???rsielas

– Tatad jus esat viens no parak veselajiem viriesiem? – jautaju, izsakot secinajumus.

– Ne, jums vienkarsi jarikojas atrak, lai parnestu atrumu inerce.

Mums joprojam nebija jautrakas stundas, un es meginaju ar visu dedzibu. Beidzot man izdevas laicigi izdarit spiedienu uz vina plecu un atbidit vina roku atpakal. Bet pec sekundes vina paskaidroja:

–Tu piekapies?

"Par ko jus runajat, Elizaveta Andrejevna, jus esat vienkarsi milzigs pretinieks," tas izklausijas kaut ka pilnigi launpratigi. "Tikai nelauziet manu roku, es jus ludzu."

Aiz dusmam atkal iesitu vinam pa pleca locitavu. Bet Maskava netika uzcelta uzreiz, un ne visi puisi prata uzreiz citiem iesist pa seju. Turklat tas ir aizraujosi un nav garlaicigi. Pirmajos simts atkartojumos nebija garlaicigi, bet otraja kaut ka saka palikt garlaicigi, bet es to izdariju un izdariju,” Kosa apliecinaja, ka tam jaklust automatiskai, un, ja pati kustiba aiznem sekundes dalu, tad tas kompenses speka atskiribu.

Maz ticams, ka atskiriba starp mums tika kaut ka kompenseta, tacu reiz vins pat isi izelpoja – vins mani neslaveja un neatzina manus panakumus, bet vienkarsi izelpoja. Es nolemu, ka si ir lidzvertiga medalai Ultimate Fighting cempionata, un es kluvu vel vairak iedvesmots.

Ari izlauzties no kravas no aizmugures sakuma nebija viegli, bet laiks paskreja atri! Un jau pirms pirmajiem panakumiem bija viegli iedomaties, ka man no mugurpuses uznaks maniaks izvarotajs, sagrabs mani aiz kakla ar savu vareno roku, un es vinu pieskruvesu! – Es sarikosu parsteigumu, ka paradits. Reizem skita, ka Kosa smaida, bet, tiklidz paskatijos taisni, es redzeju tikai vienaldzigu koncentresanos.

"Tas ir vienkarsi, ja jus to praktizejat," vins mudinaja. – Sados brizos nav laika domat, tapec automatiski iesledzam reakciju uz labrociem. Atkal satveram roku no augsas, soli pa labi, pakustinam zodu, galvu uz leju, atpakal, ka ieprieks trenejamies. Ja jus nedalisieties sava pirmaja milestiba ar bijuso klasesbiedru, tad nepalaujieties uz speku. Tikai atrums un parsteigums dos jums prieksrocibas, tapec nevajadzetu but nevienai papildu kustibai – tam nav laika. Pagaidam lenam Elizaveta Andrejevna.

Es jau biju diezgan nogurusi un loti bez elpas, bet man nebija nodoma apstaties. Man vajadzeja tikai dazas sekundes, lai elpotu.

"Vismaz jus sobrid varetu iztikt bez Andrejevnas."

"Labi, karamelu frija," Kosa nemaz nebija parsteigts par savu priekslikumu.

– Nemaz ne isaks! – kritizeju. "Cilveks, kurs jau desmit reizes ir satveris mani aiz rikles, var mani saukt par Lizu."

– Tikai ar vienu nosacijumu – ja mani saks saukt par Ruslanu Vladimirovicu. Visi, kurus es desmit reizes satveru aiz rikles, mani ta sauc.

– Labi, “Elizaveta Andreevna” deres. Turpinasim.

Vel pirms dazam stundam es domaju, ka tas nav iespejams. Bet tagad vina pati saprata, ka ir iespejams aizbegt, ja jus negaiditi partvertu. It ipasi, ja kads mugurkauls to negaida no izsmalcinata cala. Un Kosa nedaudz atslaba – vins satvera mani asak un ar speku, lai es varetu pieslipet savu meistaribu apstaklos, kas pietuvinati realajiem apstakliem.

Es velreiz noelsos un iepazistinaju ar ideju:

– Tatad mana apetite ir pamodusies! Iesaku ieturet pauzi cepumiem un atskaiditajam alkoholam!

– Var.

Es pagriezos uz virtuvi; man bija jabut uzmanigiem, ejot pa gaiteni tumsa. Bet Kosa satvera vinu aiz kakla no aizmugures. Perfekts solis pa labi, neaizmirstot par zodu, un kliedziens, kad manevrs neizdevas:

– Ka ta? Tu to satveri ar otru roku!

"Tapec, ka esmu kreilis," man gandriz ienaca ausi. "Tiem cilvekiem ka jus, pusizglitotiem cilvekiem, nekas nevar but briesmigaks." Pec uzkodam trenesim kreiso satverienu.

Es devos gulet, kad bija jau ritausma un istaba saka klut silts. Kosa tikai nolika galvu uz matraca pie manam kajam. Bet es vinam nepiedavaju vina jaku, es to uzreiz privatizeju ka seit nenovertejamako lietu. Nogurums naca uzreiz, patikama un atslabinosa melanholija. Musu ieslodzijumam bija jega, tad kapec gan nepriecaties – pat ja ne lidz plaukstam?

8.nodala

Otra diena bija daudz jautraka neka pirma. Treninu sajaucam ar atputu, kopa varijam tejkanna grikus. Kosa bija principiali pret so kulinarijas pieeju:

– Uzvarisim teju karote?

– Skivi! – es atcirtu. – Un nenoversiet mani, es jau esmu aizmirsis, ka gatavot grikus …

Mes vismaz paedam gandriz pieklajigi. Un atkal vini saka praktizet jaunu tehniku. Kosa uzstaja, ka man labak nespert – ja vini mani partvertu, es noteikti zaudesu savu poziciju. Bet dazos gadijumos speriens pa seju vienkarsi prasa.

"Darisim to velreiz," vins paveleja. – Un tikai veiksmigas notversanas gadijuma. Ja rodas saubas, labak ir izmantot elkoni uz augsu.

Un es loti velejos vinam vismaz vienu reizi iesist pa degunu – ne tapec, ka es loti milu kadu nodarit pari, tas vienkarsi nozimetu manu progresu. Pats Kosa ir skops ar uzslavam, tapec man vajadzeja citu apstiprinajumu. Bet nez kapec vins pastavigi izvairijas tiesi pussekundi pirms sadursmes un atkal aicinaja mani to atkartot. Kartejo reizi, kad pec veiksmigakas sagrabsanas mans celgals atkal caururba tikai gaisu, no bezspecibas norucu.

– Kas ta par skanu? – Kosa iztaisnojas un atkapas.

"Es esmu dusmigs," es godigi atzinu. "Es esmu dusmigs, ka pedejas tris stundas bija veltigas – es to nevaru."

"Tas izradisies piektaja vai devinpadsmitaja stunda," vins skita parsteigts. – Jebkura attistiba prasa laiku, it ipasi, ja ta notiek no nulles. Bet kapec but dusmigam?

– Jo es esmu virietis! – Vina noplatija rokas.

– A. Tas ir vel viens jusu trukums, Elizaveta Andrejevna.

– But cilvekam? – pasmejos par absurdu.

– Panemsim pauzi.

Atkal uzkodam sausos grikus, bet soreiz atlavamies paris malkus alkohola. Sapeja viss no cipslam zem celgaliem lidz nagu galiem. Labi, ka tagad biju gerbusies dzinsos un kokteilkleita un tadas izklaides nebutu pieejamas. Un jau atkal saka satumst, un es kaut ka apguvu piecus parvietosanas panemienus – pat ja ne pret Kosi, bet pret kadu invalidu bez rokam un kajam iztureju. Vina pasniedza vinam vienigo kruzi un jautaja:

– Varbut tomer vari man iemacit saut? Nu, kad busim majas.

– Es? Lai maca miesassargs. Vai ari instruktors, ja Ivans Aleksejevics to uzskata par nepieciesamu.

es pasmineju.

"Vai jus skaitat minutes, lidz varesit atgriezties sava biznesa – nogalinat, sist un spidzinat, nevis jaukties ar mani?" – Vina negaidija atbildi un turpinaja: – Bet es teiksu ta – es redzu ari prieksrocibas, ko sniedz seit kopa ar jums. Es loti saubos, vai Vana laus kadam mani parspet majas.

"Es tevi neiesitu – tu man iesit ar roku." Starp citu, tapec vingrinajumi ir bezjedzigi. Jus neiemacisities izveidot labu bloku, kamer nesapratisit, ka jus sanemat sitienu pa seju ar sliktu bloku.