Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?

– Bet ne es.

Apstaigajot vinu plasa loka, es ar neatkarigu gaisu devos uz akademijai tuvako divstavu eku. Ta ari celta no peleka akmens. Zem naksnigajam debesim skita tumss un drums.

"Pirmkursnieka eka ir otra puse," vini man pieklajigi pazinoja, bet es tiesi jutu, ka puisis taja bridi smejas.

Man personigi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslideja caur pirkstiem, un, jo ilgak gajam pa takam gar soliniem un laternu stabiem, pakritot zem koku enam ar apjomigu lapotni, jo stipraka mani kluva parlieciba, ka nepaspesu laika.

Es nevaresu pietuvoties musu nomas automasinai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.

–Tu ari esi pirmkursnieks? – jautaju, sanis skatidamas uz savu gidu.

Es jutos erti, ejot vinam blakus klusuma, bet mana iedzimta zinatkare nelava man kluset. Nirels bija ka tie, kurus skolas, kuras es macijos, sauca par “zelta zeniem”. Ideals izskats, idealas manieres un milzigs lepnums, kas saistits ar milzigu augstpratibu.

Ja siem puisiem vispar nebija smadzenu, vini bija neticami kaitinosi. Un, ja ar domu viss bija kartiba, tad tas instinktiva limeni izraisija bailes. Jo vini radija briniskigus manipulatorus.

Es vel nesapratu, kurs rieksts man ir.

– Pirmkursnieks? – students atturigi brinijas, izaicinosi pacelot labo uzaci. – Ne, es jau esmu tresaja. Lidz skolas beigsanai palikusi divarpus gadi.

– Un sis?

Noradot uz Zirneklcilveku, es spelejos ar uzacim.

– So? – Nirels jautaja, saraucis pieri.
– Tu runa par Persiju? Vins ir ari tresaja vieta. Vins vienkarsi nevar samierinaties ar faktu, ka man ir labaka prieksnojautas davana neka vinam.

Izteiksmigajam lupam izskreja smiekli, un es ar gribasspeku piespiedu sevi paskatities vinam acis.

"Es domaju, ka nevaresu vinu atrast zirnekla forma."

– Atrodi… Tu speleji paslepes, vai ka?

Es biju sausmas. Vai tiesam te nav ko darit?

– Ta var teikt. Tikai teritorija nav ierobezota un nav noteikumu. Katram no mums ir spejas. Tapec mes tos parbaudijam.

– Piemeram, akuta redze vai dzirde? – es nejausi ierosinaju, censoties, lai mani neuzskatitu par parlieku ieinteresetu.

Puisis bridi padomaja.

– Teiksim ta: ko jus vispar zinat par Midnighters?

Ka jau solits, pa so laiku puisis mani bija pavadijis lidz pirmkursnieku ekai, bet es nesteidzos doties ieksa pelekaja divstavu eka.

Sapratu, ka skriet pie vartiem, cibinas caukst, vairs nav jegas. Tagad jarikojas ar vesu pratu, ar skaidri definetu planu. Si tehnika darbojas vislabak. Vismaz ar mammu.

Apsedies uz solina iepretim augstajam lievenim, nolemu uzzinat pec iespejas vairak informacijas. Turklat Nirels labprat atbildeja, neko neslepa un meginaja pievienot sikakas detalas, it ka skaidrotu bernam.

Berns nebiju, bet manas zinasanas raksturoja viens vienigs vards – niecigs. Es nevareju neko darit, lai manam sarunu biedram stasts butu vieglaks. Es nezinaju gandriz neko, kas patiesam, manuprat, butu svarigs.

Tikai sodien uzzinaju, ka cilveku acim ir apslepta teritorija. Pec neguletas uz cela pavaditas nakts, drudzaina rita, mainot masinas, un ne parak garsigam pusdienam estuve ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsetas centralo biblioteku Ashwool.

Si eka loti atskiras no tas lidziniekiem uz ielas. Vecas majas seit viena pec otras tika nojauktas nepiemerota stavokla del, un to vieta tika uzceltas divstavu rindu majas ar beniniem zem jumta. Sarkans kiegelis, tumsi bruns jumts. Majas ar vairakiem dzivokliem izskatijas omuligi un sakopti, tacu biblioteka nepavisam neatbilda ne to arhitekturai, ne jaunajam rajona izskatam kopuma.

Ne, ari si eka izskatijas tira un sakopta. Tacu taja pasa laika radas sajuta, ka Vinas Majestate Karaliene pukaina krinolina kleita ir iesprudusi starp musdienu gimenem no zobu pastas vai majonezes reklamas. Man pat bija bail iet ieksa. Ne, es nebaidijos, ka peksni sabruks sienas, bet es patiesi uztraucos, vai mes vispar varetu tur aizbraukt.

Ko darit, ja bibliotekas vieta jau sen ir muzejs ar vertigakajiem eksponatiem no sis pasas karalienes laikiem?

ES kludijos. Ieksa zinasanu kase atgadinaja visparastako biblioteku, kadu es to iztelojos. Protams, ne skolas, gramatu seit bija daudzkart vairak, bet tas nebija spiests lidz “neiespejami iziet cauri”.

Gar sienam bija gliti, vienadi skapji no gaisa koka, lidz pat griestiem. Vini staveja ieksa zale ta, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pasas beigas bija redzama tikai blava tumsa.

Pa labi no ieejas, aiz garas letes, pa platu logu bija redzama gerbtuve ar iegareniem gridas pakaramiem ar desmitiem aku. Un tiesi musu prieksa atradas saurs galds, aiz kura zem galda lampas blavas gaismas atklajas barga vecaka dama.

Viss skita strikts: glita sirmu matu bulcina, izskats un gaisi peleka kleita, kuru es pamaniju tikai pec tam, kad sieviete piecelas.

– Astonpadsmit gadus mus vaja psiho, un mes atnacam uz biblioteku? – es biju neizpratne, nodrebedams zem gandriz bezkrasaino peleko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Celvedis par temu “ka pareizi aprakt maniaka liki”?

Mamma meginaja mani apturet:

– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.

– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es soliju! – es sasutusi pacelu balsi.

"Seit nav pienemts kliegt, mademoiselle," bibliotekare bezkrasaini kerka.

Un man bija neatlaidiga velme no attaluma iedurt vinu ar nuju, lai pajautatu: "Vai vina vispar ir dziva?" Atbalss del balss skita citpasauliga, it ka tala un taja pasa laika trisdimensionala.

Pagriezies pret mani, vecaks mani ciesi apskava, saspiezot manus plecus. Un, kad vina atravas, vinas skatiens atrada manas acis. Vina skatijas uzmanigi, caururbjosi, tiesi, ka tikai vina speja.

Ja vina tagad teiks, ka mes tagad dzivosim seit, es vinai noteikti iekodisu.

"Sally, man vienkarsi sobrid nav tik daudz laika, lai jums visu pastastitu." Viens jautajums novedis pie cita. Si saruna nav uz vienu minuti,” vina maigi pieskaras manam vaigam ar plaukstu. "Bet es gribu, lai tu zinatu, meita, ka es tevi loti milu." Viss, ko esmu darijis, daru un darisu, ir tikai jusu laba.

– Kapec mes atnacam uz biblioteku? – neatlaidigi atkartoju savu jautajumu, jo atbilde uz to bija visvienkarsaka.

Un vel kaut kas vinam noteikti nesekos. Tikai viens vards: informacija, gramatas, rokasgramata. Par to, ka autonomi izdzivot meza veselu gadu, ja tevi dzena maniaks.

Bet mana mate nespeja to ieklaut viena varda:

– Jo seit ir pareja uz vietam, kur parastie cilveki nevar noklut.

– Bet mes tacu esam vienkarsi cilveki!

Es kluvu spitigs. Vina kluva spitiga, jo gribeja beidzot dzirdet vismaz kadu specifiku. Atziniba, ko slepus gaidiju pedejos cetrus gadus – kops sapratu, ka esmu mazins, bet tomer atskirigs no normaliem cilvekiem. Kops ta laika, kad saku zemapzina uzminet, ka maniaks ir kaut ka saistits ar manam spejam.