Laika cilpa

Nepamanijis pie kajam nolikto pudeli, vins metas uz prieksu, lai pec iespejas atrak izslegtu stravu telefoniem. Uz pusem pargrieztais “Agdams” ar skindonu nokrita uz saimniecibas telpas betona. Uz gridas uzreiz izplatijas melns, skietami asinains traips.

Vins zvereja, metas pec pudeles, velreiz uzsita tai ar kaju, ta aizlidoja kapnu virziena un noripoja pagraba, atstajot aiz sevis smarzigu tumsu taku.

Nikolajs kluva mezonigs. Smagi elpodams, vins splava vinas virziena, pagriezas un skreja uz biroju.

Vina smagais kermenis supojas uz saniem, kajas, pilditas ar svinu, tik tikko paklausija, bet sirdi plososais telefona zvans nepieludzami un neatlaidigi vilka vinu uz prieksu.

Kad vins iebrazas biroja, aparats joprojam zvanija, lai gan vinam bija ceriba, ka zvanitajs vispirms padosies.

Skrienot vins domas iztelojas, ka vins pakers trako ierici un no visa speka dauzis to uz gridas, bet, kad Nikolajs apstajas pie galda, niknums gandriz pilniba izgazas. Vins smagi elpoja, vina sirds specigi dauzijas, vina deninos skaneja ka bungas. Navessoda vieta vins ar tricosu roku pacela klausuli un teica:

– Skola, es klausos…

– Sveiki! – atbilde atskaneja sievietes balss, un pec tona vins uzreiz saprata, ka butu labak, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klat?! Kapec nepacel klausuli? Kurs… Vai jus zinat, kur ir musu berni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viniem bija jaatgriezas sesos vakara, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!

"Es dzirdu," vins strupi atbildeja, censoties atvilkt elpu. Gaiss izpluda no plausam ar pretigu svilpienu.

"Kapec tu kluse," sieviete eksplodeja. "Es pieprasu zinat, kur atrodas musu berni!"

"Es nekluseju," vins atbildeja, nesaprotot, par ko runa.

– Ko ir gruti dzirdet! Dodiet man direktoru! Vai kurs ir skola! Tulit!

– Nu, iedod man telefonu! – pec satraukuma atskaneja viriesa balss. – Sveiki! Ar ko es runaju?

Nikolajs paskatijas uz savu atspulgu spoguli. Sarkana seja, loki zem acim, zilgans deguns, nokarens veders, savilkts kopa ar brunu dzemperi.

– Ar sargu.

– Ar ko? vai tu joko?!

Vins nejokojas. Slegtaja direktores kabineta, talak gaiteni esosaja skolotaju istaba telefoni turpinaja zvanit ka traki.

Un peksni no kaut kurienes dzili skolas ieksiene atskaneja blavs, uzstajigs klauvejiens, kas lika vinam saraustities. Vini bungoja pie durvim, netaupot pules, un sis skanas ka trauksmes zvans izkaisijas pa visu skolu.

– Sveiki! Sveiki!!! – uztverejs iekliedzas. Vins nonema to no auss, paskatijas uz vienmerigajiem caurumiem, no kuriem pluda sasutuma pilns gaiss, un uzlika to uz sviras.

Durvis drebeja zem nezinamu cilveku sitieniem un ta nebija policija. Neviens savu svetdienas vakaru nepavadis, meklejot dazus neveiksmigus elektriskos skaititajus.

Varbut vinas jauna drauga bijusais atveda draugus, lai sadraudzetos ar vinu? – man peksni iesavas galva traka doma. Vina jauna mila Anyuta, kuru vins satika rinda pec desas, nesen atzina, ka virietis, ar kuru vina izskiras, vinu vaja, zvana un pat draud…

Bet ka vins zinaja, kur es stradaju? Tomer vina pati vareja izplapaties. Kadas stulbas sievietes! – vins sadusmojas, dodoties uz ardurvju pusi.

Vina atgriezas apnemiba, un divainais zvans ar izmisuso mati, kura nevareja atrast savu jautro pecnaceju, izlidoja no vina galvas.

Nikolajs piegaja pie durvim un grasijas tas atvert, bet tad, padomajis, iegaja ieejas vestibila sturi. Vina roka bija smaga terauda liekskere ar garu rokturi. Setnieks atstaja seit savus darbarikus, lai no rita nevilktos pagraba. Ja velas, si liekskere varetu nogalinat mezacuku.

Kola pasmaidija, iztelojoties, ka platais audekls guleja tiesi uz Anutas likumparkapeja vainaga, un pagrieza atslegu, stumjot durvis ar kaju.

Durvis atsitas pret kaut ko mikstu, un vins launi nomurminaja, atverot tas plasak.

No otras puses atskaneja apslapeta, noznaugta balss, ta skita sieviskiga, un uzreiz atbildeja viriesa balss, rupja un sasutusi.

– Kapec tu spied vala?

"Es grasos kadam nogriezt galvu…" Nikolajs draudigi noruca, pacelot liekskeri virs galvas un izlecot no galvenas ieejas skola.

Pagaja zinams laiks, lidz vina acis pielagojas tumsai, un, kad vins speja atskirt apkartejo telpu, vinam izpluda auksti sviedri.

Piecpadsmit cilveku un varbut pat vairak staveja uz skolas kapnem un tiesi blakus durvim.

– Kas tu esi? – jautaja gudrs virietis viegla Bolonas lietusmeteli, kurs peksni iznaca aiz durvim.

– Es? – Nikolajs nervozi paskatijas apkart. – Es… simts… dzimis. Un kas esi tu?

– Kapec jus neatbildat uz zvaniem? – viriesa balss bija stingra. valdzinoss.

– Uh… es… braucu apli.

– Apbraukt? Vai vini to tagad sauc? – svesinieks nosnaca gaisu un pamaja ar roku. "Mums jaiet uz skolu, jazvana direktoram, direktoram, policijai, jebkuram citam." Tas ir skaidrs? Nekavejoties izlaidiet!

Nikolajs atkapas, domadams aizcirst durvis nekaunigajam apmekletajam seja, tacu vinam izdevas pielikt kaju sev prieksa. Sieviete, kas staveja vinam blakus, saka lapit uz prieksu ka tanks. Pulis aiz vinas kluva satraukts, kads kliedza vinam jau zinamus vardus:

– Kur ir musu berni, zvaniet direktoram!

– Pietrukst!

Virietis atrava roku no durvim un, maigi turedams vinu aiz elkona, iegruda prieksnama.

Nikolajam pat nebija laika pamirkskinat aci, kad viss satrauktais un sasutusais pulis devas uz biroju. Pa pamestajiem gaiteniem izskaneja satrauktas sieviesu balsis. Viriesi, tris vai cetri, parsvara kluseja.

Viens no viniem moderna adas jaka piegaja pie sienas avizes, nostajas tiesi uz krusta zem tas un sastinga, lasidams neveiklas rindas.

– Tu nedriksti tur iet! – Nikolajs veroja, ka pulis piepilda kabinetu, tad pamaja ar roku.

Vakars negaja labi, to vins diezgan skaidri saprata, ka ari to, ka visticamak tiks atlaists zem raksta. Tas nozime, ka nauda par skaititajiem bus jaatdod.

Seju, klata ar lielam sviedru krusam, izkroploja mokosu sapju grimase.