???rsielas

– Ejiet prom! Citadi…

Vinam acimredzami nebija plana sadam gadijumam, tapec vins apstajas. Izputejs sapigi iespiedas mana vaiga. Mes netikam lidz lielcelam. Vins var mani nosaut, bet tas neglabs vina dzivibu. Un masinas iedarbinasana nav garanteta, pat ja vins brinumaina karta parvietojas pie stures. Bet virietis saravas un dzili ievilka elpu. Pec tam vina balss pirmo reizi visa sacikste skaneja mereni:

– Kosa, nomierinies, es teicu! – atrs skatiens uz saniem. – Tapat ka tu, pacel rokas, lai es tas redzu! Panemiet vel divus solus atpakal un palieciet tur. Kosa, atsledz durvis! Atrak. Vai ari es vinai izputisu smadzenes.

Kosa pastiepa roku par liki un nospieda vajadzigo pogu. Bet kaut ka es ipasi nesteidzos. Tad vins paskatijas uz mums ar gandriz draudzigu skatienu:

– Ta iztur, ko tu gaidi? Man vienalga. Bet tad es tevi izturesu nedelu, pat Ivans Aleksejevics saks nozelot to, kas no tevis palicis.

Slepkavam triceja roka. Es ari pratoju, ko vins varetu darit tada bridi. Izkap no masinas, izmantojot mani ka aizsegu? Bet pec Kosija vardiem pat es nebiju parliecinats, ka sads vaks darbosies. Un, iespejams, vins pienema vienigo pareizo lemumu – vins norava pistoli no mana templa un vispirms meginaja nosaut Kosu. Tacu vairak aiz bailem, nevis no apzinatas domas man izdevas vinu iegrust roka, tapec lode lidoja uz prieksu. Tacu ar so sekundi pietika, lai Sasa atvertu durvis, satvertu vinu aiz elkona un pagrieztu roku. Kosa izvilka nazi un pasniedza vinam – tiesi manas sejas prieksa. Bet Sasa pakratija galvu, nepienemot so iespeju:

– Ne! Mums jasauc policija!

"Nu ja, mes tulit piezvanisim," atbildeja Kosa. "Mes jums pastastisim, ka godigiem pilsoniem tika nozagta meitene, un mes vinu celi izglabam." Vai esat pilnigi atpalicis?

Negaidot reakciju, vins pats apstaigaja automasinu. Virietis secas, bet nevareja izbegt no tveriena, Sasa savilka zoklus lidz staigajosajiem mezgliniem. Es pamodos un izlidoju ara, neveloties skatities, ka upurim pargriez kaklu.

Kosa iznaca pie manis pedejais, Sasa skatijas uz zemi nevis uz mani. Bet tie uzsita vinam pa plecu un apliecinaja:

– Tagad jus esat lidzdalibnieks, tas ir, pilniba jusu. Apsveicam ar paaugstinasanu amata, Aleksandr.

Sasa splava zeme un pirmo reizi noladeja mana prieksa:

– Tava mate…

– Nu, tagad tu runa ka savejais. – Kosa paskatijas uz masinu, kas steidzas tikai divsimt metru pa asfalteto celu. Savieniem tur nevajadzeja but dzirdamam, tacu policija drizuma tiktu izsaukta jebkura gadijuma, ja kadam ienaktu prata griezties kapsetas virziena.

"Mums jatiek prom no sejienes," Kosa izteica visparejo domu.

– Uz maju! – Sasa pamaja savas masinas virziena.

– Neesmu parliecinats. Tur ir apsargi, no tiem nav jegas, un tos ir letak iegadaties neka savejos. Klausieties un atcerieties. Neejiet atpakal uz maju, gaidiet zvanu. – Vins izvilka no kabatas mobilo telefonu un pasniedza miesassargam. – Ivans Aleksejevics piezvanis, tiklidz bus informets, un pateiks, kurp doties. Es nevaru tur iet, prieksnieka pavele. Ja vini jus arestes, nesniedziet liecibas un gaidiet, vini jus izvilks. Pastastiet savam prieksniekam, ka tas ir jasakarto un ka man bija taisniba. Elizaveta Andrejevna sedes ar mani, neuztraucieties.

– Bet…

– Viss ir dzivs.

Vins ar diviem kermeniem aizcirta visas sasistas automasinas durvis un aizvilka mani pie sava. Es nepretojos, lai gan vina riciba daudz neatskiras no ieprieksejas nolaupisanas. Un masina apgriezas ar tadu pasu cikstesanu ka nesen. Bet atvieglojums naca ar tadu vilni, ka es tiku atsviests. Tas izdevas. Soreiz izdevas.

Kosa mani atveda uz dzivokli pilsetas nomale – ne tik talu no musu majas. Vienistabas Hruscova maja, kura vins dzivoja pedejas dienas. Tapetes karajas lupatas, sienas ir kartons – metru attaluma no mums var dzirdet, ka kaimini skali lamajas. Tikai taja, apsezoties uz veca saplesta matraca uz gridas, es pirmo reizi ierunajos:

– Patiesiba ir divaini, ka tavs virs tevi iznema no karsu atklasanas. Tu sedi seit, drosiba, kamer vins cinas.

Kosa aizvilka aizkarus un pec ilgas pauzes atbildeja:

– Vel nekaroju, mekleju ienaidnieku. Un vins mani aizveda, lai es nesaktu slaktinu, kamer vins nebus parliecinats.

– Tatad jus esat tas, kurs visus nogalina bez izskiribas?

– Es esmu tas, kurs uzreiz iedomajas par Alajevu. Un izradijas, ka man bija taisniba – es to versi nepazistu, bet vins mani pazist. Tikai Alajevu banda uz mani asina zobus tik loti, ka uzreiz var atpazit.

– Bet lidz sodienai jus par to nevarejat but parliecinats! Tatad Vanai bija taisniba, ka jus atlaida!

– Ta vareja but. – Kosa pieskaras saraustitajam keblitim, tad uzmanigi apsedas uz ta. Vins pats skita parsteigts, ka tas zem vina nesabruka. – Visbiezak ikvienu var atpazit pec rokraksta. Tadi cilveki vienkarsi nemainas. Tapat ari vinu metodes.

– Vai tu runa par Alajevu vai par manu Vanu?

Kosa neatbildeja, bet meginaja izstiept lupas kaut ka smaidam.

– Elizaveta Andrejevna, mums un jums ir jasez seit ilgi. Atkal. Meginasim nestrideties. Piemeram, saciet ar pateicibu par izglabsanu – es parkapu rikojumu, bet atnacu un izdariju visu, ka nakas.

Es noputos, atzistot, ka vinam bija taisniba. Bet kadu iemeslu del es vinam negribeju pateikties – piedalijas ari Sasa, un es vinam pateiksos no visas sirds. Atcerejos:

– Vai ari labak saciet ar pateicibu, ka izglabu tevi – tiesi es iesitu viriesa plaukstu, lai gan nevareju atcereties sevi no soka!

"Paldies," vins mierigi atbildeja. – Redziet, nav nemaz gruti but pateicigam. Vienigais, kas tev pietrukst. Es iesu uzlikt tejkannu.

Es isti nesapratu, par ko vins runa, bet es vairs nejautaju. Kaut ka parak biezi mums diviem ir jaatstaj laiks, vienkarsi deja vu. Bet seit ir vel mazak vietas: tris reiz tris istabas un pusotru reizi pusotra virtuve. Mes pat nevaram attalinaties piecus metrus viens no otra, lai atvilktu elpu.

Bet es kludijos un gandriz uzlecu uz vietas, kad aizcirtas vannas istabas durvis. No turienes iznaca sieviete un sarkastiski sacija ar jautru smaidu:

– Vakars majas, jauniesi! Musu pulka viss nak un nak. Jums bus jagul parmainus.

"Anfis, mums beidzas teja," Kosa atbildeja aiz locitavas.

"Es nakti dosos uz diennakts biroju un iepirksos."

Vinai ap matiem bija aptits dvielis, un bija gandriz neiespejami noteikt vinas vecumu – es uzmineju apmeram trisdesmit. Vina vispar nelieto kosmetiku un ir diezgan glita, ar smalkiem vaibstiem, kas piestavetu astonpadsmitgadigai meitenei, bet ap acim no smaidisanas ir nelielas kruncinas. Pec dusas slapja auguma tika uzvilkti isi adas svarki un viriesu T-krekls ar izstieptu apkakli. Vina basam kajam gaja pa netiro gridu tuvak man, ciesi paskatijas un noteikti nepazina:

"Vai jus partraucat meitenes vaimanu?" Kot, vai tu tiesam esi pedelis? – sieviete maigi jautaja, bez ne mazakas agresijas. – Es tiesam negaidiju, ka tu nolaidisi tvaiku uz sievietem.

– Ne, ne es. Bet atkartojiet un uzminiet, par ko es to lauzisu.

Es neapdomigi pieskaros savam vaigam, kas bija sastindzis no sapem. Bet sievietei likas, ka man nav zel – tikai interese.

"Sveika, es esmu Lisa," es iepazistinaju ar sevi, pirms man jautaja.

"Forsa rokasspradze," vina pamaja uz platina kedi uz manas plaukstas locitavas un piemiedza aci.
– No kurienes tu esi, maza karamelu dama? Tas ta, tas ta, nezelo. Mes sedesim, lidz prieksnieks sakartos lietas, un tad dosimies katrs uz savu stendu.