu lomu speleja liels briva laika daudzums un gandriz neierobezota pieeja jebkurai literaturai, izmantojot e-gramatu. Izmantojot dazadas metodes, man izdevas nedaudz samazinat savu attiecibu pakapi ar siem daudzkajainajiem radijumiem. Tagad es tos uztveru daudz vieglak. Bet, ja bija iespeja nebut ar viniem viena istaba, es dariju visu, lai atbrivotos no siem monstriem.

Jo, lai saglabatu musu abu psihi, mums vajadzeja tureties talak vienam no otra.

Viena leciena es piegaju pie loga, atveru to pieskaroties, nenoversot skatienu no sis lielas acs. Viegls vejins ar patikamu vakara vesumu noglastija manu seju un sabucoja matus, bet es pat nedomaju teret laiku sevis sakartosanai.

Ta vieta vina aizskersoja balta pukaina viriesa celu, izlemigi un drosmigi liekot kaju vinam cela.

Peksni apstajas, vins it ka ar neizpratni paskatijas uz mani, sasutuma nedaudz paceloties uz prieksejam kepam. Es paskatijos uz so un to.

Es centos visu iespejamo, lai saglabatu mieru.

Galu gala, iespejams, uzskatot mani par neadekvatu, zirneklis izvelejas risinajumu.

Bet spitiba ir mans otrais es. Sis koridors ir par mazu mums diviem un manam lielajam bailem.

Dzili elpojiet, lenam izelpojiet. Uzmanigi ar pirkstiem satverot pukaino aiz vina pretiga kermena, es acumirkli nosedinaju vinu uz metala ramja aiz loga un aizcirtu slegus, to ciesi aizsledzot.

Sirds puksteja strauji un strauji. Mans pulss sitas ka bungas ausis, un caur to es dzirdeju savu straujo elposanu. Sis bridis, kamer nesa zirnekli, man skita ka muziba. Pukainais meginaja izklut ara, aizsniegt mani ar savam nejaukajam kepam, kutinaja ar tam manu adu un pretojas no visa speka.

Pat zirnekli seit bija divaini! Es nekad muza neesmu sastapies ar baltajiem. Es tikai no sirds cereju, ka tas nav indigs!

Noslaucijusi plaukstas kombinezona, es atgriezos pie durvim, ievilku elpu un atlavos uz bridi aizvert plakstinus. Tacu vina uzreiz saprata, ka tik absurdi palaidusi garam kadu sarunas dalu. Neticama nozela uzreiz aizveras ap manu kaklu ka spiedoss gredzens, bet to, ko biju izdarijis, nevareja atsaukt.

Es nevaretu adekvati domat, ja zinatu, ka man tuvuma ir zirneklis.

"…nelaid Salliju tuvu ierakstitajam," es piekeru, koncentrejoties uz balsim.

"Vai jus baidaties, ka vina uzzinas, kas ir vinas tevs?" – izsmejosi izskaneja Pelisejas kundzes jautajums.

Es atspiedos pret sienu pec iespejas tuvak. Si bija otra tema, ko mes ar mammu nekad atklati un atklati neapspriedam. Reiz, kad biju vecaka, sanemu no vinas niecigu atbildi, ka tas ir gadijuma vienas nakts sakars, ko vina nemaz nenozeloja.

Bet man loti truka so datu. Kads gudrs cilveks rakstija, ka mes esam musu pagatne, kas saistita ar musu sencu likteniem. Ja jus nepazistat savu gimeni, jus vienkarsi nezinat sevi.

"Es negribetu visu sarezgit vel vairak," atturigi atbildeja vecaks.

"Aletra, es vel neesmu piekritis vinu uznemt." Jus vienmer esat bijis neciesami spitigs savos nodomos un lemumos! – akademijas vaditajs bija sasutis ar man neizskaidrojamo apbrinu. – Labi, es panemsu tavu meitu. Bet tikai aiz cienas pret manu nelaika draugu. Tava mate bija briniskigs cilveks un nekad man nepiedotu, ja es vinas mazmeitu atstatu grutibas. Piezimes? Ko jus gatavojaties darit talak?

Mani burtiski plosija neparvaramas emocijas. Tie sagazas ka auksts udens, rapjoties zem manam drebem ar dzelonainam adatam, kas lika manai adai neizturami apdegt. Gribeju dzirdet mammas planus. Ja, man vini vienkarsi bija jazina! Ne jau miera labad: raizes mani parnems tik un ta, jo es jau zinu, ka vina tiks gala ar musu vajataju.

Man bija jauzklausa vinas plani, lai es varetu vinu atrast, ja kaut kas notiks.

Ja, dala jau ir pienemusi, ka uz kadu laiku paliksu saja tumsaja akademija, jo mamma tiesam ir spitiga un spitiga. Ja vina jau ir kaut ko izlemusi, tad ta.

Bet otra dala!

Es vel nezinaju, ka, bet es grasijos pamest so biedejoso divaino cietumu par katru cenu. Kadas bija tavas mates spejas? Vai vinai tas vispar bija? Un kurs tad bija tas, kurs mus vajaja visus sos gadus? Trakie zinatnieki, kas skatas uz supervaroni? Vai esat nolemis santazet vinu, lai izpilditu katru vina kaprize, palidzot vinam darit launu?

Katra jauna ideja skita trakaka par ieprieksejo. Zinaju, ka vienkarsi paliksu traka, ja paliksu seit bez jebkadas iniciativas, gaidot zinas no mammas. Jo realaja pasaule supervaroni nebija nemirstigi.

– Ko tu darisi ar Mednieku? – Pelisejas kundze nosverti, pat nejausi jautaja.

Un es sapratu, ka savu emociju del esmu atkal palaidusi garam dalu no sarunas. Noguris. Es jau biju parak noguris, un mans koncentracijas limenis turpinaja lekt, laujot man tagad dzirdet tikai fragmentus.

Laikam soreiz neiztiksu ar divu stundu miegu.

Mammas balss tagad skita sausmigi tala:

– Es vinu aizvedisu pec iespejas talak un…

– Atvainojiet, vai jus esat seit redzejusi baltu zirnekli? – gaitena klusuma ielauzas man nepazistama balss.

Pagriezusies, es ieraudziju izskatigu puisi apmeram tada pasa vecuma divu solu attaluma no manis. Vins pieklajigi pasmaidija, skatoties uz mani. Acimredzot vins gaidija atbildi, bet atbildes joprojam nebija, jo es praktiski lidinajos, skatienu piekerusi vina sejai.

Tas izradijas celi bals. Tiesi cels, nevis ka cilvekam ar hronisku miega trukumu, kur melni loki zem acim aiznem lielako sejas dalu.

Kartigs trissturveida zods, nedaudz izvirzits uz prieksu. Izteiksmigas, skaidri izteiktas lupas, liels deguns un asi vaigu kauli. Tumsi zalas acis skita neticamas, valdzinosas, ka smaragdi liesmas atspulga.

Dzils, dveselisks skatiens.

Vina sarms nojauca visas barjeras. Katra sejas dala atseviski nekad nevienu nebutu padarijusi skaistu, tacu vina visa si bagatiba bija apvienota parsteidzosi harmoniski. Pat vina nedaudz garakie tumsie mati bija pilnigi ikdieniski kemmeti atpakal. It ka pec cetru stundu veidosanas sesijas skaistumkopsanas salona, lai reklametu jaunu sampunu.

Vina smaids kluva mazliet plataks. Uz vaigiem paradijas izteiksmigas bedrites.

Apjukusi es paskatijos uz leju un beidzot pamaniju vina formu. Melnas pielagotas bikses, melns brunurupucis un bordo jaka mieriga, dzila toni. Uz pedejiem bija izsuta Midnighter Academy zelta emblema: smails meness un siksparna ena ar izplestiem sparniem.