Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?

"Madame Pelisey, es nevelos seit palikt." Un kas man jadara akademija?

Skolas direktors maigi pasmaidija. Vinas skatiens liecinaja par piekapsanos, it ka vina jau ieprieks zinatu, ka mana reakcija bus tiesi sada.

"Mana akademija tu iemacisies sadzivot ar to, kurs sez tevi, mans dargais." Katra no pusnakti dzimusajiem dzivo Tumsa puse, ta saukta sencu davana. Tava mamma teica, ka tavas spejas vel nav izpaudusas, tapec sis izglitibas iestades sienas tev tas bus jaatrod un jaierobezo.

"Man nav davanu," es sausi teicu, pat nemelojot.

Neparastas spejas bija, ja, bet davanas nebija.

– Un mums vel tas ir janoskaidro, Salaman. Ak, es aizmirsu iepazistinat sevi. Ta tas notiek, kad steidzies,” smaidot saprata sieviete. – Madame Noslija Pelisay. Laipni ludzam Midnighter akademija.

3. nodala. Talie senci

Mes ar gidu laternu gaisma kopa ar kundzi izgajam ara no akademijas galvenas ekas. Nokapjot uz pirmo stavu, es uzzinaju, ka manas lietas tiks atnestas tiesi man atveletaja istaba. Bet ne mamma. Mani vecaki izvelejas mani neredzet pirms aizbrauksanas, kas bija neticami aizvainojosi. Bet vina nosutija zimiti ar Pelisejas kundzes starpniecibu.

Tomer neko jaunu taja neizlasiju. Aletra Evesey solija man rakstit reizi nedela un ludza, lai neesmu spitigs, uzsverot, ka mana klatbutne saja akademija bija labakais lemums mums abiem. Tada veida vina par mani neuztraucas, jo tagad es biju uzticama aizsardziba.

Bet vina nenema vera, ka ari es neesmu bezdveseles robots. Kur man likt savu sajusmu? Ka atbrivoties no jaunam bailem?

Nostajusies uz akademijas lievena, lai sagaiditu, kad Pelisejas kundze pazudis aiz vartiem, es parliecinosi devos uz to pusi, pilniba ignorejot gan nervus nezelojoso gargoju, gan man norikoto studentu.

Lai ko mamma teiktu, mums kopa bus drosak. Es vinu pieskatisu, un vina par mani. Sis plans nevainojami darbojas astonpadsmit gadus.

Un tas ir elementari: kurs dezures, kamer mamma gul? Kad es uzaugu, mes parmainus veicam so pakalpojumu.

Ne, es lieliski sapratu, ka vina ir nogurusi. Man ari nepatika nomadu dzive. Sakuma likas interesanti: jaunas pilsetas, jauni cilveki, prieksa tik daudz nezinama. Bet pilnigs konsekvences trukums kaitina. Ikviens velas majas, kur var atgriezties pec ilgiem celojumiem un justies relakseti un erti.

– Cau, kur tu dosies? – brunete man uzsauca, tiklidz es noskreju leja pa kapnem. – Pirmkursnieku kopmitnes atrodas otra puse.

"Ej pats uz turieni," es atcirtu, vienlaikus pastiepdams meli pret kartejo parakmenoto gargoilu. "Es netaisos palikt seit tikai tapec, ka jusu kundze ta teica."

"Tatad vini jus atveda seit ar varu?"

"Vini to atnesa," es spitigi laboju, ejot apkart puku dobem pa akmeniem brugeto taku.

– Man zel.

Es parsteigta paskatijos uz puisi, bet tikai uz mirkli. Vina seja bija patiesa nozela.

"Cilveki reti ierodas seit pret savu gribu. Parasti nestabilas davanas del.

– Man nav davanu! – atkartoju melus.

"Ja, lai ko jus teiktu," vins samiernieciski teica. "Bet jus joprojam nevarat izklut no vartiem." Sim nolukam jums ir nepieciesama caurlaide.

– Es varu iztikt bez piespeles. Jau turpiniet savu biznesu. Man noteikti nevajag spiegus.

Tikusi pie vartiem, es tikai pamaju prom puisi, kurs atkal gribeja man kaut ko pateikt. Ta vieta vina pieskaras vartiem, planojot vienkarsi uzkapt tiem pari. Cereju, ka mamma saja puse aizkavejusies vai vel nav paspejusi aizbraukt no bibliotekas, izkramejot savas nedaudzas mantas, citadi vinu atrast bus grutak.

Bet es to atradisu. Jo kopa un tikai kopa mes esam stipri.

Tacu, tiklidz ar otru roku satveru metala stienus, mani peksni izmeta no vartiem. Tika uzmests, ka, piezemejoties uz zales vai tacinas, noteikti butu palikusi zilumi.

Bet man paveicas. Brunete mikstinaja manu kritienu. Pats. Notriekusi vinu, es atradu mus puku dobe ar ieveidotu zali. Pagriezusies pret vinu, vina to atrada.

"Es tev teicu: jums ir nepieciesama piespele, lai izietu pa vartiem," Nirels pacela galvu.

Taja pasa laika vins ar abam rokam tureja mani aiz vidukla.

Atlikusi plaukstas uz vina krutim, lai butu pec iespejas talak no vina sejas, vina paskatijas apkart. Tas mus krietni atsvieda atpakal – kadus trisdesmit metrus. Interesanti, vai seit kaut kur var dabut kapnes?

Manas domas ielauzas puisa balss:

– Es saprotu, ka tu tagad esi dusmigs.

Es biju patiesi parsteigts.

–Vai es esmu dusmigs? Ja, esmu nikns. Mamma mani seit atstaja, un vina nonaca elle.

"Vinai, iespejams, tam bija iemesli." Esmu parliecinats, ka, ja vina varetu, vina tevi seit nepamestu.

Atkal pievilcis mani sev klat, vins peksni riteja man lidzi. Tagad es guleju uz zales, kas mani samulsinaja un samulsinaja, jo vina seja atkal bija nepienemami tuvu, un vins karajas par mani, atbalstot kermena svaru rokas.

– Tu vinu pat nepazisti! – es biju sasutusi, plosidamies zem vina.

Lai atbrivotos, vinam nacas apgriezties uz saniem un ar pulem no spitibas noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienigais veids, ka es vareju aizripot un piecelties kajas.

Pec tam students piecelas.

– Vai mes varam dabut kapnes? Vai augstas kapnes?

Uzmanigi apslapet nez no kurienes radusos mulsumu, verigak aplukoju apkartejo apkartni. Mekleju starp puku dobem, zali, soliem un krumiem kaut ko, ko varetu izmantot, lai izveidotu pacelsanas torni. Solini sim nolukam nebija piemeroti: to metala kajas bija iestradatas celinos.

– Loti maz ticams. Un pat ja akademija kaut ko lidzigu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedisu uz kopmitni. Lidz vakarinam vel ir nedaudz laika, lai iekartotos jaunaja vieta.

– Nirel… Tas ir tavs vards, vai ne? – katram gadijumam noskaidroju un, sanemusi parliecinatu majienu, turpinaju: – Nirel, tev jaiet iekartoties. Un man ir jasanem caurlaide. Kur es to varu dabut?

– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un sim nolukam jums jadodas uz hosteli.

Vina lupas paradijas izsmejoss smaids. Un ta es sapratu ta butibu. Lai iegutu piespeli, man joprojam ir jadara tas, ko es tikko centos izvairities.

"Esmu parliecinats, ka jums seit patiks," vins mikstinaja, radot, lai es dodos uz prieksu.