Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?

"Zirneklis," puisis pieklajigi atgadinaja. – Pukains, bailigs, balts, atri skrien.

Izdzirdot studenta mekletas butnes ipasibas, es it ka pamodos un uzreiz kluva auksti. Acimredzot sis pukains puisis bija sis brunetes majdzivnieks, un es…

– Bez nozelas. "Es neredzeju," es atbildeju, viegli stostidamies, jutot, cik nodevigi mani vaigi kluva sarkani no kauna.

Vairak par visu es ienidu melosanu. Es jutos sausmigi neerti, neveikli, un manas acis ta vien gribeja virzities uz logu, lai parbauditu, vai daudzkajainais radijums nav aizrapojis. Ko darit, ja strupcelu joprojam varetu glabt?

Vina velreiz paskatijas uz puisi. Tagad vins divaini paskatijas uz mani. Mana sirds puksteja ar triskarsu speku. Vai tiesam vins tik atri un viegli saprata manu maldinasanu?

–Tu esi jauns? – vins peksni diezgan mierigi jautaja.

Tikko no maniem pleciem tika nonemts smagums. Bet tad gandriz nokrita akmens, jo man nebija laika atbildet. Manas toposas domas partrauca skals klauvejiens…

Ara pa logu.

Mes abi pagriezamies pret skanu it ka pec majiena. Aiz stikla, uz plata metaliska nokrasa, nikns gaismatains virietis, ka tukstos savvalas bisu, sedeja plaukstas, gerbies melna sporta terpa ar akademijas emblemu uz jakas. Vina seja skita pat balaka neka brunetes, un vina vaibsti asaki.

Vins skatijas uz mani ar nesleptu naidu, domadams uzreiz mani iesist paris caurumus. Brunas acis skita gandriz melnas kodigas skielesanas del. Sejas noapalotais ovals nemaz nepiedeva maigumu, taisnais deguns to sadalija divas simetriskas pusites, un sauras lupas bija saspiestas tikko pamanama spitiga linija. Tikai platas tumsas uzacis ienesa disonansi saja harmoniskaja nelietigaja seja, jo slidosie mati izradijas gaisi, gandriz balti.

Dzirdot brunetes atturigos smieklus, parsteiguma gandriz nolecu. Viegli aizsedzot lupas ar plaukstu, vins smejas pat ar acim, liekot kaktinos paradities asaram. Tomer puisis pat nedomaja steigties blondinei paliga. Un tad es pati pieskreju pie loga, lai to atvertu.

– Tu! – blondine ruca, izkapdama uz palodzes. Nolecot no vina uz gridas, puisis iztaisnojas un atklaja, ka ir daudz garaks par mani. Pat galvu ne – pusotru. – Ka tu uzdrosinies mani izmest pa logu?!

"Es to neizmetu, bet uzmanigi ieliku," es taisnojos, tagad noliecoties pie sienas iepretim biroja ieejai. – Un es nezinaju, ka vins, tas ir, tu, tas ir, ka vins… es…

– Vai jus gribejat, lai jus aizpustu vejs? Vai varbut to apeda putns? – blondine nocuksteja.

Vina aizsmakusa balss man radija zosadu. Bija neizturami stavet zem si skatiena, tapec nolemu aizbegt. Tada zina, ka vina izmantoja to, ka puisis bija apjucis no brunetes runas un skreja atpakal tuvak birojam.

Uz durvim, aiz kuram, cereju, varesu izglabties no si kliedzeja sodosas rokas!

– Nac, Persi. Vina drosi vien to nedarija speciali. Vai ta ir? – brunete atturigi pasmaidija, censoties izvilkties, bet vina zalajas acis dejoja smiekli.

– Tatad. Es pat nezinaju, ka… Nu… Ka zirnekli var but cilveki. Lai gan ne, ir Zirneklcilveks, sasodits. Vai vins tiesam ir ists? – haotiski nomurminaju, kam bija neatlaidiga velme paslepties aiz brunetes muguras, jo blondines iznicinosais skatiens mani atkal atrada.

Tagad preteja siena man skita burvigi pievilciga. Patiesiba, nolemusi atkartot savu manevru, es tiku piekerta. Precizak, vina sastinga puscela, jo pusnaktnieku akademijas vaditaja kabineta durvis paveras vala, atklajot mums, iespejams, sis macibu iestades direktoru.

Kad es ieskatijos vinas acis, es atklaju, ka parsteiguma paveru muti. Es iztelojos vecaku sievieti, stingru un principalu, sausu, ka vakardienas bagete, bet nekada zina tada pasa vecuma ka mana mate. Kodigais skatiens skita rapojoss – varbut atskirigo acu del? Kreisais bija gaisi bruns un vairak atgadinaja kaki, bet labais bija gaisi peleks, ar platu melnu apmali.

Tumsi mati un rets sudrabs, kas atstaro lampu gaismu. Apgerbs bija daudzslanu komplekss apgerbs. Vieglu, kritosu kleitu lidz gridai senas romiesu togas stila daleji slepa bruna jaka no stiva auduma ar adas ieliktniem. Tas vairak izskatijas pec korsetes, bet taja pasa laika slepa plecus un kaklu, bija ar augstu, atskirigu apkakli un platu jostu jostasvieta – ar zelta ovalu aplikumu.

Pelezijas kundzes lupas paradijas viegls, smalks smaids.

– Un seit ir mani labakie skoleni. Jus, puisi, esat tiesi laika. Es redzu, ka jus jau esat satikusi Salamanu. Vina ir jauna un turpmak bus musu akademijas pirma kursa studente. es…

Nedzirdejusi, ko rezisors gribeja teikt, blondine nolema doties prom. Vins gaja parliecinati, mierigi un dusmigi. Knapi paspeju paiet mala, preteja gadijuma, zveru, vins mani vienkarsi butu izsitis no vietas ka nenozimigu traucekli. Vina elkonis pieskaras manam plecam uz malas, aiz kuras pietiktu tikai ar vienu zibspuldzi, lai mana atturiba saplaisatu suves.

– Monsieur Becriv, vai jums neskiet nepieklajigi piecelties un doties prom, kad kads ar jums runa? – sieviete skali pagriezas pret puisa muguru, dusmigi samiedzot acis.

Tikai sis nelielas izmainas liecinaja par vinas neapmierinatibu. Skiet, ka kads tika noligts par zimuli, un nez kapec es par to no sirds priecajos.

Bet vina neuzdrosinajas apgriezties. Vins aizbega – un tas ir labi. Man vel vajadzeja zirnekli, kas mani pavada!

Acimredzot, domadama, ka blondines riciba mani ir kaut ka aizvainojusi, sieviete maigi uzsmaidija man.

– Vienalga, Sallij. Persidija dazkart nav kartiba. Bet Monsieur Darkwood, iespejams, neatteiks jums paradit akademiju un kopuma palidzes jums pirmo reizi iekartoties musu sienas. Es tev visu pastastitu un pats visu paraditu, bet es jau sausmigi steidzos, patiesiba kaveju. Ka jus, monsieur Darkwood, tiksiet gala ar jums uzticeto uzdevumu?

"Tas butu gods, Pelisey kundze," brunete atbildeja, piekritosi nedaudz noliecot galvu.

"Tad man ir vel viens lugums jums, Nirel." Skaties, vai tavs draugs mana prombutne uzvedas pieklajigi.

"Protams, kundze," students viegli piekrita.

Lai gan, ja es butu vina vieta, es butu uzmanigs ar sadu solijumu dosanu. Ja, vins ir traks – si blondine! Ka mezonis, kas nokrita no zara! Padoma tikai, es dazas minutes sedeju aiz loga. Nesabruka!

Tiesa, man joprojam bija kauns. Tas bija kaut ka neerti. Bet jus varat mani saprast: manu acu prieksa zirnekli neparversas par cilvekiem.

Ieverojot, ka vecaks nebija izgajis no kabineta, es satraucos, meginot ieskatities sekretares istaba:

–Kur ir mana mate?

"Vina jums rakstis reizi nedela, Mademoiselle Dragon," kundzes balss kluva aptverosa, nomierinosa.

Bet es netaisijos nomierinaties!

"Mans uzvards ir Eveseja," vina dusmigi sacija.

"Ne seit, Salaman," sieviete stingri iebilda. – Pusnaktnieku akademija jus esat registrets ka Pukis – no teva puses.

Kratot galvu, lai tiktu vala no jautajuma, kas uzreiz radas manas domas par otro vecaku, kuru nekad nebiju redzejusi, atgriezos pie galvenas temas. Es centos neskatities uz nevelamo musu sarunas liecinieku. Mana balss bija stingra un pauda apnemibu: